Sava stāsta ievadā viņa iepazīstināja ar savu ceļu uz jaunu dzīvi. Otrs stāsts vēstīja par viņas pirmo laulību, saskaršanos ar fizisku vardarbību un neprasmi tikt prom no šādas dzīves. Bezspēcība un "kauns par to, ka es – meitene no normālas, labas ģimenes – biju iestigusi tādā zampā."
Trešais stāsts par iespēju kādam ārpus ģimenes stāstīt, ka dzīvo ar varmāku un lūgt palīdzību:
Mēs tolaik draudzējāmies ar kādu precētu pāri, viņa bija mana draudzene, vismaz es tā domāju. Laukos teiktu, ka dzīvojam kaimiņos, attālums nebija liels. Kaut kā viņi mūsu dzīvē ienāca nemanot, caur paziņām, caur kaimiņiem, kopā tirgojām izaudzētos kartupeļus tirgū, tā tuvāk sapazināmies. Kopīgi svētki, dzimšanas dienas, pat nepamanīju, kā viņi izspieda no mūsu loka visus pārējos draugus.
Patiesībā tagad saprotu, ka daļas mana vīra agresijas katalizators bija mana draudzene. Diezgan banāla, standarta situācija, līdz riebumam banāla. Tagad varu tikai būt viņai pateicīga par to, ka stingri ejot uz mērķi, viņa patiesībā mani atbrīvoja no tālākās iznīcības, bet savu meitu es nenosargāju, tur manas draudzenes intrigas uzvarēja, bet tas jau ir cits ciešanu stāsts.
Viņa mani žēloja…
Divas sejas, divas pasaules, tu laipo starp šīm pasaulēm, un zaudē sevi, tu vairs neatšķir labo no sliktā, pareizo no nepareizā, jo mājās ir tikai viena taisnība – fiziskā spēka taisnība. Tu neprasi palīdzību, ne savai ģimenei, kura ir simtiem kilometru attālumā, ne policijai, nevienam,
tu ciet klusu, jo tev ir kauns, kauns par saviem apraktajiem sapņiem, sagrautajām ilūzijām par laulības dzīvi,
izmisums tevi žņaudz ik vakaru, kad klausies mašīnu motoru skaņās, stāvot nakts tumsā sētā.
Pilnīga bezspēcība, izmisums un informācijas trūkums, lai meklētu oficiālu palīdzību. Nav pieejas internetam, televīzijā neatceros nekādus rosinošus raidījumus, kuri veicinātu sacelties pret morālo un fizisko vardarbību ģimenē.
Tuvākie kaimiņi zināja, bet viņiem te ir jādzīvo, jāstrādā kopā ar agresoru.
Es baidījos pat padzert karstu tējas krūzi kaimiņmājās, jo mani taču var uzmeklēt, atrast, un būs tikai sliktāk. Vienīgais patvērums klajš lauks, tumsa un upes krūmājs.
Viena draudzene tomēr mani žēloja, tolaik es nesapratu, ka viņas žēlošana ir tāda savāda. Viņa izpalīdzīgi man atveda alkoholu ik pa laikam, kurš gan nelīdzēja ne nieka, jo biju sasniegusi tādu ikdienas stresa stāvokli, ka nespēju to vienkārši iedzert. Sēdēja blakus, rosināja bēgt – jo reiz taču viņš var tevi tā nosist.
Ko darīju es? Birdināju asaras draudzenei uz pleca, klausījos viņas asaraino stāstu, ka arī viņai ar vīru neveicas, nemīlot viņu, viņas dzīvē uzradies cilvēks, kurš kļuvis tuvs un dārgs. Tādas sarunas man lika domāt, ka ne jau man vienai neveicas laulībā.
Ak vai, ja vien es būtu zinājusi patiesību, to patiesību, kura jau vairākus gadus norisinājās man aiz muguras, un kādu lomu šī draudzene izspēlēs vēl daudzus gadus uz priekšu, kā egoistiska hiēna saplosot manu un manas meitas dzīvi sīkās drupatās…
Turpinājums sekos...
KONTEKSTS:
Sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” šogad pievērsīsies vardarbībai ģimenē – sarežģītam un daudzslāņainam tematam, runājot gan par emocionālo, fizisko, finansiālo un cita veida vardarbību ģimenes locekļu starpā, gan par sekām un rīcības scenārijiem, lai dotu iespēju sākt dzīvi no jauna. Labdarības maratons “Dod pieci!” notiks no 17. līdz 23. decembrim.
Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ.
Dažādas organizācijas, krīžu centri, speciālisti Latvijā piedāvā palīdzības iespējas vardarbības upuriem.
