Ar šo atklāto stāstu viņa vēlas dalīties pieredzē, "lai kāda lasītāja, iespējams, saskatītu sevi starp mana stāsta rindām un spētu rast spēku sevi nepakļaut ilgstošai vardarbībai attiecībās".
Sava stāsta ievadā viņa iepazīstināja ar savu ceļu uz jaunu dzīvi. Otrs stāsts vēstīja par viņas pirmo laulību, saskaršanos ar fizisku vardarbību un neprasmi tikt prom no šādas dzīves. Bezspēcība un "kauns par to, ka es – meitene no normālas, labas ģimenes – biju iestigusi tādā zampā." Trešajā stāstā Lāsma raksta par to, ka ir grūti kādam ārpus ģimenes lūgt palīdzību.
Ceturtais stāsts
Tajā brīdī kad es biju nonākusi nulles punktā, es sapratu, ka ir jāiet, jāatbrīvojas, jāmeklē. Tikai es nevarēju, nespēju rast atbildes KĀ.
Prasīt palīdzību savai ģimenei es nespēju, nespēju uzticēties, negribēju jautājumus, jo man nebija atbildes – KĀPĒC.
Man nebija uzticēšanās, sapratnes ar vistuvāko cilvēku – mammu; kopš bērnības mans nepakļāvīgais raksturs mātei bija sagādājis tikai neērtības, kuras viņa atrisināja kā toreiz – nogriežot manus pinkainos, blondos matus uz pirmo skolas dienu, lai nebūtu jāpin bizes. Mazajai bērna sirdij tās bija sāpes, par kurām neviens pat neiedomājās. Tā vietā, lai priecātos par bērna, pusaudža tiekšanos pēc zināšanām, vēlmes rakstīt, vēlmes studēt, lai ievirzītu dumpīgo meiteni dzīvē, virzītu sasniegumiem – vieglāk bija piekrist mirklīgai iegribai iziet pie vīra, nu, protams, ar varu tak neviens mani līdz dzimtsarakstu nodaļai nevilka.
Šī neuzticēšanās gruzdējusi gadiem, joprojām gruzd. Bet daļēji tāda bija daudzu padomju laika bērnu ikdiena, vai tagad ir kas mainījies?
Vai vecāki respektē savu bērnu vēlmes, talantus, vai pamana sāpes?
Tolaik, kad sakāpis bija pāri malām, ļoti nožēloju, ka nebija vairs vīramātes, man šķita, viņa būtu mani sapratusi. Vai palīdzējusi? Diez vai, bet viņa bija gājusi to ceļu, savu dzīvi iznīcinot blakus fiziski agresīvam vīrietim, kopīgi ieslīgstot atkarības purvā, norakstot savu jaunību, pāragri pārvēršoties vecā, sevi nemīlošā sievietē.
Es aizgāju aukstā novembra naktī, kājām, mājas drēbēs; izdzīvošanas instinkts beidzot ņēma virsroku pār kaunu un vainas apziņu. Bez centa kabatā.
Man bija jāiet daudz, vairāk nekā simt kilometru, pie vecākiem, citur jau nebija, kur. Nogāju gan kādus 20 km, līdz man bija iespēja piezvanīt. Meita tonakt palika mājās, guļot savā istabā.
Detaļas, sīkus izklāstus es nekad neesmu atklājusi nevienam.
Ne vecākiem, ne draugiem, tikai dažas nianses, ka slēpu, ka kaunējos, ka nespēju aiziet, un nožēlu par izniekotajiem gadiem.
Pēc apmēram nedēļas sēdos vecāku žigulī un devos izzagt meitu no skolas.
Tad arī biju skaidri sapratusi, ka mana draudzene jau gadiem ir mana vīra mīļākā, un viņas neremdināmie centieni mani glābt, iesakot bēgt, bija mēģinājumi atbrīvot sev vietu mūsmājās. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, varu atklāt, ka viņi joprojām dzīvo civillaulībā, audzina savu kopīgo bērnu, un vairākus gadus mana meita sauca viņu par mammu, līdz meita sasniedza tādu vecumu, kad spēja saprast lietu īsto būtību un atšķirt īstenību no manipulācijas.
Es sāku mazgāt traukus savā pirmajā skolā, kuru pēc vecās sistēmas mērauklas biju beigusi kā teicamniece,
kurā dzīves pamatvērtības bija ielikusi mana literatūras skolotāja. Pusgadu es izturēju dzimtajā pusē, atskatoties saprotu, ka joprojām biju nenobriedusi personība, bez noteikta mērķa un sapratnes par dzīves jēgu. Man joprojām bija kauns no radiem, no sabiedrības, no vecajiem skolas biedriem par to, kas ar mani ir noticis.
Tad man palīdzīgu (tajā brīdī tā šķita) roku pasniedza vīra brālis, un mēs kopā ar meitu pārcēlāmies uz svešu, citu mazpilsētu. Palīdzība beidzās brīdī, kad es izpalīdzēju nopirkt vīra brālim dzīvokli, māte vēlīgi bija piešķīrusi man savu pārdotā dzīvokļa naudu, lai es uzsāktu jaunu dzīvi. Šo mātes soli nesaprotu joprojām, ar šīs dienas acīm es viņas vietā kā palīdzību būtu izvēlējusies citu veidu, jo tolaik, pametot pirmo vīru, biju joprojām pilnīgi nesagatavota patstāvīgajai, jaunajai dzīvei. Prasti sakot – mani vienkārši apčakarēja. Nauda izkusa tikpat ātri kā atnākusi.
Es sāku strādāt firmā, kurā nostrādāju turpat desmit gadus, no apakšējā plaukta ar grīdu mazgāšanu līdz vadošam amatam. Tirdzniecībā. Toreiz, pašu pirmo gadu, es kaut ko nokavēju, pazaudēju interesi par reālo dzīvi, strādāju 14 stundas dienā, naudas bija maz, meita dzīvoja savā vaļā, mani neinteresēja pilnīgi nekas, laikam moderni to sauktu par depresiju.
Es vienkārši psiholoģiski zaudēju savu bērnu.
Mēs īrējām nepiekurināmu, nelabiekārtotu dzīvokli, pilnu ar vecās saimnieces mantu graustiem, saimniece nāca un revidēja ledusskapi, krāmēja mantas, kaut ko paņēma, kaut ko atnesa, bet mums nebija, kur iet, un neko labāku nevarējām atļauties. Atceros, kā nācu mājās, un meita, kurai tolaik bija tikai deviņi gadi, mēģināja kurināt plīti, tā mēs tur abas sēdējām, lupatu segās satinušās, stīviem pirkstiem. Es bridu pa sniegu uz šķūnīti, un centos atrast mazākas, sausākas pagales... Un atkal jau man bija kauns par savu dzīvi, nabadzību, kauns un vainas apziņa, ka nespēju atrast zaudēto emocionālo saiti ar savu bērnu. Un atkal es nemeklēju palīdzību.
Nākamā gada maijā, kad bija beigusies skola, bijušais vīrs kopā ar manu draudzeni, kamēr biju darbā, aizveda mūsu meitu pie sevis.
Šis ir lūzuma punkts. Lūzuma punkts, kuru nespēju sev piedot, nespēju piedot sev, nekad nespēšu. Arī pašreiz kāpj kamols…
Mazliet notikumiem pa priekšu – tagad viss mūsu dzīvēs ir labi, mēs atkal esam satikušās un joprojām meklējam ceļu viena pie otras, joprojām, jo lielās dzīves dzēšgumija toreiz izdzēsa veselus astoņus gadus no mūsu dzīvēm, un vēl gandrīz astoņiem bija jāpaiet, lai mēs, atkal satiekoties, saprastos, bet mēs nerunājam par pagātni, par tēvu, mēs no tā izvairāmies…
Turpinājums sekos...
KONTEKSTS:
Sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” šogad pievērsīsies vardarbībai ģimenē – sarežģītam un daudzslāņainam tematam, runājot gan par emocionālo, fizisko, finansiālo un cita veida vardarbību ģimenes locekļu starpā, gan par sekām un rīcības scenārijiem, lai dotu iespēju sākt dzīvi no jauna. Labdarības maratons “Dod pieci!” notiks no 17. līdz 23. decembrim.
Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ.
Dažādas organizācijas, krīžu centri, speciālisti Latvijā piedāvā palīdzības iespējas vardarbības upuriem.
