Uz redzēšanos, īrijieši, un gaidām stāstus! Īrijas dienasgrāmata

Šī ir pēdējā filmēšanas grupas "Dokumentālists" Īrijas dienasgrāmata. Operators Haralds Ozols un režisors Ivars Zviedris ir izbraukājuši zaļo salu, atveduši mums daudz stāstu par Latvijas jauniešiem tur. Viņi ir gatavi rudenī Īrijā atkal atgriezties, lai turpinātu uzklausīt jauniešu pieredzēto. Visi varot atsaukties un pie režisora pieteikties.

Haralds Ozols

Pirmajā Īrijas dienasgrāmatas rakstā minēju, ka priekšstatam par Īrijā dzīvojošajiem latviešiem vajadzētu pārtapt viedoklī.  Devos uz šo valsti ar diezgan atvērtu prātu, nekad īsti neesmu ne nosodījis, ne atbalstījis izbraukušos latviešus, jo dažus tādus arī pazīstu un zinu, ka Latvijas pamešanas iemesli var būt dažādi. Tas ir mazliet garlaicīgi, bet viedoklis uz to arī balstās.

Neminot nevienu konkrēti, ir skaidrs, ka te dzīvo latvieši, kuri dzimtenē dzīvotu pavisam citu, visticamākais, sliktāku un nelaimīgāku dzīvi. Ne vecāki varētu atļauties, ne viņu bērni varētu realizēties jomās, kurās tagad aktīvi iesaistās. Sporta, mūzikas, dejošanas, jauniešu nometņu un visa cita veida hobiju laiks tiktu aizpildīts ar citām aktivitātēm Latvijā. Protams, nevar kategoriski apgalvot, ka tur tas nebūtu iespējams, taču lielākā pieaugušo daļa saka, ka

tieši bērni domu par atgriešanos dzimtenē padara par sentimentālu sapni, nevis loģisku spriedumu.

Tomēr tajā pašā laikā nenoliedzami šeit dzīvo arī tādi latvieši, kas Īrijas izveidoto pabalstu sistēmu izmanto slinkākam dzīvesveidam. Ir „atkosti” visādi veidi, kā ērtāk iekārtoties dīvānā un līdz ar to saņemt vēl vairāk naudas. Lai cik muļķīgi tas neizklausītos, šos cilvēkus arī īsti nevar nosodīt, jo bieži vien sanāk tā, ka strādāt būs dārgāk, nekā padeldēt dīvānam drēbi un vēl saņemt jaunu vietā, ja tā labi gribētos. Šīs gan ir vairāk dzīvesveida izvēles, nevis tīri ekonomiskas, un par to tad arī varētu pakratīt ar pirkstu. Es zinu, ka citi vietējie latvieši savējos nosoda, galu galā latvietim latvietis garšo, un tieši tā es par to visu arī dzirdu.

Ģimene un draugi ir prioritāte. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ šeit daudzi latvieši atrodas, nevis nauda. Pietiek vienam ģimenes loceklim atbraukt uz vasaru un mazliet nopelnīt ceļojumam rudenī, kad nākamgad lavīnas efektā klāt būs arī sieva, bērni un lieko istabu otrajā stāvā jau īrēs kaimiņu Janka. Pa šo gadu bērni būs sākuši iet skolā, kurā viņiem patīk mācīties, ieguvuši jaunus draugus, viens no vecākiem saņēmis paaugstinājumu un pat īrnieks Janka atradis vietējo mīlestību. Man jau ir nojucis skaits, cik reizes jauniešu vecāki, ar kuriem runājām, mums teica: „Atbraucu uz trīs mēnešiem, nu jau iet trīspadsmitais gads.” Ja runa ir par ģimenes labklājību un laimi, un nereti tā ir krasi atšķirīga no Latvijā dzīvotā perioda, tad nacionālā identitāte noteikti paliek kaut kur fonā, un vai to šādā gadījumā var nosodīt?

Tas it kā ir retorisks jautājums, bet reizē nosodāmie šeit ir. Man bija lielāks pārsteigums par dažu šeit dzīvojošo latviešu angļu, nevis viņu bērnu latviešu valodas spējām, kuras reizēm bija līdzīgā līmenī. Ja vairāk nekā desmit gadu laikā šī valoda nav apgūta, tad tas norāda tikai un vienīgi uz negribu integrēties.

Svarīgi tomēr pateikt arī to, ka iepriekšminētie draugi un ģimene ir arī galvenais iemesls, kādēļ šeit dzīvojošie atgriežas Latvijā, pat ja tas ir tikai uz, kā viņi visi saka, „holidays”. Vecmammas un bērnības pagalma draugi atgādina par kaut ko, kas ir pārāks par lētāku un siltāku ceļojumu uz Spāniju, kas Īrijā ir populārākā no tūrisma valstīm. Pastaigas pa Siguldas takām un ikgadējā maltīte „Lido” restorānā ir tomēr ierakstīti mūsu kodā un vilina tālumā dzīvojošos, taču līdz ar gaistošo vecāko paaudzi gaisīs arī jaunāko paaudžu ceļojumi uz Latviju. Gaisīs saikne ar draugiem un noputēs atmiņas par peldēm Gaujā. Paaudzi, kas šobrīd sevi vēl sauc par „Drusku Latvian, drusku Irish”, sekmēs tikai „Irish”.

Laikam nav īsti ko iespringt uz šo cilvēku atgriešanu Latvijā, viņi to īsti negrib, un galu galā daļa no viņiem dzimtenē tāpat atgriezīsies, kad sāks saņemt Īrijas pensiju. Labāk jāparūpējas par tiem draugiem un vecmammām, lai ir, pie kā atgriezties.

Ivars Zviedris - uz redzēšanos, īrijieši!

Mūsu filmēšanas pirmā ekspedīcija ir beigusies. Gribu pateikt milzīgu paldies visiem, kuri mūs satika un arī tiem, ar kuriem nesanāca satikties. Visu nepaspējām.

Uz Īriju atkal brauksim rudenī, lai turpinātu filmēt. Rakstiet vai zvaniet man, Īrijas latviešu tīņi! Gaidīšu!

Aleksandra un Ališera māsa Alise sarunas laikā piepalīdz brāļiem sameklēt latviskos vārdus

Elīza, Rodrigo un Deivids pavada bezrūpīgu bērnību Ziemeļīrijā

Madara iebrauca Īrijā, kad viņa pati bija tīne, bet tagad viņai ir divi bērni, kuri prot dziedāt īru dziesmas, bet latviešu - nē

Heilija ar vecomammu Mārīti brauks vasarā gulēt siena Latvijas siena gubā kaut kur pie Apes.

Heilijas vecmamma Mārīte ar mazbērniem nekad nerunā angliski. Īrijas tīņu vecmammas ir latviskuma saglabāšanas iemesls.

Megija

Megija atceras savu vecomammu un apraudas

Ralfs grib būt vislabākais visās lietās un vietās. Ja kaut kas nesanāk, tad pa asarai nobirst.

Kristofers ir labs kūku cepējs. Saņēmis pat Latvijas simtgades balvu par labāko kūku Īrijā.Runājot par laimi, par sapņiem, par mājām, viņam acis kļūst miklas

Samanta

Samanta: “Latvijā maniem vecākiem būtu grūti. Daudz jāstrādā, naudas nebūtu”.

Evelīna

Evelīna un mamma ir labākās draudzenes. Sirsnīga asara liecina, ka šeit Īrijā tik tuvas ir tikai vien viņas divas.

Verita grib kļūt par īru deju čempioni. Viņai nepatīk, ka, aizbraucot ciemos pie vecmāmiņas Jelgavā, uz viņu savādi skatās

Keita

Gulbeniete Keita par cipariem domā latviski, bet par vārdiem angliski

Rebeka

Rebeka: “Latvija ir svarīga priekš manis!”

Artūrs

Artūrs savu mūža lielāko daļu ir nodzīvojis Īrijā. Te izmācījies par sporta speciālistu. Viņš pieļauj iespēju, ka kādreiz atvērs savu sporta zāli Latvijā. Vajagot tik naudu sapelnīt šeit.

Alans

Mūsu sarunā Alans runā tikai par bumbu. Viņš grib būt futbolists un sevi sauc par īru.

Raiens

Raens arī grib būt futbolists. Viņa karogs esot zaļi balti oranžs

Mario

Tāpat kā Alans un Raens arī Mario sapņo par futbolista karjeru un sevi devē par īru, jo ir dzimis Īrijā.

Raivo un Laura atbrauca pie draudzenes Vikas uz Īriju peļņā. Izturēja mēnesi, Drausmīgi gribējās mājā

"Dokumentālists", Daniels

Daniels uz Latviju grib braukt tikai “holidejos”, bet pavisam gan nē.

Aldonas meitas ir atšķirīgas. Viņu pienākums ir katru vasaru apciemot vecmammu Līgatnē.

Rendijs un viņa mamma

Rendijs un viņa mamma arī vasarās brauc uz Jēkabpili apciemot omi. Rendijs grib kļūt par tikpat slavenu basketbolistu kā Kristaps Porziņģis, bet mamma gaida pensiju Īrijā, lai pēc tam dotos uz mājām dzīvot pārtikuša cilvēka dzīvi.

Valters un Kristers prot nodziedāt gan Latvijas, gan Īrijas himnas.

Niks

Niks ir Veksfordas talantu konkursa finālists. Viņā istabu daiļo vairāki boksa diplomi un goda raksti. Puisis sapņo kādreiz pārcelties uz dzīvi Amerikā.

Markuss

Markusa mamma vada Vaterfordas latviešu skolu. Viņš palīdz mammai skolā mācīt bērnus.

Longfordsa hokejistu formas tērpus rotā uzraksti Kalinins, Kipars, Dvinis un citi latviski uzraksti bez “ņ”, “š” un “ķ”. Viņi ir slaveni visā Īrjā,

 

 

 

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti