"Stadions ir galvenā atslēga, kas Velsai ļauj vērt vaļā durvis uz nozīmīgu pasākumu rīkošanu. Stadions ir kā vitrīna, kas rāda, ka Velsa ir mūsdienīga un dinamiska,” – tā tiek raksturota 1999.gada vasarā Kārdifā uzbūvētā „Millenium” stadiona nozīme Velsas dzīvē.
Patiešām, Nacionālais stadions pēdējā laikā kļuvis par tādu pašu valsts seju kā Nacionālā bibliotēka, opera vai muzejs. Helsinku olimpisko stadionu zina tikpat labi kā Sibēliusa koncertzāli, bet Atēnu olimpisko stadionu tikai nedaudz mazāk par Akropoli. Pēdējās desmitgadēs tapušajiem stadioniem ir arī arvien augstāka arhitektūras vērtību. Kā Sidnejas vai Pekinas olimpiskajiem stadioniem. Kā „Alianz Arena” Minhenē, „De Luz” Lisabonā vai „Stadion Narodowy” Varšavā. Pasaulslaveni arhitekti labprāt iesaistās to projektēšanas konkursos. Piemēram, arī Latvijā labi zināmā Meinharda fon Gerkāna birojs, kas projektējis stadionu Varšavā, Mozesa Mabitas stadionu Durbanā, trīs stadionus Brazīlijā, kur aizvadītajā vasarā notika pasaules čempionāts futbolā.
Diemžēl Latvija šobrīd ieliekama to valstu grupā, kam nav Nacionālā stadiona. „Daugavas” stadions jau labi pasen savu mūžu ir nokalpojis gan morāli, gan fiziski.
No ovāla palikusi tikai centrālā tribīne un tagad arī tā reizumis tikusi ierindota dzīvībai nedrošo kategorijā. Tāpēc arī Deju svētkos dejotāju laukumā ir vairāk nekā skatītāju tribīnēs. „Rīgas kausi” vieglatlētikā ir kautrīgi par sportistu ģērbtuvēm, tāpēc pasaules zvaigznes šurp atvilināt nav reāli. Attiecībā uz futbolu, kas ir nozīmīgākais stadiona izmantotājs, vairāk nekā 10 gadus situāciju glāba „Skonto” arēna, kur varēja spēlēt valsts izlase. Taču drīz šim stāstam pienāks gals.
Netālā Latvijas simtgade un drauds, ka valsts futbola izlasei var nākties spēlēt... Tallinā, mudinājušas aktualizēt stadiona tēmu. Tiesa, ideja par stadionu gaisā ir virmojusi jau sen. Jau Ulmaņlaikos, trīsdesmito gadu vidū, dzima iecere to uzcelt Uzvaras parkā. Padomju laikos šādai būvei tikai izvēlēta cita ambicioza vieta – Lucavsala. Tomēr šīs ieceres tālāk par skicēm un kartona maketiem dažādu iemeslu dēļ netika.
Kāpēc šobrīd esam tādā situācijā, kādā esam – ka nevaram uzņemt laba līmeņa vieglatlētikas sacensības, un priecājamies, ka futbola izlasei nav jāspēlē ar Angliju vai Vāciju, jo „Skonto” stadions būtu par šauru un drīz arī tas aizvērs durvis uz visiem laikiem?
Kad tika rakstīts Nacionālais attīstības plāns 2020, tajā tika atrasta vieta arī Nacionālajam stadionam. Savukārt Latvijas Futbola federācija jau desmit gadus mēģinājusi iet savu ceļu. Kustība uz priekšu ir abos virzienos un šajā diskusijā centīsimies noskaidrot tās tempus, apmērus, izmaksas un orientējošos laika rāmjus.
Diskusijā "Stadiona sindroms" piedalīsies:
Jānis Dripe, arhitekts, Kultūras ministres padomnieks;
Žoržs Tikmers, Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents un Latvijas Futbola federācijas valdes loceklis;
Edgars Severs, Izglītības un Zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors;
Guntis Indriksons, Latvijas Futbola federācijas prezidents;
Oļegs Burovs, Rīgas Domes Īpašuma departamenta direktors.
