Sankcijas – gaidītas un kritizētas
ASV sankcijas pret Krievijas diplomātiem par iejaukšanos ASV vēlēšanu procesā nebija negaidītas. Patiesībā tās ir pat ļoti gaidītas, un ASV prezidents Baraks Obama līdz šim ir ticis ļoti asi kritizēts par to, ka Baltais nams nav pienācīgi reaģējis uz izskanējušajām ziņām par iespējamo Krievijas specdienestu un Krievijas hakeru iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanu procesā. Kopš vēlēšanām ir pagājuši jau gandrīz divi mēneši, kopš pirmo reizi izskanēja šādas ziņas – gandrīz trīs. Līdz šim nekādu konkrētu pierādījumu, kurus pieprasīja gan amerikāņi, gan Krievijas puse, patiesībā īsti nebija.
Tagad vismaz ir publiskots ASV Tēvzemes drošības departamenta un federālā izlūkošanas biroja, kā arī vairāku privāto drošības uzņēmumu kopīgais tehniskais ziņojums par infrastruktūru un instrumentiem, kas izmantoti, lai veiktu kiberuzbrukumus ASV institūcijām un privātpersonām. Un tikai tagad ir paziņots par sankcijām pret konkrētām personām un konkrētiem Krievijas dienestiem.
Šis tehniskais ziņojums ir tikai sākums, un pirms Obamas pilnvaru beigām, kas gaidāmas jau pēc trijām nedēļām, tiek solīts arī plašāks ziņojums Kongresam.
Turklāt pats Obama ir iepriekš izteicies, ka būs sankciju redzamā daļa un būs arī tādas sankcijas un darbības, par kurām publiski netiks stāstīts.
Starp citu, uzmanību piesaistīja šajā nedēļā dzirdētais ASV republikāņu senatora Lindsija Greiema solījums, ka sankcijas trāpīs Krievijai stipri un Krievijas prezidentam individuāli. Pagaidām nekādu trāpījumu Putinam es neredzu…
Vakar internetā bija interesanti lasīt viedokļus par to, ka, ja 35 cilvēku izraidīšana no ASV ir vienīgais sods, tad Krievijai noteikti bija vērts šajās vēlēšanās iejaukties. No otras puses tiek teikts, ka vienīgais veids, kā trāpīt Putinam personiski, būtu atklāt informāciju par viņa bagātību. Ja nu vienīgi izmantojot Krievijas pašas metodes – pastrādājot amerikāņu hakeriem un nododot informāciju “Wikileaks”.
Arī senatori vizītē Baltijā runāja par kiberdrošību un sankcijām
Tikmēr amerikāņu senatoru vizīte Baltijas valstīs nebija sagadīšanās. ASV viceprezidents Džo Baidens šeit jau viesojās neilgi pēc tam, kad Donalds Tramps bija piedraudējis aizstāvēt tikai tās NATO dalībvalstis, kuras izpilda savas saistības pret NATO. Džo Baidens ir otrā augstākā amatpersona ASV, un viņa apliecinājums, ka ASV paliek uzticīgas šim reģionam, manuprāt, tika sadzirdēta gan šeit, gan arī mūsu austrumu kaimiņvalstī.
Vai pēc Donalda Trampa uzvaras šāds iedrošinājums bija nepieciešams arī no diviem ietekmīgiem republikāņu un vienas demokrātu senatores? Domāju, ka nē. Interesanti, ka šīs vizītes laikā tieši kiberdrošībai tika pievērsts tik daudz uzmanības un par sankcijām tika runāts pat ļoti skaļi.
Arī jau pēc sankciju izziņošanas tieši šie senatori sniedz savus komentārus ASV lielākajos televīzijas kanālos.
Mans pieņēmums, ka Baltijas valstis, Gruzija, Ukraina un Maķedonija nav izvēlētas nejauši. Ne velti Lindsijs Greiems brīdināja, ka ASV sankciju sekas, visticamāk, izjutīsim arī mēs. Tāpēc es pieļauju, ka, līdzīgi kā Ukrainai, arī mums vajadzētu padomāt par savas kiberdrošības pastiprināšanu jau vistuvākajā laikā – mēs varam būt vieni no iespējamā prettrieciena pirmajiem upuriem. Taču, vai tas varētu izvērsties par plašāku kiberkaru – es negribētu ļauties sazvērestības teorijām.
Kāda ir līdzšinējā Krievijas reakcija?
Nekā pārsteidzoša, protams, nav. Protams, ka Krievija šādas sankcijas sauc par nepamatotām un pretlikumīgām, solot ar adekvātu pretreakciju.
Visticamāk, ka tas būs līdzīgs skaits izraidāmu amerikāņu diplomātu. Sociālos tīklos jau tiek runāts par kādas amerikāņu skolas slēgšanu Maskavā. Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs ir norādījis, ka ASV, pareizāk sakot, pašreizējā prezidenta administrācija, cenšas jau tā ļoti sliktās abu valstu attiecības iznīcināt pilnībā.
Vienlaicīgi izskan cerība, ka, jaunajam prezidentam Donaldam Trampam stājoties amatā, šīs sankcijas varētu tikt atceltas. Savukārt Krievijas Ārlietu ministrijas preses pārstāve Marija Zaharova nosaukusi Obamas administrāciju par nokaitinātu neveiksminieku grupu, kas tā arī neko ārpolitikā nav panākusi.
Un kā tad ir ar Trampu?
Kā jau daudziem zināms, tieši Tramps tiek uzskatīts par vienu no šīs kibersāgas aizsācēju un, iespējams, lielāko ieguvēju.
Īpaši ASV Demokrātu partijā tiek uzskatīts, ka Trampa priekšvēlēšanu kampaņas laikā izteiktais aicinājums Krievijas hakeriem uzlauzt Hilarijas Klintones e-pastus arī noveda pie uzbrukumiem demokrātu Nacionālās komitejas sarakstei, kas galu galā atstāja iespaidu uz demokrātu sasniegumiem vēlēšanu cīņas pēdējās dienās.
ASV specdienesti gan līdz šim visai piesardzīgi ir izteikušies par to, vai ārvalstu hakeri ir mēģinājuši ietekmēt pašu balsošanas gaitu, taču, visticamāk, ir panākta vēlētāju nosliekšanās par labu Trampam.
Pats Tramps plānus ieviest sankcijas komentējis visai īsi, norādot, ka amerikāņiem vajadzētu tikt galā pašiem ar savām lietām un virzīties uz priekšu pretī labākām un lielākām lietām. Vienlaicīgi gan viņš solījis tikties ar izlūkdienestu pārstāvjiem, lai saņemtu papildu informāciju par šo lietu.
Tiek pieļauts, ka Tramps savu iepriekšējo izteikumu dēļ varētu censties glābt attiecības ar Vladimiru Putinu un Krieviju, atceļot Obamas ieviestās sankcijas. Es gan par to nebūtu tik pārliecināts. Protams, kaut kādi centieni noteikti būs, bet, vai izlieto ūdeni izdosies sasmelt, es ļoti šaubos.
Turklāt Donaldam Trampam būs jāsaskaras ar ietekmīgo kongresmeņu un senatoru viedokli - un gan no demokrātu, gan no republikāņu puses. Ja var ticēt Džona Makeina izteikumiem, tad sankcijas pret Krieviju atbalstot gandrīz 100 senatoru.
Kongresā pārsteidzoša vienprātība – Krievijas loma jāizmeklē
Tikmēr starp ASV kongresmeņiem un senatoriem ir pārsteidzoša vienprātība par to, ka ziņas par iespējamo Krievijas iejaukšanos ASV vēlēšanu procesā noteikti ir jāizmeklē. Atšķiras gan viedokļi par to, kādām tieši darbībām ir jāseko.
Demokrātu senators Bens Kārdins apsveicis sankcijas, taču nosaucis tās par nepietiekamām. Viņš aicinājis nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu, kas nodibinātu īpašu komiteju Krievijas veikto uzbrukumu turpmākai izmeklēšanai. Gan pārstāvju palātas, gan senāta vairākuma līderi gan uzskata, ka šo darbu var paveikt jau pastāvošās izlūkošanas komitejas.
Savukārt ASV kongresa pārstāvju palātas spīkers Pols Raiens paziņojis, ka par spīti tam, ka Baltā nama administrācijas lēmums ir novēlots, šis esot labs veids, kā izbeigt astoņus gadus neveiksmīgi īstenoto politiku attiecībā pret Krieviju. Pēc viņa vārdiem, administrācijas ārpolitika ir bijusi ārkārtīgi neefektīva, padarot Ameriku vājāku pārējās pasaules acīs.
Vai Sīrijas sarunas bez ASV ir vājuma pazīme?
Vai par Amerikas vājumu var liecināt arī otrs vakardienas svarīgākais notikums, proti, Krievijas, Turcijas un Irānas panāktā vienošanās ar vairākiem Sīrijas kaujinieku grupējumiem par pamiera noslēgšanu?
Šis ir vēl viens ļoti pretrunīgs jautājums. Krievijas medijos jau tiek norādīts, ka Krievija, Irāna un Turcija ir paveikušas to, ko bija solījušas, bet nebija spējušas ASV. Proti, noslēgt vienošanos ar opozīcijas kaujiniekiem. Viens no iemesliem esot tāds, ka Sīrijas kaimiņvalstis sākot saprast, ka šis karš ies līdz spēku izsīkumam un arī pašām kaimiņvalstīm šāds spēku izsīkums sākot parādīties.
Vienlaicīgi pastāv viedoklis arī par to, ka spēki (tostarp nauda) sāk izsīkt arī pašai Krievijai un varbūt tāpēc ir izdevies tik veiksmīgi vienoties par pamieru.
Ļoti iespējams, ka vienošanās patiesībā ir panākta nevis ar mērenajiem kaujinieku grupējumiem, no kuriem daži vēl pavisam nesen Maskavā tika saukti par grupējumam “Islāma valsts” simpatizējošiem teroristiem, bet gan tieši ar Ankaru un Teherānu. Proti, abām valstīm, kas Maskavā saskata sadarbības partneri, varētu būt piesolīti kādi labumi apmaiņā pret to ietekmi uz dažādiem kaujinieku grupējumiem. Taču tas ir tikai pieļāvums.
Vēl jāņem vērā, ka Turcija tomēr ir NATO dalībvalsts un būs jāskatās, kā tad īsti veidosies Krievijas un Turcijas sadarbība Sīrijā.
Kā norāda atsevišķi Rietumu preses izdevumi, gan panākumi Sīrijā, gan lojālo spēku panākumi vairākās Eiropas valstīs, gan jau minētā Trampa uzvara ir radījušas Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam priekšstatu - iespējams, maldīgu, iespējams, pamatotu -, ka viņš var uzvarēt jebko un gūt panākumus jebkur.
Ja runājam par Sīriju, tad, manuprāt, ASV arī ar prezidentu Trampu priekšgalā noteikti nevēlēsies atteikties no savām stratēģiskajām interesēm Tuvajos Austrumos. Un īpaši jau nu Vašingtonai nepatiks Krievijas medijos paustais uzstādījums par Sīrijas sadalīšanu Krievijas, Turcijas un Irānas interešu sfērās.
Jāņem vērā arī fakts, ka joprojām nav zināms, kurš tiks apstiprināts jaunā ASV Valsts sekretāra jeb ārlietu ministra postenī. Trampa izvēlētās komandas vidū netrūkst asu gan Krievijas, gan Irānas kritiķu. Vai ar šādiem cilvēkiem būs viegli manipulēt un vai ar šādiem cilvēkiem būs viegli sastrādāties Krievijai? Tiešām grūti teikt.
Taču, piemēram, “Deutsche Welle” norāda, ka Krievijas šķietamie panākumi šajā gadā galvenokārt ir saistīti ar Rietumu vājumu. Tas attiecināms gan uz Trampa uzvaru, gan uz “Brexit”, gan uz nestabilitāti Eiropā.
Savukārt Sīrijā tika izmantots varas vakuums un amerikāņu izvēle konfliktā cieši neiesaistīties. Tika īstenots atbalsts prezidenta Asada spēkiem un panākts ievērojams progress. Taču Krievijai nav ilgtermiņa stratēģijas, kā arī nav politiskā un ekonomiskā spēka nodrošināt stabilitāti tajā reģionā, ko paredzēts uzskatīt par Maskavas ietekmes sfēru.
Pati Krievija nav spēcīga arī ekonomiski un, tuvojoties 2018.gada prezidenta vēlēšanām, ir maz ticams, ka valstī tiks īstenotas kādas ekonomiskās reformas, jo tās varētu radīt nestabilitāti, no kuras pašreizējā vara noteikti grib izvairīties.
