Uģis Lībietis: Terēza nav Mārgareta

Tas bija Austrumu partnerības samits Rīgā, kura laikā tā brīža Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons izmantoja iespēju, lai pirmo reizi informētu savus Eiropas Savienības (ES) un austrumu kaimiņvalstu līderus par plāniem sarīkot referendumu par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Toreiz arī man bija pirmā iespēja redzēt bijušo britu premjeru dzīvē, taču atmiņā vairāk palikusi viņa visai augstprātīgā attieksme pret žurnālistiem. Nu, ja neskaita visus iespējamos britu medijus un “kādu dāmu gaišajā blūzītē, pēdējā rindā”, kuriem vienīgajiem bija iespējas uzdot jautājumus par to, cik adekvāts ir šis referendums un cik adekvāts ir laiks, kad par to informēt pārējo pasauli. Manuprāt, toreiz Kamerons, ja tā var teikt, “nozaga” Austrumu partnerības samitu.

Nu jau par Deividu Kameronu atceramies vien retos gadījumos. Un arī tad tikai par to, ka viņš ieies vēsturē kā premjerministrs, kurš, varbūt labu domādams, pārvilka treknu svītru savai politiskajai karjerai, jo kurš gan tobrīd varēja iedomāties, ka briti tiešām nobalsos par aiziešanu no Eiropas Savienības?

Par Deividu Kameronu britu prese jau tagad runā kā par vienu no Apvienotās Karalistes vēsturē lielākajiem “premjerēšanas” neveiksminiekiem. Taču tā vien izskatās, ka šo titulu visai drīz sev varētu iegūt pašreizējā (vismaz pagaidām!) premjerministre Terēza Meja,

kurai šodien aprit tieši gads kopš stāšanās britu valdības vadītājas amatā.

Pirmais gads un lielie solījumi

Kļūstot tikai par otro sievieti britu valdības galvgalī, Terēzas Mejas valdīšanas sākumā ne reizi vien tika uzdots jautājums, vai viņa būs nākamā Mārgareta Tečere? Vai britiem atkal būs sava "dzelzs lēdija"? Politiskās pieredzes ziņā Mejai un Tečerei tiešām bija daudz kopīga, un īpaši tika izcelta jaunās premjerministres darbība iekšlietu ministres postenī. Seši šajā amatā pavadītie gadi ir ilgākais termiņš, ko kāds iekšlietu ministrs pavadījis šajā krēslā pēdējā pusgadsimta laikā. Līdzīgi kā Tečere, arī Meja tika raksturota kā gudra un smagi strādājoša politiķe, kura turas visai tālu no dažādiem politisko grupējumu tīklojumiem. 

Abas politiķes stājās amatā laikā, kad valsti bija pārņēmušas šaubas, sašķeltība un priekšā stāvēja arī nopietnas ekonomiskās grūtības. Turklāt arī globālā politiskā situācija lika vēlēties ko labāku, tāpēc ar lielām cerībām skatieni tika vērsti uz to, vai Meja kā jauna līdere spēs izglābt grimstošam kuģim pielīdzināmo valsti? 

“Manis vadīto valdību vadīs nevis dažu priviliģēto, bet jūsu visu intereses”. Tieši šādu solījumu pirms gada savā pirmajā uzrunā deva tobrīd jaunievēlētā britu premjerministre Terēza Meja, solot cīnīties par lielāku sociālo taisnīgumu un godīgumu integrācijā. Taču tā vien liekas, ka ne viss ir izdevies, kā plānots, un ne visi solījumi ir izpildīti.

Stagnācijas tuvošanās

Pēc pagājušā gada 23.jūnijā notikušā referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības britu mārciņa ļoti īsā laikā piedzīvoja savu lielāko kritumu, finanšu tirgiem baidoties par Lielbritānijas nākotni ārpus 28 valstu bloka. Atsevišķi eksperti pat prognozēja ekonomikas nonākšanu recesijā. Līdz gada beigām situācija atkal uzlabojās, taču šogad patērētāju uzticības rādītāji atkal ir ievērojami kritušies, vienlaicīgi ceļoties inflācijai. Iekšzemes kopprodukta pieaugums pirmajā ceturksnī bija nieka 0,2%, un atsevišķi eksperti jau norāda, ka beidzot ir iestājusies "Brexit" radītā ekonomiskā lejupslīde.

Terēzas Mejas uzstāšana uz tā dēvēto “cieto Brexit” ("Hard Brexit") joprojām atspoguļojas zemajā britu mārciņas vērtībā. Taču pastāv cerība, ka Anglijas Banka salīdzinoši drīz varētu celt procentlikmes.

Par spīti aicinājumiem īpaši rūpēties par tām ģimenēm, kas ar grūtībām tiek galā ar visu rēķinu nomaksāšanu, tika pieņemts lēmums saglabāt vēl Kamerona valdīšanas laikā ierosinātos samazinājumus strādājošo pabalstiem.

Aprēķini liecina, ka cietēji visvairāk būs tieši nabadzīgākie darbaļaudis un ienākumu nevienlīdzība līdz 2020. gadam var ļoti strauji palielināties. Leiboristu ēnu valdības ministrs Endrjū Gvinns (Andrew Gwynne) ir norādījis, ka toriji (valdošā Konservatīvā partija) ar Meju priekšgalā ir lauzuši ļoti daudzus savā partijas manifestā dotos solījumus – atbalsts darbaļaudīm ir samazinājies, sabiedriskie pakalpojumi ir mazināti, skolēnu skaits skolās mazinās, nacionālās veselības aprūpes sistēmā palielinās rindas un strādājošo algas ir mazākas nekā pirms ekonomiskā krituma. Un pašlaik nav nekādu indikāciju par to, ka tuvākajos divos gados, kamēr turpināsies sarunas par izstāšanos no Eiropas Savienības, šī situācija varētu uzlaboties.

Savā uzrunā pirms gada Terēza Meja arī norādīja, ka ir aktīva unionistu idejas aizstāve, iestājoties par ciešām saiknēm starp Angliju, Velsu, Skotiju un Ziemeļīriju. Jāsaka, ka līdz šim Terēzai Mejai ir izdevies novērst, piemēram, Skotijas plānus sarīkot vēl vienu neatkarības referendumu. Uzaicinot savā jaunajā valdībā Ziemeļīrijas unionistus, tiek prognozēts, ka tiks mazināts arī Ziemeļīrijas negatīvais noskaņojums par izstāšanos no Eiropas Savienības.

Taču britu prese uzsver, ka “unionisma” ideja paredz arī tautas saliedētību, taču par tādu runāt ir arvien grūtāk un arvien lielāks skaits iedzīvotāju vēlas redzēt Terēzu Meju ejam…

Drošība

Savas darbības pirmajā gadā Terēzai Mejai kā premjerministrei nācās vadīt valsti laikā, kad tika piedzīvoti vairāki asiņaini terora akti. Par to, cik veiksmīgi Meja risināja šīs krīzes (ja medijos piesaukto cilvēciskā iejūtīguma trūkumu vispār var saukt par veiksmes stāstu), patiesībā tiek runāts mazāk nekā par to, kādu iespaidu uz pašreizējo situāciju ir atstājis laiks, kad Terēza Meja pildīja iekšlietu ministres pienākumus. Tolaik ievērojami tika samazināts finansējums cīņai pret terorismu, kā arī par 20 tūkstošiem samazināts policistu skaits. Īpaši aktīvs Terēzas Mejas kritiķis šajā jautājumā ir bijis opozīcijā esošo leiboristu līderis Džeremijs Korbins, norādot, ka sabiedrību nevar aizsargāt “pa lēto”. Pati Terēza Meja gan norāda, ka apsūdzībām nav pamata, jo par spīti finansējuma samazinājumam iekšējās un ārējās izlūkošanas dienestu budžets cīņai pret terorismu ir pat palielināts.

Ir grūti teikt, cik lielu iespaidu drošības jautājumi atstāja uz Terēzas Mejas panākumiem ārkārtas parlamenta vēlēšanās, taču rezultāti premjerministrei nav bijuši iepriecinoši.

Ārkārtas vēlēšanas un iekšpolitiskā krīze

Ja par Deivida Kamerona darbības lielāko kļūdu tika uzskatīta "Brexit" referenduma izsludināšana, tad Terēzai Mejai noteikti ilgi pieminēs izsludinātās parlamenta ārkārtas vēlēšanas.

To mērķis bija visai viegli saprotams – iegūt pēc iespējas lielāku pārsvaru parlamentā un līdz ar to arī atbalstu Mejas piedāvātajai "Brexit" stratēģijai. Ne mazāk svarīgi bija pierādīt arī Eiropas Savienībai, ka briti negatavojas pārdomāt un “Brexit" tiešām nozīmē "Brexit”! Cieti!

Taču, ak vai! Neraža – iedzīvotāji atkal nobalsoja ne tā, kā bija plānots, un ne tā, kā to prognozēja sabiedriskās domas aptaujas. Nu, gluži kā pirms gada "Brexit" referendumā. Nebūtu jau nekas traks, ja vien netiktu zaudēts vairākums parlamentā un nerastos nepieciešamība veidot koalīcijas valdību, kas britu politiskajā sistēmā vienmēr ir gana liels izaicinājums.

Kā liecina kāda anekdote, Deivids Kamerons savulaik esot vaicājis Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, ko nozīmē vadīt koalīciju? Uz ko Merkele esot atbildējusi: “Mazā partija vienmēr tiek sabradāta!"

Šoreiz mazās partijas lomu uzņēmās gana ambiciozie Ziemeļīrijas Demokrātiskie unionisti, kuru lojalitāte faktiski tika nopirkta par nieka vienu miljardu sterliņu mārciņu. Nebūt ne tas viennozīmīgāk vērtētais lēmums, turklāt ne tikai opozīcijas partiju vidū, kas norāda, ka šo naudu taču varēja izmantot, piemēram, grūtībās esošajai veselības aprūpes sistēmai, bet arī pašu konservatīvo politiķu vidū. Bet tāda nu ir Terēzas Mejas pie varas palikšanas cena. Vismaz pagaidām…

Pagaidām tāpēc, ka pat toriju rindās arvien biežāk tiek diskutēts par nepieciešamību Meju nomainīt. Nemaz jau nerunājot par leiboristu aktivitātēm un pieaugošajiem leiboristu līdera Džeremija Korbina reitingiem un “cierēšanu” uz valdības vadītāja krēslu. Analītiķi gan brīdina, ka Korbins nebūt nebūtu labāks premjerministrs par Meju un, iespējams, pat vēl sliktāks. Korbina kandidatūru kritizējis arī savulaik nežēlestībā kritušais ekspremjers Tonijs Blērs, kurš norādījis, ka patiesībā jau runa nav par to, kurš būs premjerministrs, bet gan par to, ka valdībai ir jāuzņemas atbildība par "Brexit".

ES un "Brexit"

Un, protams, Terēzas Mejas lielākais rūpju bērns ir tieši gaidāmā Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības. Par spīti pieaugošajai sabiedrības neapmierinātībai ar valdības piedāvāto izstāšanās scenāriju (kāds nu tas ir), Meja līdz šim ir stingri aizstāvējusi ideju par cieto "Brexit", par aiziešanu no Eiropas Savienības vienotās muitas zonas, brīvās tirdzniecības zonas un izstāšanos no Eiropas tiesas jurisdikcijas.

Kopumā paredzēts pieņemt 27 likumprojektus, no kuriem astoņi ir saistīti tieši ar "Brexit" ietekmi uz tādām sfērām kā imigrācija, tirdzniecība, zvejniecība vai lauksaimniecība. Katrs no šiem likumprojektiem faktiski paredz pilnīgu gadu desmitiem pastāvošās sistēmas pārmainīšanu. Kā norāda BBC komentētāja Laura Kuensberga (Laura Kuenssberg), katra šī dokumenta izstrādei būs nepieciešama rūpīga politiskā pieeja, turklāt laikā, kad valdība nevar būt pilnībā pārliecināta par savu vairākumu parlamentā, un opozīcijā esošā Leiboristu partija ir apņēmības pilna panākt labojumus, kur vien iespējams.

Un visā šajā politiskajā putrā, kad britu sabiedrībā arvien biežāk izskan aicinājumi Terēzu Meju nomainīt (jautājums tikai atkal – ar ko?), premjerministres galvenais uzdevums ir pierādīt, vai viņa tiešām spēj būt spēcīga līdere.

Šīs nedēļas vēršanās pie opozīcijas ar aicinājumiem nākt klajā ar savām idejām un saviem piedāvājumiem "Brexit" veiksmīgai īstenošanai no konservatīvo partijas puses tiek traktēta kā premjerministres vēlme “strādāt demokrātiski un kopā valsts labā”. Savukārt britu liberālie mediji šādu premjerministres aicinājumu sauc par izmisuma soli un apliecinājumu tam, ka valdība ir tik tālu novājināta, ka tai bez opozīcijas jebkādas politiskās iniciatīvas apstiprināt būs ļoti grūti. Arī skeptiķi Konservatīvās partijas iekšienē norāda, ka šāds izmisuma solis tikai apliecinot Mejas gatavību iziet uz kompromisiem un piekāpties konkurējošajiem leiboristiem. 

Bet kā tad šajā situācijā “uzvedas” Eiropas Savienība? Atklāti sakot, manuprāt, pārsteidzoši nopietni, atbildīgi un pragmatiski.

Ja līdz šim vairumu Eiropas Savienības darbību notika post factum, tad šoreiz gribētos teikt, ka Eiropa tiešām domā par savu nākotni pēc Lielbritānijas aiziešanas. Tiek atklāti runāts par to, ka ES budžetā būs ievērojams caurums un to nāksies aizlāpīt, iespējams, upurējot “svēto govi” lauksaimniecības subsīdijas. Tiek runāts par to, ka Eiropas Savienības pozīcija pilsoņu tiesību jautājumos būs stingra un nepiekāpīga. Tiek diskutēts par Eiropas Savienības lomu pasaulē, attiecībām ar ASV, drošības jautājumiem. Un, kas ne mazsvarīgi, tiek prasītas arī konkrētas darbības un konkrēti viedokļi no Lielbritānijas puses. Turklāt, nevis kaut kad tālā nākotnē, kad briti paši būs “izķīķerējuši”, kā viņiem varētu būs labāk, bet gan tagad, lai mazinātu iespējamo neskaidrību nākotnē. Un arī uz ievērojamu piekāpšanos izstāšanās sarunu termiņa pagarināšanā britiem īpaši nevajadzētu cerēt (lai arī pirmo reizi šāda iniciatīva no Eiropas Parlamenta puses ir izskanējusi).

Lai arī Eiropas Savienības līderi savās uzrunās ne reizi vien ir izteikušies, ka nevēlas Lielbritāniju sodīt par tās lēmumu pamest 28 valstu saimi, mani tomēr joprojām māc bažas, ka Londonai nāksies pamatīgi trūkties.

Ja ne no Eiropas Savienības institūcijām, tad no atsevišķām dalībvalstīm jau nu noteikti, jo katrai būs savas intereses un savi tirgošanās līdzekļi – vai tā būtu lauksaimniecība, zivis, viesstrādnieki vai viņu tiesības.

Viens ir skaidrs – šī šķiršanās būs gara un neglīta!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti