Vita Dreijere: Pazaudētās izcilības

Daudzu pasaules valstu izglītības speciālisti var berzēt rokas, jo tuvākajā laikā viņiem garlaicīgi nebūs. Nule publiskotais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījums, kurā salīdzinātas 65 valstu skolēnu kompetences matemātikā, dabaszinībās un lasīšanā, aizdos daudz sarunu tematu izglītības politikas veidotājiem, pētniekiem, medijiem un tai sabiedrības daļai, kurai nav vienalga.

Varu tikai iztēloties, kādu rezonansi daudz slavētajā Somijā izsauks fakts, ka viņu piecpadsmitgadīgo jauniešu rezultāti matemātikā vairs nav ierindojami pat labāko desmit pētījuma dalībvalstu vidū. It kā somiem ar to vien jau nebūtu gana, tviterī jau lasījām arī Latvijā pazīstamā Somijas izglītības speciālista Pasi Sālberga virtuālo izsaucienu, ka šajā pētījuma sadaļā somus ir apsteiguši igauņi. Pat negribu iztēloties (jo žēl taču!), kā uz pētījumu reaģēs Zviedrijā – tās rezultāti turpina velties bedrē.

Spicē joprojām ir Āzijas valstis, taču mūsu izglītības speciālistiem ir pamats pētīt un analizēt mums krietni tuvāko Igauniju un Poliju.

Viņi acīmredzami dara kaut ko pareizu, jo šo valstu skolēnu sasniegumi pārliecinoši pārsniedz OECD valstu vidējo līmeni un labie rezultāti nav tikai mirkļa uzplaiksnījums - arī iepriekšējie OECD pētījumi (tie tiek veikti reizi trijos gados) uzrāda ļoti pozitīvu tendenci. Protams, arī Somiju pētīt nevar par daudz, pat neraugoties uz tās rezultātu pasliktināšanos. Teorētiski mēs varētu mācīties arī no Zviedrijas, bet tad drīzāk – kādas kļūdas mums izglītības politikā nevajadzētu pieļaut, lai nesanāktu kā zviedriem.

Protams, šajā pētījumā visvairāk gaidījām Latvijas rezultātus. Līdz šim esam bijuši visnotaļ viduvēji un joprojām esam tuvāk vidum, nevis spices galam, bet ir arī labā ziņa – mūsu skolēnu rezultātos ir vērojama izaugsme un būtiski neatpaliekam arī no OECD valstu vidējā līmeņa.

Tātad – mūsu skolēnu sasniegumi uzlabojas; katrs var spriest par to, vai uzlabojums ir pietiekami straujš, taču tendence ir pozitiva.

Tiktāl viss ir labi. Tomēr pētījums rada vairākus jautājumus, ko turpmāk analizēt. Es šajā rakstā gribētu pievērsties vienam no tiem: ko pētījums liecina par to, kā strādājam ar izcilajiem skolēniem. Īsā atbilde, kas izriet no pētījuma - neko labu tas neliecina.

Pētnieki ziņojuma tekstā ir snieguši arī detalizētāku informāciju, kas ļauj spriest arī par skolēnu dažādajiem kompetences līmeņiem. Skolēnu, kuri uzrādījuši ļoti vājus rezultātus, īpatsvaram ir tendence samazināties, turklāt šajā ziņā mums ir klājies labāk nekā vidēji OECD valstīs. Taču neiepriecinoša aina paveras, ja papētām, cik daudz ir to skolēnu, kam bijuši ļoti labi rezultāti: viņu īpatsvars ir ļoti mazs.

Tātad mums ir salīdzinoši maz skolēnu, kuri uzrādījuši ļoti sliktus rezultātus, un salīdzinoši maz arī to, kam ir augsti sasniegumi.

Visiem vienāda izglītība, nav nevienlīdzības – tas taču ir jauki, vai ne? Tie, kam pie pēdējā teikuma šausmās iepletās acis, neuztraucieties, es tikai ironizēju. Pieļauju, ka izglītības speciālisti skaita kā mantru: svarīgi ir nevis visiem sniegt vienādu izglītību, bet gan vienlīdzīgas iespējas saņemt kvalitatīvu izglītību. Tā ir milzīga atšķirība. Jā, nevienlīdzība izglītībā ir jāmazina. Jā, ir jāvirza uz priekšu skolēni, kuriem ir zemi sasniegumi, jāpanāk kvalitatīvs lēciens viduvējiem skolēniem, bet vienlaikus jādara viss, lai Latvijas skolās attīstītos izcilības. Un šeit nav pretrunu.

Kā to panākt? Jaunu divriteni šeit izgudrot nav iespējams, atbildē ir tikai viens atslēgvārds – individualizācija. Viss ir atkarīgs no skolu spējas nodrošināt tādu mācību procesu, kurā tiek ņemtas vērā katra skolēna spējas un tām pielāgots mācību stundas saturs. Tad neizveidotos situācija, ka skolēni ar sliktākām zināšanām kūļājas „astē" un garlaikojas, jo vienkārši netiek līdzi skolotāja un klasesbiedru uzņemtajam tempam, bet labākie skolēni tikmēr žāvājas (vai sliktākajā gadījumā - traucē stundu), jo viņiem šis temps ir par lēnu. Strādāt stundās, izmantojot principu „mācību saturs kā vidējā temperatūra slimnīcā", ir visvieglāk. Esmu pārliecināta, ka daudzas skolas tā nestrādā un meklē iespējas, kā nodrošināt skolēniem individuālu pieeju, bet nenoliegsim – daudzas tomēr tieši tā arī strādā.

Mācību metodes, klašu lielums, nepieciešamība pēc skolotāju palīgiem – par šiem risinājumiem, lai diskutē izglītības eksperti. Taču es gribu atgādināt veco patiesību, kuru valsts politikas veidotāji izvēlas ignorēt – jebkurā gadījumā panākumu pamatā būs skolotāji. Viņi ir atbildīgi par individuālās pieejas ieviešanu skolās, savukārt mēs (gan kā valsts, gan kā indivīdi) esam atbildīgi par nepieciešamā atbalsta sniegšanu skolotājiem šajā procesā.

Paredzu, ka būs diskusijas par to, cik nopietni ņemami vērā vispār ir OECD pētījuma rezultāti, jo tie taču mēra tikai noteiktas skolēnu kompetences. Tas tiesa, OECD pētījumu nevar uztvert par absolūtu Latvijas izglītības sistēmas „veselības" diagnozi. Lai varētu pilnvērtīgi spriest par mūsu izglītības kvalitāti, būtu vajadzīgi arī citi dati.

Taču šos rezultātus ignorēt arī nevaram, jo OECD salīdzinošie izglītības pētījumi mēra to, kā skolēni iegūtās zināšanas spēj pielietot reālu problēmu skaidrošanā un risināšanā. Un tas gluži nav nenozīmīgi.

Pētnieku secinājumi par nelielo izcilnieku īpatsvaru nav jaunums, arī pirms trim gadiem viņi akcentēja tieši to pašu. Tas, ka situācija šo gadu laikā nav mainījusies, drīzāk ir atgādinājums izglītības politikas veidotājiem – brīnumi nenotiek, un uzlabojumi paši no sevis, visticamāk, neradīsies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti