Uldis Neiburgs: Latviešu leģiona problemātika Zedelgemas pieminekļa ēnā

Pagājušā gada nogalē Latvijā pretēju uzskatu sadursmes izraisīja polemika par 2018. gadā Beļģijas pilsētā Zedelgemā atklāto pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai”, kas veltīts 12 000 latviešu karagūstekņiem. Piemineklis tapis pēc vietējās pašvaldības un Latvijas Okupācijas muzeja iniciatīvas un finansiāla atbalsta. 26.–27. novembrī Zedelgemā sanākušās starptautiskās neatkarīgo ekspertu komisijas slēdziens ar vēsturiskā fona skaidrojumu un rekomendācijām par pieminekļa pārvietošanu [1] izsauca ne tikai vairāku Latvijas valdības ministru paziņojumus, bet radīja arī asu domu apmaiņu Okupācijas muzeja vadības un atsevišķu Zedelgemas komisijas zinātnieku vidū.

Atturoties no pieminekļa iniciatoru un pretinieku konflikta eskalācijas un tajā iesaistīto pušu politisko interešu un akadēmisko kvalifikāciju vērtējuma, kā arī norobežojoties no spekulācijām par šī pieminekļa piemērotāko atrašanās vietu, ir svarīgi iezīmēt virkni problēmjautājumu, kas saistīti ar “Latviešu SS brīvprātīgo leģiona” (turpmāk – latviešu leģiona) vēsturi. Līdz šim par to vairāk izteikti vai nu pagātnes realitātei ne vienmēr atbilstoši skaidrojumi vai arī pausti sakāpinātās emocijās balstīti viedokļi, bet iztrūkusi dziļāka un līdzsvarotāka šī temata analīze.

Otrā pasaules kara atšķirīgā pieredze un uztvere

Galvenie vērtējumi par latviešu leģionu, uz kuriem parasti atsaucas gan vēstures pētniecībā, gan plašākā sabiedrībā, ir Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla 1946. gada 1. oktobra spriedums par SS kā noziedzīgu organizāciju ar atrunu, ka tas neattiecas uz personām, ko “valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos”, kā arī ASV Pārvietoto personu komisijas 1950. gada 1. septembra lēmums, kurā teikts, ka “baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijās, un tādēļ komisija tās neuzskata kā naidīgas ASV”.[2] Šos vērtējumus nav apšaubījusi arī Zedelgemas ekspertu komisija, atzīstot, ka vairums latviešu leģionāru mobilizēti piespiedu kārtā, un aicinājusi izvērst pētniecības darbu ne tikai par nacisma, bet arī par staļinisma noziegumiem.

Nekas tāds nebūtu bijis iespējams 1946. gada rudenī neilgi pirms Aukstā kara sākuma bijušo sabiedroto – PSRS un Rietumu valstu starpā, kad uzvarētāji tiesāja uzvarētos un īpaši neiedziļinājās niansēs, kas vēl joprojām ir svarīgas šī kara upuru, t. sk. padomju un nacistu agresiju pieredzējušo un pretēji Hāgas 1907. gada kara vešanas konvencijai mobilizēto karavīru motivācijas un rīcības izvērtējumā. Līdz ar to Nirnbergas tribunāls un tā lēmumi ir pilnībā respektējami attiecībā uz nacionālsociālistisko Vāciju un tās veiktajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci un to nosodījumu.

Tomēr tribunāla pozīcija ne vienmēr ir precīza un apiet virkni jautājumu, kas saistīti ar t. s. bezvalstiskumu jeb dažu gadu laikā vienu otrai sekojošu okupāciju pārdzīvojušu Austrumeiropas valstu iedzīvotāju kļūšanu par šo noziegumu upuriem, vaininiekiem vai aculieciniekiem.

Šo pašu Nirnbergas tribunāla nepilnību atkārto arī Zedelgemas komisijas eksperti, ļoti virspusēji konstatējot, ka arī visi nacistiskās Vācijas pusē karojošie citu tautību karavīri bija noziedzīga kara zaudētāji, kuru bija ierosinājusi un vadījusi nacistiskā Vācija, tā ignorējot 1939. gada 23. augustā parakstīto Vācijas–PSRS savstarpējās neuzbrukšanas paktu un tam pievienotos slepenos papildu protokolus par Austrumeiropas sadalīšanu, 22 mēnešus (līdz 1941. gada 22. jūnijam) ilgo padomju un nacistu draudzību un PSRS līdzdalību šī kara izraisīšanā, Austrumeiropas valstu pakļaušanā un citus noziegumus.

Tamdēļ skatījums, kas Otrā pasaules kara gaitu vērtē tikai no Rietumu valstu vēsturiskās pieredzes vai tikai no holokausta perspektīvas, ir nepilnīgs un var būt attiecināms uz nacistiskās Vācijas un tās sabiedroto okupētās Rietumeiropas iedzīvotājiem (t.sk. flāmiem un valoņiem),[3] kuri cīņā pret boļševismu devās lielākoties brīvprātīgi un ideoloģiskās pārliecības dēļ, un darīja to nacistiskās Vācijas pusē, kas bija iznīcinājusi šo valstu suverenitāti un veica noziegumus pret to iedzīvotājiem.

Vienlaikus Austrumeiropā kara laika realitāte atšķīrās no mūsdienās Rietumos dominējošā priekšstata par nacismu kā absolūtu, bet komunismu kā relatīvu ļaunumu.

Okupēto Baltijas valstu, t. sk. Latvijas iedzīvotāji nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos karoja ne tāpēc, ka viņiem būtu tuva nacistu ideoloģija vai noziegumi, bet gan viņu iesaukšanas piespiedu rakstura un atkārtotas padomju okupācijas draudu dēļ.[4] Latviešu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienību – valsti, kas bija iznīcinājusi Latvijas suverenitāti, likvidējusi tās armiju un represējusi civiliedzīvotājus, un gatavojās to darīt vēlreiz. Šīs būtiskās atšķirības lielā mērā nosaka to, kāpēc šodien Beļģijā Vācijas pusē karojošie karavīri gandrīz viennozīmīgi simbolizē kolaboracionismu, bet Latvijā daudziem leģionāri asociējas ar Otrā pasaules kara upuriem vai cīnītājiem par savas tautas brīvību.

Latviešu leģions un kara noziegumi         

Zedelgemas ekspertu atzinumā kā problemātiska grupa ir nosaukta “ievērojama daļa leģiona jauniesaukto”, kas iepriekš “SD un policijas bataljonu sastāvā [..] veica kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci”, Latvijā un citās nacistu okupētajās teritorijās nogalinot desmitiem tūkstošiem ebreju un citu tautību civiliedzīvotāju. 

Izdarot šādu slēdzienu, komisija gan nav tuvāk izskaidrojusi, konkrēti ko un pēc kādiem kritērijiem uzskata par noziedzniekiem. Neskaidrs ir palicis arī jautājums vai “ievērojama daļa” noziedznieku ir meklējama tieši 52 000 Ieroču-SS (Waffen-SS) vienībās iekļauto vai kopumā līdz kara beigām ap 110–115 000 dažādos Vācijas bruņoto spēku formējumos dienējušo latviešu karavīru vidū un cik liels tad būtu viņu skaits, lai to apzīmētu kā “ievērojamu”?

Arī atzinums, ka “definēt ­­­leģionu kā patriotiskus varoņus un padomju aneksijas mocekļus ir dziļi aizskaroši tā dalībnieku pastrādāto noziegumu upuru pēctečiem” (vai PSRS veikto noziegumu upuru pēctečiem  Sarkanās armijas glorificēšana nav mazāk aizskaroša?), pat ja “lielākā daļa no tiem notika pirms formālās iestāšanās leģionā”, diemžēl nekonkretizē šos noziegumus, it īpaši to, kas būtu to “mazākā daļa”, kas veikta jau leģiona sastāvā?

Kā zināms, tad padomju izcelsmes avotu nekritiskā vērtējumā balstīts un bez nopietniem pierādījumiem līdz šim ir palicis apgalvojums par it kā 19. latviešu ieroču SS divīzijas (turpmāk – 19. divīzijas) karavīru veikto 1300 civiliedzīvotāju nogalināšanu 1943. gada decembrī – 1944. gada aprīlī Ļeņingradas un Novgorodas apgabalos un citi tamlīdzīgi piemēri.[5]

Starptautiska mēroga atbalstu nav guvuši arī mūsdienu Krievijā, bez Hāgas un Ženēvas kara vešanas konvenciju un Vācijas, Somijas un PSRS augstākās politiskās un militārās vadības pieņemto lēmumu nopietnas analīzes tapuši, ideoloģiski motivēti mēģinājumi vainot igauņu un latviešu leģionus noziegumos pret cilvēci saistībā ar to līdzdalību Ļeņingradas blokādē 1943. gadā.[6] Jaunākie pētījumi arī apstiprina, ka par 1945. gada 31. janvārī frontes iecirknī pie Podgajes 15. latviešu ieroču SS divīzijas (turpmāk – 15. divīzijas) gūstā kritušo vairāku desmitu Polijas Tautas armijas karavīru nogalināšanu atbildīgi ir nevis latvieši, bet gan nīderlandiešu 48. SS pulka piederīgie.[7]

Līdzšinējās diskusijās minēto Zedelgemas karagūstekņu nometnē nonākušo personu skaits, kuri varētu būt vainojami agrāk veiktos noziegumos, svārstās starp diviem līdz šim notiesātajiem,[8] vēl 67 šajā nometnē pabijušiem t.s. Arāja komandas dalībniekiem un vairākiem simtiem citiem vārdā nenosauktiem cilvēkiem.

Ja dažādās Drošības policijas un SD struktūrās iesaistīto latviešu skaits varēja pārsniegt 1500 personu, tad holokausta aktīvajā fāzē 1941. gadā Latvijā un vēlākajās noziedzīgajās akcijās 1942. –1943. gadā Baltkrievijā un citur (kopā nogalinot vairāk nekā 30 000 civiliedzīvotāju) piedalījās tikai daļa no tiem. Arī 1943.–1944. gadā cīņās pret padomju karaspēku Austrumu frontē pie Neveļas un citviet Latvijas pierobežā iesaistīto divu (3. un 4.) latviešu drošības bataljonu personālsastāvu (vairāki simti vīru katrā no tiem) tikai daļēji veidoja pirms tam izdarīto noziegumu vaininieki.

Tomēr, ja zinām, ka no 1944. līdz 1967. gadam padomju drošības iestādes arestēja un notiesāja vismaz 352 Arāja komandas dalībniekus,[9] bet daudzi citi nonāca gūstā Rietumos, tad daļa no viņiem varēja atrasties gūstā Zedelgemas nometnē. Kaut arī Nirnbergas tribunāla izpratnē nacistu Drošības policija un SD bez atrunām bija noziedzīgas organizācijas, citāda bija vēlāk sekojošo tiesu procesu attieksme pret indivīdiem, kas nacistu drošības institūcijās pildīja administratīvas, kriminālizmeklēšanas vai citas funkcijas. Tāds izrādījās arī starptautiski pazīstamais sportists un treneris Edgars Laipenieks, kura dienestu Latviešu politiskajā policijā un izvirzītās apsūdzības holokausta noziegumos ASV tiesa 1981. gadā tomēr neuzskatīja par pietiekami pamatotām un sodāmām. 

Vācu okupācijas laikā Latvijā tika izveidoti arī 42 latviešu un septiņi krievu policijas bataljoni,[10] liela daļa no kuriem cīnījās Austrumu frontē pret padomju karaspēku vai partizāniem.

Latviešu leģionā tieši iekļāva 11 no šiem bataljoniem, un vismaz seši no tiem pirms tam bija ņēmuši dalību dažādās akcijās, kuru laikā tika nogalināti civiliedzīvotāji. Tomēr nospiedošā vairumā šo sešu bataljonu funkcijās ietilpa ebreju, padomju karagūstekņu vai par padomju partizānu atbalstīšanu arestētu personu apsardze un konvojēšana un vēl citi uzdevumi, nevis cilvēku iznīcināšana.

Mūsdienu pētniecībā joprojām nav dota skaidra atbilde uz jautājumu, vai vācu un no to okupēto teritoriju iedzīvotājiem saformēto kārtības dienesta bataljonu līdzdalība partizānu apkarošanas akcijās Baltkrievijā un Krievijā no starptautisko tiesību viedokļa būtu uzskatāma par noziedzīgu neatkarīgi no iesaistīto personu veikto uzdevumu rakstura vai arī par noziedzniekiem ir saucamas tikai tās personas, kas veikušas civiliedzīvotāju slepkavošanu utml.

Atbilde uz šo jautājumu ļautu precīzāk novērtēt vairāku latviešu policijas bataljonu (Nr. 273, 276, 277, 278, 279, 280, 281, 282-F) personālsastāvu, kas 1943. gada februārī-aprīlī piedalījās akcijā “Ziemas burvība” (Winterzauber), bet vēlāk veidoja vairākus latviešu policijas pulkus, kuri pēc cīņām pret Sarkano armiju Latvijas pierobežā 1944. gada beigās nonāca Pomerānijā un tika iekļauti 15. divīzijā. Turpretī tie latviešu policijas bataljoni (Nr. 18, 24, 26), kas 1943. gada pavasarī Volhovas frontē veidoja jaunizveidotās 2. latviešu brigādes (vēlāk – 19. divīzijas) grenadieru pulkus, bet 1942. gada augustā-septembrī bija piedalījušies akcijā “Purva drudzis” (Sumpffieber), kara gaitas beidza Kurzemē, kur nonāca padomju, nevis Rietumu gūstā. No leģionā tieši iekļautajiem bataljoniem Rietumos nokļuva arī 272. un 20-W. bataljonu karavīri.

Viņu vidū bija arī Rīgas geto ārējās apsardzes priekšnieks leitnants Alberts Danckops (vēlāk nesodīts dzīvoja Austrālijā), kura vārds pēc kara bija iekļauts britu okupācijas zonā meklējamo kara noziedznieku sarakstos, taču Starptautiskās bēgļu organizācijas (IRO) dokumentos nemaz neparādījās.

Tomēr Zedelgemas nometnē nonāca citas personas, kas pirms dienesta latviešu leģionā bija dienējuši dažādās pašaizsardzības vai kārtības policijas vienībās.

Tāds bija 15. divīzijas 33. grenadieru pulka bataljona komandieris majors Vilis Hāzners, kurš Rīgas kārtības dienesta priekšnieka adjutanta pienākumus pildīja laikā no 1941. gada augusta, kad notika arī vietējo ebreju apcietināšana, ievietošana geto, piespiedu nodarbinātība un cita rakstura vardarbība. Kaut arī 1977. gadā ASV pārtrauca apsūdzību pret V. Hāzneru, nerodot pietiekami daudz pierādījumu par viņa iespējamo noziedzīgo darbību, plašākā sabiedrībā joprojām atklāti neizrunāts ir jautājums par latviešu kārtības policijas līdzdalību ebreju vajāšanā, t.sk. Rīgas geto ieslodzīto konvojēšanā uz masu slepkavības vietu  Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī.

Zedelgemā kā karagūsteknis atradās arī 272. latviešu policijas bataljona rotas komandieris virsleitnants (vēlāk – leģiona kapteinis) Ādolfs Brunners, kurš, neraugoties uz vāciešiem izteikto protestu, kopā ar savas rotas karavīriem 1942. gada augustā-septembrī bija spiests apsargāt Varšavas geto, kurā ieslodzītos ebrejus vēlāk pārvietoja uz Treblinkas iznīcināšanas nometni. Zedelgemā varēja nokļūt arī kādi no tiem ap 50 pēc Augstākā SS un policijas vadītāja Dancigā pavēles izveidotās “trauksmes grupas” 15. divīzijas leģionāriem, kurus pret pašu gribu 1945. gada janvāra beigās iesaistīja Štuthofas koncentrācijas nometnes ieslodzīto evakuācijā uz Rietumiem. Tomēr, iepazīstoties ar Latvijas Kara muzejā pieejamiem Zedelgemas karagūstekņu nometnē reģistrētiem 357 latviešu virsnieku vārdiem, rodas iespaids, ka viņu vidū nav daudz tādu, kurus varētu turēt aizdomās par izdarītiem noziegumiem.[11] 

Latviešu leģions un pretošanās nacistiem

Latviešu leģiona sastāva analīze demonstrē ne tikai daļas tā dalībnieku agrāko līdzdalību nacistu veidotajās kārtības un drošības policijas vienībās, bet arī latviešu karavīru pretvācisko noskaņojumu. Kolektīvā līmenī to apstiprina daudzi latviešu, vācu, britu, amerikāņu un pat padomju izcelsmes dokumenti, bet individuāli ir iespējams runāt arī par vairāku leģiona virsnieku iesaisti vai palīdzības sniegšanu nacionālajai pretošanās kustībai. 

Viņu vidū īpaši izceļams ir 15. divīzijas 33. grenadieru pulka komandieris un 1945. gada 28. decembrī Zedelgemas nometnē izveidotās organizācijas “Daugavas Vanagi” priekšnieks pulkvedis Vilis Janums. Tieši viņš, sekojot 1943. gada 13. augustā slepeni Rīgā dibinātās demokrātiskās pretošanās kustības organizācijas – Latvijas Centrālās padomes militārās komisijas – aicinājumam, 1944. gada janvārī izstrādāja latviešu bruņoto spēku ieroču, munīcijas un apgādes plānu. LCP vadība to slepeni nosūtīja bijušajam Latvijas sūtnim Stokholmā Voldemāram Salnajam, kurš nepieciešamo militāro atbalstu centās iegūt no Zviedrijas un Somijas valdībām.

LCP pārstāvjiem Latvijā adresētajā vēstulē 1944. gada 28. jūnijā V. Salnais latviešu leģionāru motivāciju cīnīties raksturoja īpaši trāpīgi: “Mūsu ienaidnieks Nr. 1 patlaban ir un paliek Padomju Krievija, un mūs, tāpat kā somus, patreizējie apstākļi spiež cīnīties kopā ar tiem, kas arī cīnās pret šo mūsu ienaidnieku Nr. 1. Mums citas izejas nav. Tikai paralēli šai ieroču cīņai, kura, mums diemžēl, jāved kopā ar angļu-sakšu ienaidnieku, mūsu pirmais un galvenais diplomātijas uzdevums ir – darīt maksimālo, lai angļu-sakši un tāpat pārējā pasaule saprastu mūsu traģisko stāvokli un saprastu, ka šī mūsu cīņa ir tikai mūsu dzīvības pašuzturēšanas cīņa un nekādā ziņā nav cīņa dēļ Vācijas politiskiem un saimnieciskiem mērķiem.”[12]

Bijušais 15. divīzijas 34. grenadieru pulka rotas komandieris leitnants Roberts Rubenis bija komandieris ap 500 vīru lielam latviešu bataljonam, kura daļu veidoja bijušie leģionāri, kas no 1944. gada 14. novembra līdz 9. decembrim sekmīgi pretojās nacistu SS un policijas spēkiem Rendas un Zlēku kaujās Ziemeļkurzemē, to laikā nogalinot arī bijušo Rīgas geto un Salaspils nometnes komandantu SS oberšturmbanfīreru Kurtu Krauzi un ap 250 vāciešu. Vēl lielāks skaits – gandrīz tūkstotis bijušo leģiona un citu vienību karavīri tajā pat laikā nonāca nacistu koncentrācijas nometnēs Štuthofā, Būhenvaldē, Neiengammē un pie Kēnigsbergas, jo bija pievienojušies pret nacistiem vērstajai ģenerāļa Jāņa Kureļa militārajai grupai Kurzemē. Arī šie ir vērā ņemami fakti leģiona personālsastāva izvērtējumā, kas ir krietni daudzškautņaināks nekā tikai varoņu, upuru un pirms iekļaušanas leģionā noziegumus izdarījušo nesamērīgs pretnostatījums.

Latviešu leģiona problēma – kādi risinājumi?

Tikai aptuvena skaita iespējamo vaininieku nosaukšana ir izraisījusi asas domstarpības, daudziem līdz galam neapzinoties, ka ir pamats runāt gan par atsevišķiem noziedzniekiem, kuru vainu jau ir konstatējušas dažādas tiesu instances, gan ir iespējams izteikt aizdomas arī par citām noziegumos iesaistītām personām, pat ja viņu vaina dažādu iemeslu dēļ juridiski līdz šim nav izvērtēta. Šīs problēmas apzināšanai nevajadzētu izraisīt emocionāli sakāpinātu viedokļu pretnostatījumu, bet gan racionālu pagātnes izvērtējumu, saprotot, ka noziegumu aculiecinieku vai izmeklēšanas trūkums automātiski nenozīmē to neesamību. Latviešu leģiona vēsturi nav iespējams novērtēt, spriežot par leģiona vairākumu – frontes karavīriem – pēc tā mazākuma – citās policijas un represīvās vienībās iesaistītiem cilvēkiem, kas pirms tam bija veikuši arī nemilitārus uzdevumus, t. sk. noziegumus.

Tomēr objektīva leģiona vēsture nav uzrakstāma, arī ignorējot šādu personu vēlāko iesaisti leģionā.

Saistībā ar Zedelgemas pieminekli atklāts paliek arī jautājums, vai tāda pati konsekvence un korelācija starp frontes karavīriem un represīvo struktūru dalībniekiem vai individuāli noziegumus veikušajiem nebūtu jāievēro attiecībā arī uz citu nāciju karaspēkiem un tiem veltītajiem pieminekļiem, tostarp  “pieminekli Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” Rīgā un Padomju kara memoriālu Treptova parka Berlīnē? Un, vai līdzīgi nebūtu jāvērtē nacisma un staļinisma noziegumos, t.sk. ne tikai nacistu koncentrācijas, bet arī padomju Gulaga nometņu funkcionēšanas nodrošināšanā iesaistītās personas? Salīdzinošas analīzes vērti ir arī citviet Eiropā, t.sk. Francijā un pat Krievijā izveidotie pieminekļi dažādu tautību ieroču-SS piederīgajiem,[13] kas gan atšķirībā no Zedelgemas lielākoties atrodas vietās, kur apbedīti karā kritušie vai gūstā mirušie karavīri. Latviešu leģiona vēstures pētniecība prasa nopietnu un laikietilpīgu darbu un līdzsvarotu skatījumu uz pētāmo tematu, kas akadēmisko un finansiālo resursu un valsts dziļākas ieinteresētības trūkuma dēļ līdz šim ir bijis iespējams tikai daļēji.[14]

Lielākoties nepamatoti ir bijuši arī nesen sociālajos tīklos un citviet izteiktie pārmetumi Zedelgemas komisijas ekspertiem no Latvijas atsevišķām zinātniskajām institūcijām, tā arī nenovērtējot viņu ieguldījumu Latvijas Otrā pasaules kara vēstures un mūsdienu sociālās atmiņas komplicētības niansētākā skaidrošanā starptautiskajā akadēmiskajā vidē. 

Diskusijas par Zedelgemas pieminekli spilgti demonstrē ne tikai Latvijas un ārzemju sabiedrībā līdz galam neatrisināto latviešu leģiona problemātiku, bet arī plaisu Eiropas kolektīvajā vēsturiskajā atmiņā, kas balstās atšķirīgā kara un okupāciju pieredzē. Ir jāsaprot, ka Austrumeiropas tā laika sarežģītās vēstures gaita nav viegli uztverama rietumeiropiešiem, kas to nav piedzīvojuši, tāpēc to uzrunāšanā būtu jāizvairās tikai no mums labi saprotama pagātnes notikumu šaura izklāsta. Vienlaikus ir skaidrs,  ka Austrumeiropā nebūs iespējams izmantot Rietumeiropas, t.sk. Beļģijas naratīvu Otrā pasaules kara izpratnē, jo tas nozīmētu veicināt ignoranci pret komplicēto vēsturisko ainu, kuru mūsu reģionā, nevis Rietumeiropā raksturo tādi jēdzieni kā “asinszemes” un dubultā agresija.[15] Tomēr iepriekšminētajam nevajadzētu šķelt kopīgo Eiropas atmiņas telpu, jo, iestājoties par atvērtību kā nozīmīgu mūsdienu demokrātijas vērtību, svarīgi būtu to attiecināt arī uz pagātnes izvērtējumu. Tikai tā būs iespējams tuvināties arī Otrā pasaules kara notikumu daudzpusīgai izpratnei, apzinoties, ka dažādos Eiropas reģionos objektīvu iemeslu dēļ izveidojusies atšķirīgā vēsturiskā atmiņa arī var kalpot kā kopīgā dialoga un tolerances sastāvdaļa, cenšoties paraudzīties uz Eiropas pagātni no dažādiem skatu punktiem, nevis uzspiežot citiem tikai savā pārliecībā balstīto skatījumu, un atzīstot arī pašu kļūdainos stereotipus, tā vairojot zināšanas un labāk saprotot vienam otru.

Publikācija tapusi ar pēcdoktorantūras projekta “Pārvērtējot bezvalstikuma pieredzi: pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940-1953)” (1.1.1.2/VIAA/4/20/738) atbalstu.


[1] Ekspertu atzinums angļu valodā publicēts šeit

[2] Sk. Ezergailis, A. (1997). The Latvian Legion: Heroes, Nazis or Victims. Riga: The Historical Institute of Latvia; Britu Reinas okupācijas armija (BOAR) jau 1945. gada 4. septembrī konstatēja, ka saskaņā ar Sabiedroto militārās pārvaldes norādījumiem latviešu karavīri ir uzskatāmi par draudzīgi noskaņotiem valstspiederīgajiem jeb karagūstekņiem (POW) nevis SS piederīgajiem. ASV Hūvera institūta arhīvs, Latvian Central Committee, Box. 116, Roll. 167.

[3] Böhler, J., Gerwarth, R. (eds.) (2017). The Waffen-SS. A European History. Oxford University Press, pp. 42-75.

[4] Par latviešu leģiona izveidošanu tuvāk sk. ekspozīcijas “Sirdsapziņas Ugunskurs 1939-1957” diskusiju “Latviešu SS brīvprātīgo legions Otrajā pasaules karā” (2021) ar vēsturniekiem K. Kangeri un V. Kuzminu. Saite šeit.  

[5] Diukov, A., Simindei, V. (eds.) (2020). Partners in Nazi Crimes: 96 Surviving Veterans of the Latvian SS Legion. A Joint Report by Non-Governmental Organizations. Moscow: Historical Memory Foundation.

[6] Дюков, A. (2018). Участие прибалтийских коллаборационистов в блокаде Ленинграда: проблемы правовой квалификации // Журнал российских и восточноевропейских исторических исследований, 4, c. 108-132.

[7] Fritz, J., Anders, E. (2011). Murder of Polish POWs at Podgaje (Flederborn), February 1945 // Otrais pasaules karš un Latvija: Notikumi un sekas. 20. gadsimta 40.-60. gadi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 27. sēj). Rīga: Zinātne, 127.-147. lpp.

[8] Latviešu Drošības palīgpolicijas (vēlāk – nodaļas) komandieris majors Viktors Arājs, ar Hamburgas zemes tiesas 1979. gada 21. decembra spriedumu sodīts ar mūža ieslodzījumu; šīs pašas vienības kapteinis Arnolds Laukers,  1945. gada novembrī no Zedelgemas izdots PSRS, sodīts ar 10 gadiem ieslodzījumā. Sk. Neiburgs, U. (zin. red.) (2020). Viktora Arāja tiesas prāva žurnālista Kārļa Štamera pierakstos. Rīga: Latvijas Mediji.

[9] Vīksne, R. (2001). Arāja komandas dalībnieks pēc padomju tiesas prāvu materiāliem: sociālais stāvoklis, izglītība, iestāšanās motīvi, piespriestais sods // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 3, 108.-140. lpp.

[10] Sk. Michaelis, R. (2009). Letten in der Ordnungspolizei und Waffen-SS 1941-1945. Berlin: Michaelis-Verlag, S. 15-28.

[11] Tuvāk, sk. Tomaševskis, J. (2020). Vācu armijas latviešu karavīru militārais portrets: Zedelgemas nometnes piemērs. Saite šeit

[12] LR Ārlietu ministrijas arhīvs, Latvijas sūtniecības Londonā arhīvs, 247. kaste. Par šo tēmu tuvāk, sk. Neiburgs, U. (2021). Planned and Attempted Military Resistance: The Latvian Central Council and General Kurelis Group 1943–1945. The Impossible Resistance: Latvia Between Two Totalitarian Regimes (Symposium of the Commission of the Historians of Latvia, Vol. 29). Riga: “Zinātne” Publishers, pp. 107-127.

[13] Sinka, A. (2021). An honourable monument to freedom – Why the Zedelgem Beehive should stay. Saite šeit

[14] Ar atsevišķu vēsturnieku pūlēm ir bijis par maz, lai spētu izpētīt tik ietilpīgu tēmu kā Latviešu leģions visās tā niansēs, tostarp, tā personāla atsevišķu locekļu iespējamo iesaisti noziegumos. Sk. Jēkabsons, Ē., Neiburgs, U. (2005). Łotewskie bataliony policyjne w ochronie getta warszawskiego (VIII-X 1942 r.) // Świat nie poźegnany. A World we bade no farewell. Źydzi na dawnych ziemiach wschodnich Rzeczypospolitej w XVIII-XX wieku. Warszawa, Londyn: Instytut Studiów Politycznych PAN, Polonia Aid Fundation, s. 531-550; Kangeris, K. (2004). Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sēj). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 332.-357. lpp. u.c.

[15] Snyder, T. (2010). Bloodlands: Europe between Hitler and Stalin. NY: Basic Books.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt