Vita Anstrate: Latvijā vēl ir vairāki desmiti patvēruma meklētāju, kuriem ir jāpalīdz un par kuru problēmām ir jārunā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Sabiedrībā plašāk zināmais kurds Tariks, kuram pavasarī apritēs gads kopš bēgļa statusa saņemšanas, aizvien vēl ir Latvijā. Osmaņu ģimene no Irākas, sīriešu ģimene Hala un Adnans, kas gatavo populāro humosu Kalnciema tirdziņam, mans draugs Karzans un vēl vairāki desmiti cilvēku Muceniekos un ārpus. Viņi šeit vēl ir, cenšas iekļauties, kā nu kuram sanāk, jo bieži vien problēmu atrisināšana ir atkarīga no pašu, īpašu labvēļu jeb brīvprātīgo palīdzības. Kāpēc?

Pagājušā gada jūlijā, veidojot savu piecu cilvēku stāstu sērijā Latvijas Radio par bēgļiem no Sīrijas, Irākas un Eritrejas, esmu satuvinājusies ar šiem cilvēkiem. Daudzu (Tarika, Karzana, Bunanas ģimenes, Osmaņu un citu) stāstus zinu ļoti personīgi, un pašlaik tik cieša piekļuve aktuālajai informācijai man sākusi traucēt pildīt profesionālos darba pienākumus.

Iekļauties mūsu sabiedrībā var tikai raksturā spēcīgākais, jo katram dažādās situācijās durvis ver ciet un katru dienu varētu ziņot par problēmām. Tomēr mana profesionālā interese, kaut arī nav pārāk bieža, ir pat nosaukta par personīgu ieinteresētību, un saskaros ar grūtībām sarunāt intervijas. Rodas iespaids, ka bēgļu šeit nav, atbildīgās institūcijas ar tiem it kā strādā, bet to neviens neredz. Vēl rodas iespaids, ka „Mucenieki” ir tāda pati iestāde kā aizturēto ārzemnieku centrs Daugavpilī, jo nav atšķirības. Abos iekļūt ir grūti un abos intervijas sarunāt arī nav viegli. Ja reiz darbs notiek, rodas jautājumi, kāpēc par to neviens nezina un kāpēc šie cilvēki šeit nejūtas vajadzīgi?

Maza atkāpe ar skaitļiem, kas liek domāt, ka darbam vajadzētu notikt gana aktīvi.

666 000 eiro bez PVN ir līguma cena un maksimālā summa, kādu līdz 2018.gada maijam varētu saņemt pašreizējās bēgļu atbalsta personas, sociālie darbinieki un mentori.

Latvijas Sarkanais Krusts savu darbu noslēdza pagājušā gada novembra pēdējās dienās, un medijos viņu vārds tika locīts daudz. Tomēr biedrības „Patvērums. „Drošās mājas”” uzvaru jaunajā konkursā mudināja neskaidrot ar Sarkanā Krusta sabojāto tēlu, bet gan ar profesionalitāti, jo arī paši bēgļi, veidojot stāstu par Sabiedrības integrācijas fonda jauno iepirkumu, man uzsvēra – Sarkanā Krusta mentoriem neesot ne vainas. Viņi ir jauki, ieinteresēti, bet neko nevarot piedāvāt.

„Drošās mājas” sāka darbu ar aptuveni trīs nedēļu ilgu kavēšanos Formalitāšu dēļ, man sacīja gan Iekšlietu ministrijā, gan ANO Bēgļu aģentūrā. Tagad pagājis mēnesis, un varētu teikt, ka jaunie darbinieki ar saviem pienākumiem apraduši. Centra „Mucenieki”, kur bēgļi dzīvo, maks valsts budžetā atšifrēts atsevišķi netiek, un to pamato ar vairākiem argumentiem – nevarot prognozēt cilvēku skaitu, kas centrā uzturēsies. Lai gan prognozē pārvietoto personu skaitu, katru gadu robežas „zaļo zonu” šķērso vairāki simti cilvēki, kas nokļūst aizturēto ārzemnieku centrā Daugavpilī un daļa no viņiem lūdz patvērumu Latvijā, nonāk „Muceniekos”. No cilvēku skaita atkarīgi komunālie izdevumi un viss pārējais.

Administrē arī Eiropas naudu, jo Eiropas fondu finansējums tiek izmantots vairākiem projektiem, piemēram, valodas apmācībām, informācijas centru izveidei, tulka pakalpojumiem, psihologa un psihoterapeita apskatei. Vai sabiedrībai ir tiesības zināt, cik daudzi cilvēki un vai tiešām kāds šos pakalpojumus arī izmanto, ne tikai piedāvā?

Tomēr, veidojot sižetus par bēgļu iekļaušanos, par to, cik daudz cilvēki, kas savām acīm redzējuši vardarbību vai ar to saskārušies, saņem speciālistu atbalstu, vai interesējoties par citiem aspektiem, saskaros ar iesaistīto, atbildīgo pušu, kam pakalpojumi jāpiedāvā un kas par to saņem arī naudu, mēģinājumiem padarīt bēgļus par neredzamiem un it kā neesošiem mūsu sabiedrībā.

Lai izvairītos no komentāriem, ne vien neceļ telefonu, piedāvā intervijas vēlu vakarā un citreiz šiem cilvēkiem ir laiks pamācīt, kas šajā jomā aktuāls un kas nav, bet laiku ierakstam atrast ir grūti. Aizņemti tikšanās, apmācībās vai slimojot.

Lai gan bēgļus formāli šurp atvedam (te es varētu godam uzteikt Iekšlietu ministrijas kompetenci un tās institūciju darbu, jo atlase notiek un atbilstoši prioritātēm), tālāk bēgļi šeit it kā dzīvo, it kā nedzīvo. Protams, kā brīvus cilvēkus viņus nekontrolē, sēžoties autobusā vai lidmašīnā, tomēr daudzi aizbrauc reizēm. Labi, ka tā, ja? Neraugoties uz veidoto stāstu par to, ka valstij nav atļauts liegt sociālo palīdzību cilvēkam, kurš pēc Latvijas pamešanas atgriezies, ar šādu pieredzi saskāries tas pats Tariks, kuram tiešā tekstā pateikts, ka palīdzēt nevarēs.

Esmu saņēmusi pārmetumus arī par personīgu interesi tematā, jo esmu tuvās attiecībās ar dažiem no bēgļiem. Jāsaka, ka šīs attiecības drīzāk ir priekšrocība profesionālajā darbā un liek darbu darīt vēl atbildīgāk, nevis informāciju, kā man ir arī teikts, sagrozot. Rezultātā par tematiem kritiku saņemu gan es, gan bēglis.

Cik godīga ir mūsu valsts pārvalde un nevalstiskais sektors, ja, kā man skaidro, bēgļi ir sociālā riska grupa, kas īpaši jāsargā un tāpēc šos tematus vienkārši nevajadzētu atspoguļot?

Tad jautājums, kā labā un kādā ēnā strādā atbildīgās institūcijas, ja tās labprāt izvairās no masu medijiem?

Bet es nepaužu viedokli, ka nelabvēlīga un neieinteresēta attieksme būtu vispārināma. Gan savā profesionālajā, gan privātajā dzīvē esmu saskārusies arī ar ļoti atsaucīgiem un profesionāliem darbiniekiem. Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane un Daiga Holma vienmēr ir atsaucīgas un Pilsonības migrācijas pārvaldes pārstāve Santa Jonāte tāpat, kā arī citi Valsts robežsardzes un citu institūciju darbinieki.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti