Vita Anstrate: «Sistēmas bērnu» atspoguļošana – no tabu tēmas līdz visas sabiedrības aktualitātei

Šogad Latvijas Žurnālistu asociācijas ikgadējā konferencē tiku aicināta citiem žurnālistiem pastāstīt par „sistēmas bērniem”. Par projektu, kas izraisījis plašu rezonansi. Cik viegli atspoguļot tematu, par kuru līdz šim skaļi nerunāja? Ar kādām grūtībām nācies saskarties? Un kādas uzvaras ir gūtas?

„Sistēmas bērni” – tas bija viens no aptuveni pieciem rubrikas iespējamā nosaukuma variantiem, uzrakstītiem uz baltas tāfeles kabinetā pirms vairāk nekā gada, kad pieteicām pētniecības ciklu par to, kas notiek Jelgavas bērnunamā. Sistēmas tāpēc, ka tieši valstī pastāvošā bērnunamu, internātskolu, bāriņtiesu un citu institūciju sistēma līdz šim bijusi ļoti noslēgta, kaut kur aiz slēgtām durvīm, koka vai metāla žoga. Par to neviens neko nezina, izņemot sistēmas darbiniekus. Tagad nebaidīšos teikt, ka „sistēmas bērni” ir plaši pazīstams nosaukums, kuru lieto ne tikai Latvijas Radio un Latvijas Televīzija, bet arī mediji kopumā, ierēdņi un politiķi.

Kā tas bija? Stāstīt par līdz šim stigmatizētu sabiedrības grupu, par kuru iepriekš neviens skaļi nerunāja, un arī informācija bija pieejama ļoti skopa un bieži vien arī slēpta, aizbildinoties ar personas datiem, bērnu tiesību aizsardzību un tā tālāk? 

Sistēmai kaut kas tāds kā mediju pastiprināta interese bija jaunums. Bērnunami līdz šim nebija tēma, kas interesēja daudzus, kas liktu ieslēgt radio vai apsēsties pie televizora ekrāna. Diez vai tā savāktu daudzus klikšķus interneta portālos. Drīzāk

tā līdz šim bijusi kaut kur „otrajā plānā”, aiz politiskām kaislībām, banku, izglītības un veselības tēmām, par ko sabiedrība satraucas.  

Par vardarbību bērnunamos līdz šim neviens publiski nestāstīja. Bērniem neticēja. Tikai 90 miljonu eiro vērtā deinstitucionalizācijas projekta dēļ bērnunamos un „sistēmā” bija iespēja ielūkoties cilvēkiem no malas. Arī psiholoģei Andrijai Likovai, kura vērtēja bērnu individuālās vajadzības un savus novērojumus fiksēja. Bija gatava kļūt par nevēlamu „trauksmes cēlēju” un runāt ar medijiem. Viena cilvēka piemērs gada laikā ir mudinājis rīkoties arī citus sistēmas darbiniekus, un daudzi stāsti Latvijas Radio tapa vien tāpēc, ka mums uzticējās. Cilvēki no Kapseļu ielas bērnunama, cilvēki, kas daudz zināja par ārvalstu adopcijas patiesajām izmaksām un citi nozīmīgi informācijas avoti. 

Gada laikā izdevies izveidot plašu informācijas avotu tīklu, kas žurnālistus sameklējuši paši. Ir strādāts ar daudziem gariem, sarežģītiem dokumentiem. Piemēram, analizējot tiesvedības starp ģimenēm un bāriņtiesām. Mērķtiecīgi stāstot, ka sistēmas bērni nav tikai Jelgavā, ir panākts, ka arī citi mediji sabiedrībai stāsta - bērnunami ir problēma, par kuru sabiedrībai ir jāuztraucas.

Darbs pie pētniecības sākās tad, kad atbildīgie dienesti vēl izmeklēja. Uz Jelgavu devos tad, kad turp devās inspektori, un bažījos, kā tas viss beigsies? Vai izdosies ko pierādīt?

Politiķi, pašvaldība un atbildīgā ministrija šaubas centās sēt jau pašos pirmsākumos, sakot, diez vai problēma ir nopietna un diez vai to vajadzētu attiecināt uz citiem bērnunamiem.

Līdzīgi vairākas tēmas pētītas paralēli citu atbildīgo dienestu izmeklēšanai. Piemēram, Adamovas internātskolas kriminālprocess un kriminālprocesa bāreņu namā „Līkumi” attīstība, arī operācija „Zīdaiņu aukle” norisinājās vienlaikus atbildīgās ministrijas veiktai izmeklēšanai. 

Notikumi šī gada laikā daudzkārt ir risinājušies dinamiskā ātrumā. Daudz nācies saskarties ar amatpersonu noliegumu, tā mēģinot saknē likvidēt mediju interesi par kādu tematu vai apšaubot mūsu mērķus. Mēģinājumi ietekmēt pašvaldību vēlēšanas, atriebība, maksas pasūtījums un manipulācija. Ko tik vēl nav nācies dzirdēt.

Ir panākts, ka cilvēki, kas paši auguši sistēmā vai uzņēmuši tās bērnus, ir gatavi par tabu tēmām, kā bērnunams, adopcija vai citām, runāt publiski.

Vairākos bērnunamos rubrikas laikā mainīta vadība un pat kolektīvs. Atklātie pārkāpumi bērnunamos un internātskolās lika ne vien atkāpties vai atlaist amatpersonas, bet tie noslēdzās arī ar smagām apsūdzībām kriminālpārkāpumos.  

Gada laikā ar tiesu darbiem mums pašiem draudēts vairākkārt, Latvijas Radio vadība saņēmusi vairākus iesniegumus ar lūgumiem vērtēt žurnālistu profesionalitāti,

un pēdējais gadījums ir Lato Lapsas interese par kādu bērnunama „Līkumi” bijušo audzēkni un darbu, kas sakrīt ar laiku, kad kriminālprocesā par vardarbību aizdomās turētais un atstādinātais direktors tika atbrīvots no apcietinājuma. 

Nobeigumā noteikti jāpasaka paldies visiem tiem informācijas avotiem, kas aizvien [galvenokārt pašu vēlmes dēļ] palikuši ārpus ētera ierakstiem, bet ir daudz palīdzējuši. Galu galā „Dod pieci” pēdējais labdarības maratons apliecināja, ka beidzot Latvija ir gatava atteikties no bērnunamiem, un šim mērķim ir izveidota īpaša atbalsta programma „Plecs”.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti