Pie šīm pārdomām jau kārtējo reizi nonācu kādā pavasara dienā, kad lasīju Latvijas Universitātes žurnālistikas studentu mājasdarbus. Visai 2.kursa jauno žurnālistu grupai bija kopīgs uzdevums – pārbaudīt, vai nepiederošas personas var iekļūt vietās, kur tās teorētiski nedrīkst atrasties. Studentu apraksti par pieredzi ar dažādām tiesībsargājošajām un drošības iestādēm, lielākajiem medijiem, ministrijām un citām institūcijām bija interesanti, bet lielākoties - kā izklaidējošs materiāls.
Taču krietni nopietnākas pārdomas izraisīja viena šī mājasdarba daļa - studentu stāsti par to, cik brīvi viņi izstaigāja dažādus bērnudārzus un skolas.
Vispirms par skolām, jo ar tām bija mazliet labāka situācija. Šis teikums jālasa, liekot uzsvaru uz „mazliet labāka“. Tikai dažās skolās mūsu studentiem uzreiz bija klāt neatlaidīgas dežurantes, kas vaicāja „Ko jūs vēlējāties?“ un nekādas atrunas nepieļāva. Pa lielāko daļu skolu jaunieši varēja pārvietoties brīvi un, šķiet, tiktu pamanīti tikai tad, ja ieietu klasē paklausīties kādu stundu.
Ņemot vērā, ka studenti vizuāli daudz neatšķiras no vecāko klašu skolēniem, skolu pārstāvjiem viņus pamanīt bija grūtāk – tas varētu būt viens no izskaidrojumiem, kāpēc skolu izstaigāšana jauniešiem nebija sarežģīts uzdevums. Bet kāds izskaidrojums varētu būt bērnudārzu gadījumā?
Bērnudārzu audzēkņu un studentu vizuālās atšķirības ir, maigi sakot, labi pamanāmas, taču tieši bērnudārzos studenti varēja atļauties krietni vairāk. Viņiem izdevās izstaigāt bērnudārzus krustu šķērsu – gaiteņus, garderobes, ēdamzāles, pat grupiņu telpas.
Jauniešiem izdevās parunāt ar pašiem bērniem un uzzināt par viņu dienas gaitām, sastapt arī bez pieskatīšanas atstātus bērnus. Piemēram, vienā no Rīgas bērnudārziem studenti iekšā ielaida mazs puisēns, kurš viens pats stāvēja priekštelpā. Pirms tam viņš kādu laiku bija pavērojis, kā viņa gaida aiz bērnudārza stikla durvīm, jo, protams, nezināja durvju kodu.
Tomēr visdīvainākie piedzīvojumi bija kādā Baldones bērnudārzā, kur studentei izdevās pat papusdienot kopā ar bērniem. Turklāt divreiz.
Iztēlojieties skatu: divdesmitgadīgs cilvēks sēž pie maza bērnu galdiņa un ēd putru kopā ar bērniem, kuru vecumu ir krietni pāraudzis. Izskatās uzkrītoši? Izrādās – nepavisam. Šķita, ka daļā bērnudārzu studentiem jau sāka zust izdoma – kas vēl jāizdara, lai kāds pamanītu, ka viņiem tur nemaz nav jāatrodas?
Kad vēlāk pārrunāju studentu pētījuma secinājumus ar kādas skolas direktoru, viņš precīzi norādīja – varam izglītības iestādēs ieviest vissarežģītākās drošības sistēmas, bet vienalga viss būs atkarīgs no cilvēkiem, kas tur strādā. Cilvēciskais faktors. Ja skolu dežuranti vai citi atbildīgie pienākumiem pieies pavirši, jebkura drošības sistēma kapitulēs. Par to mēs pārliecinājāmies:
jā, lielā daļā bērnudārzu ir kodu atslēgas, zvanu pogas, domofoni, bet tas nav būtisks šķērslis, ja darbinieki ir neuzmanīgi.
Ja durvju kods ir mīkla, atliek vien sekot kādam no vecākiem, kas to zina, droši doties iekšā bērnudārzā un lielākoties tur neviens neko pat nevaicā – staigā, kur gribi. Varētu teikt – kur tad dežurantes? Lūk, tas arī ir tas „cilvēciskais faktors“: studentiem vairākkārt izdevās sastapt dežurantes, kas bija pārāk aizņemtas ar savu mobilo telefonu, adīkli vai arī bija nodevušās sarunām ar kolēģiem par vietējām aktualitātēm. Tādā gadījumā nevajag pat lielu izveicību, lai viņām paspruktu garām.
Ceru, ka raksts žurnālam „Sestdiena“, ko izveidojām kopīgi ar studentiem, liks bērnudārzu pārstāvjiem iesākumā padusmoties, bet pēc tam – vairāk piedomāt pie tā, cik plaši svešiniekiem vērt savas durvis. Ļoti daudz ir atkarīgs arī no tā, cik nopietni pret bērnudārzu drošību attieksies vecāki.
Liela daļa atbildības par šo problēmu jāuzņemas arī pašvaldībām.
Studentu intervijas ar vietvaru pārstāvjiem liecina, ka daudziem bērnudārzu drošība ir apmēram sešpadsmitās pakāpes prioritāte un viņi dzīvo ar visnotaļ maldīgu pārliecību - bērnudārzos viss ir kārtībā.
Paradoksāla situācija – studente bez problēmām pusdieno pašvaldības bērnudārzā, bet tās pašas vietvaras pārstāve citai studentei stāsta, ka ar drošību tur viss esot kārtībā. Sastapāmies arī ar bērnudārziem, kuros pat nebija kodu atslēgu vai kāda cita drošības sieta – vārti vaļā, durvis vaļā. Tā ir pašvaldību atbildība.
Apzināti negribu izvērst jautājumu par bērnudārzu darbinieku algām. Domājams, visi, kam ir priekšstats par to, kādas ir bērnudārzu darbinieku algas, piekritīs – tās noteikti nekalpo kā motivācija darbam. Bet, kamēr šis jautājums nav atrisināts, nav tāda pārejas posma, kad drošību bērnudārza pakalpojumā var neiekļaut.
Studentu paceltais jautājums nozīmē izšķiršanos starp izglītības iestāžu atvērtību un drošību. Izskatās, ka pašlaik svaru kausi nosvērušies par labu brīvībai par drošības cenu. Šoreiz pa bērnudārziem „rosījās“ žurnālistikas studenti, kuriem nebija ļaunu nodomu, tieši otrādi – vēlme uzrādīt sistēmiskas nepilnības, lai varētu laikus uzlabot situāciju. Taču viņu atklātais liecina, ka ir radītas visas iespējas, lai „apdedzinātos“, tāpēc vajadzētu atmodināt iemidzināto modrību.
Raksta tapšanas laikā sazinājos ar māti, kuras dēls 2005.gada vasarā divarpus gadu vecumā negaidīti pārnāca mājās no bērnudārza Jūrmalā. Viņš vienatnē šķērsoja gan pāris „dzīvākās“ Jūrmalas ielas, gan dzelzceļa sliedes, pa kurām augustā regulāri kursē vilcieni, un vēl pārnesa mājās akmentiņus no dzelzceļa. Šis stāsts beidzās laimīgi, bet sieviete nav pilnībā atguvusies no šoka pat pēc 10 gadiem. Tieši šis stāsts ilustrē, ka bērnudārzu drošības jautājums nav kaut kas virtuāls. Tas ir pat ļoti reāls, jo aiz tā stāv mazi cilvēki.
