Pēc šī Igaunijas lēmuma pasaulē lielākais autentiskais burinieks bija izlēmis papildināt savus pārtikas, ūdens un degvielas krājumus Polijas ostā Gdiņā, taču arī Polijas varas iestādes aizliegušas kuģim ieiet valsts teritoriālajos ūdeņos. Arī Polijas Ārlietu ministrija savu lēmumu skaidro ar nepieciešamību turpināt atbalstīt Ukrainas teritoriālo vienotību.
Šajās dienās daudzi mani paziņas un draugi ir prasījuši arī manu viedokli par šo situāciju, jo vairāk nekā 20 gadus esmu atradies burātāju aprindās un ar jahtu "SPANIEL" piedalījies arī daudzās starptautiskās burāšanu mācību organizācijas "Sail Training International" (STI) rīkotajās mācību burinieku un jahtu regatēs "Tall Ships Races". Tajā pašā krāšņajā regatē, kuru Rīga pie sevis ir uzņēmusi 2003. un 2013. gadā un kuru man, kā Latvijas Burāšanas mācību asociācijas (LBMA) biedram (vienubrīd arī vadītājam) ir bijusi iespēja organizēt.
Burāšanas magnēti
Mana iepazīšanās ar lielo burinieku pasauli aizsākās 2000. gadā, kad pats pirmo reizi piedalījos "Cutty Sark Tall Ships races" regatē. Toreiz šie majestātiskie burinieki likās kaut kas sirreāls un katra iespēja uz tiem paviesoties bija īpašs piedzīvojums. Šajā regatē startējošos buriniekus var iedalīt vairākās grupās: tie var būt jūras akadēmiju burinieki, kur nākamie jūrnieki iziet jūras praksi (pie šādiem pieskaitāms arī “SEDOV”); tie var būt militārie karakuģi, kur tiek apmācīti topošie virsnieki (starp citu, uz dažu valstu buriniekiem tiek apmācīti pat tankisti un kaujas piloti, jo tiek iegūtas prasmes darbībai grupā un ārkārtas situācijās); tie ir arī labdarības fondu vai privāti kuģi, uz kuriem tiek dota iespēja burāt visiem interesentiem neatkarīgi no viņu rases, nacionālās piederības vai sociālā stāvokļa. Bet tas jau ir cits stāsts.
Jau 2002. gadā šis piedzīvojums pārgāja citā fāzē, jo man un vienam manam komandas biedram bija iespēja vairāk nekā nedēļu burāt uz Sanktpēterburgas Makarova Jūras akadēmijas mācību burinieka “MIR”. Šajā laikā mēs bijām pilnvērtīgi komandas locekļi, vilkām buras, dežūrējām virtuvē, kāpām mastos, pulējām misiņu un pat stūrējām šo simtmetrīgo kuģi. Vienvārdsakot, guvām neatkārtojamu pieredzi. Protams, dzīvojot vienā kubrikā ar vēl zseptiņiem jauniešiem (gan krieviem, gan angļiem, gan poļiem), darbojoties vienā maiņā ar aptuveni 30 kadetiem un pildot dažādus uzdevumus arī ar pārējo aptuveni 150 cilvēku lielo komandu, ieguvām daudz draugu. Tie bija gan kadeti, gan matroži, gan bocmaņi, gan kapteiņa palīgi (divi no kuriem vēlāk kļuva par "MIR" kapteiņiem), gan pats kapteinis. Lai arī sākumā varbūt uz latviešu puišiem skatījās tā pavisam nedaudz ar šķību aci, pēc bocmaņa Igora Oļegoviča paziņojuma visiem kadetiem, ka arī viņš ir pa pusei latvietis, jautājumu vairs nebija nekādu.
Mēs kļuvām tiešām labi draugi un, kā jau krievu viesmīlība paģēr, vienu otru no "MIR" puišiem arī es sāku saukt par Brāli. Attīstība bija vērojama arī starp "MIR" un "SPANIEL" komandām – ja regates laikā bija nepieciešams sašūt buras, "MIR" buru šuvēji vienmēr nāca talkā; ja komandai trūka jauniešu kādam no posmiem (visās sacensībās pusei no komandas jābūt vecumā no 15 līdz 25 gadiem), "MIR" bija ar mieru izpalīdzēt. Ja bija iespējams, LBMA aicināja "MIR" ceļā uz Sanktpēterburgu iegriezties Liepājā, Ventspilī vai Rīgā. Viņi parasti neatteica.
Pēc vienas no šādām vizītēm mūs pie sevis uzaicināja "MIR" kapteinis Jurijs Aleksandrovičs Galkins un, rādot kādas Rīgas meitenītes dāvāto māla eņģelīti, teica:
“Mēs esam bijuši neskaitāmās ostās, bet tā, kā mūs sagaidīja Rīgā, tā nav bijis nekur! Un par to es jūsu priekšā zemu paklanos!”
Šo skatu, kad šis bārdainais un sirmais vīrs paklanās divu 20+ gadīgu jauniešu priekšā, es laikam nekad neaizmirsīšu un nevarēšu to bez sakāpinātām emocijām izstāstīt! Tā laikam bija mūsu attiecību kulminācija.
Iespējams, ka pirmā reize, kad sāku manīt noskaņojuma un attieksmes maiņu no savu draugu puses, bija 2008. gada vasarā. Kamēr atradāmies jūrā, bija sācies un beidzies Krievijas un Gruzijas karš. Un kādā vakarā, kad atkal viesojāmies uz "MIR", sarunas par šo karu aizgāja gana augstos toņos. Man kā žurnālistam (lai gan šo karu burāšanas dēļ faktiski pilnībā biju palaidis garām) bija ļoti grūti pretoties par savu taisnību pārliecinātajiem krievu jūrniekiem. Protams, ka nekādu kautiņu vai kā tamlīdzīga nebija, bet… rūgtumiņš bija jūtams.
Un tad nāca 2014. gads. Vēl februārī Sočos notika ziemas olimpiskās spēles, kuras ar savu klātbūtni pagodināja (brīvprātīgā piespiedu kārtā) arī vairāki man zināmie krievu burinieki. Tad sekoja Krimas aneksija. Un tikai nedaudz vēlāk, maijā, arī "Tall Ships Regate" Melnajā jūrā. Pēc tam arī "Tall Ships Races" Ziemeļjūrā, kurā piedalījos arī pats.
Viens no regates noslēguma pasākumiem ir svinīgās kapteiņu vakariņas, kur tiek sumināti labākie kuģi, pasniegtas balvas un izrunāti jūrasstāsti. Taču toreiz, Dānijas pilsētā Esbjergā, pirmo reizi uz šīm vakariņām nebija ieradies neviens krievu kuģu kapteinis. Oficiāli jau nekādi iemesli netika atklāti, taču jau toreiz kapteiņi savā starpā runāja, ka krievu kolēģu attieksme ir ievērojami mainījusies. Tas izpaudās kaut vai regates notikumu klajā pārkāpšanā, piemēram, buriniekam “KRUZENSHTERN” pametot ostu nevis kopā ar visiem buru parādes laikā, bet gan tad, kad gribas (pa ceļam vēl netīšām noslīcinot mazu velkonīti). Arī Rīgā ar "KRUZENSHTERN" nebija viegli, bet arī tas ir cits stāsts.
Togad jau biju LBMA valdes priekšsēdētājs un kā Latvijas nacionālais pārstāvis "Sail Training International" piedalījos arī gadskārtējā konferencē. Atkal satikos ar saviem vecajiem draugiem no "MIR", prasot kapteinim Andrejam Orlovam, kad tad atkal viesosieties Latvijā? Viņa atbilde bija ļoti izvairīga, bet ne pārsteidzoša – runā ar menedžeriem un atbildīgajiem.
Ja agrāk lēmumu ieiet tajā vai citā ostā saskaņoja kapteinis un Jūras akadēmijas rektors, tad tagad krievu burinieku administrēšanā bija notikušas ļoti nopietnas pārmaiņas.
Par vairāku Krievijas lielo burinieku pārvaldītāju bija kļuvusi kompānija “Rosmorflot”, kas tagad gan piešķīra kuģiem finansējumu, gan izvēlējās maršrutus, gan mainīja kuģu komandas un aprīkojumu pēc sirds patikas. Agrāk bija diezgan skaidri zināmas visu kuģu pieraksta ostas: "KRUZENSHTERN" – Kaļiņingrada, "SEDOV" - Murmanska, "MIR" - Sanktpēterburga, "NADEZHDA" - Vladivostoka. Tagad "MIR" bieži vien bija jābāzējās Kaļiņingradā, uzņemot uz sava klāja arī citu komandu kadetus. Uz aicinājumiem ienākt Rīgā (ja kādam ir ilūzijas par Rīgas izdevīgo ģeogrāfisko atrašanās vietu – aizmirstiet tās!) tika saņemti pretjautājumi – cik jūs mums maksāsiet, kādas atlaides būs, ko vēl varat piedāvāt, cik lielu ieejas maksu mēs varam prasīt apmeklētājiem (regašu laikā parasti tas ir bezmaksas pasākums)? Apelējot pie senās pazīšanās, pretī saņēmu šķībus skatienus – jums buras pa brīvu šuva? Hmm, kāpēc mēs par to neko nezinām, un diez kurš bija tas vainīgais?
Pēc 2014. gada Krievijas puse pamatīgi lepojas ar vēl viena mācību burinieka nonākšanu savā flotē. Tas ir burinieks “KHERSONES”, kas līdz 2006. gadam bija Kerčas Valsts jūras tehnoloģiju universitātes kuģis. Kerča, kā zināms, ir Krimas pilsēta, kas pēc 2014. gada pavasara tika pievienota Krievijai. Un par tiesībām uz tobrīd nolaisto ukraiņu “KHERSONES” jau sāka strīdēties vairāki krievu (!) kuģniecības uzņēmumi. Tagad “KHERSONES” ir atjaunots un bāzējas Sevastopolē (jo jaunā Kerčas tilta dēļ tas vairs nevar ierasties Kerčā). Bet viens no maniem "MIR" “brāļiem”, Oļegs, ir kļuvis par šī kuģa oficiālo pārstāvi.
Un šeit atkal mani pārņem divējādas sajūtas – 2014. gadā es kā žurnālists biju Krimā neilgi pirms tās aneksijas. Savulaik esmu bijis arī uz “KHERSONES”, un man ir patiess prieks, ka vēl vienu cēlu burinieku nav piemeklējis metāllūžņu liktenis. Taču
patika pret burinieku, kurš tāpat kā Krima man vienmēr būs ukraiņu, šoreiz ļoti izteikti ir nonākušas pretrunā gan ar žurnālista sajūtām, gan ar personisko draudzību. Pat par spīti tam, ka burātāju aprindās politika tomēr ir otrajā, ja ne vēl zemākā vietā.
Taču politika gribot negribot pirms dažiem gadiem ienāca arī "Tall Ships Races" aprindās. Galvenokārt pēc tam, kad regates Melnajā jūrā un arī Tālajos Austrumos finansiāli sāka atbalstīt Krievijas lielākā kuģošanas kompānija “SOVCOMFLOT” (SCF). Tā kā jau gadiem ilgi "Sail Training International" nav viena lielā sponsora, bija pamats cerēt, ka SCF varētu par šādu sponsoru kļūt. Turklāt visām "Tall Ships Races" regatēm.
Tieši tāpēc bija radusies iespēja, ka 2021. gadā, kad regate notiks Baltijas jūrā, tā sauktos SCF "Tall Ships Races". Uz šīs regates organizēšanu toreiz pretendēja arī Rīgas pilsēta, pamatoti cerot iegūt šo iespēju rīkot regati arī trešo reizi. Galu galā - atsauksmes par iepriekšējām reizēm ir bijušas tikai tās labākās. Taču pēdējā brīdī notika neplānotas un Rīgai nepatīkamas izmaiņas. Rīga tiesības rīkot regati neieguva, taču, kas interesanti, regates organizatori izlēma ostu skaitu palielināt no četrām līdz piecām, rīkotāju vidū iekļaujot arī Sanktpēterburgu. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, Sanktpēterburgas pieteikums gan tika iesniegts pēc noteiktā termiņa, bet, iespējams (tas ir mans pieņēmums), izšķirošais bija tieši SCF atbalsts.
Vēl pirms šī pieteikuma iesniegšanas es saviem ārzemju kolēģiem STI norādīju – ņemot vērā pēdējo gadu politisko saspīlējumu ar Krieviju, būtu ļoti grūti pārdot, piemēram, Rīgas un Latvijas iedzīvotājiem tik milzīgu Krievijas valsts uzņēmuma sponsorētu pasākumu. Līdzīgas bažas pauda arī kolēģi no Igaunijas, ar kuru neatlaidīgo darbu 2021. gadā regate tomēr viesosies arī Tallinā. Tagad,
Igaunijas valdības lēmums neielaist savos teritoriālajos ūdeņos krievu burinieku “SEDOV” var radīt zināmus izaicinājumus gan igauņiem, gan organizatoriem no STI.
Man nav kristāla bumbas, un es nespēju prognozēt nākotni, bet Igaunijas un Polijas valdību lēmums var atspēlēties šo valstu burātāju aprindām. 2021. gadā regate notiks arī Klaipēdā (Lietuva), Ščecinā (Polija) un Marienhamnā (Ālandu salas). Visi regates dalībnieki droši vien gribēs paviesoties arī Sanktpēterburgā. Vai poļu un igauņu buriniekiem un jahtām tiks ļauta ieceļošana šajā ostā? Un vai krievu burinieki būs ieinteresēti (pareizāk sakot, vai tiks dota “augšu” atļauja) viesoties pārējās “nedraudzīgo valstu” ostās (par Marienhamnu nerunāsim, jo skandināvi ir bagāti kuģu apmeklētāji un kuģiem ir vajadzīga nauda)? Lielie burinieki ir "Tall Ships races" regašu pērles un apmeklētāju magnēti, un ikkatra osta cīnās par šo kuģu ienākšanu pēc iespējas lielākā skaitā. Un
ticiet vai ne, krievu kuģi ir vieni no lielākajiem magnētiem, jo īpaši mūsu reģionā.
Daudzi, iespējams, to nezina, citi, droši vien vēl atceras, bet gan “SEDOV”, gan “KRUZENSHTERN” savulaik bija pierakstīti tādās mums visiem zināmās ostās kā…. Rīga un Tallina.
Pagaidām gan nav skaidrs, kā attīstīsies SCF ilgtermiņa atbalsts "Tall Ships Races" regatēm, jo viena Melnās jūras regate jau ir atcelta, nespējot saņemt pienācīgu valdības atbalstu un finansējumu tās rīkošanai. Varbūt šajā situācijā pat ir labāk, ka Rīga tiesības rīkot regati 2021. gadā neieguva? Atceroties, cik izaicinoši ir šāda mēroga pasākumu sarīkot “miera laikos” (lai gan abas reizes regate Rīgā ir notikusi pašvaldību vēlēšanu gados), man nebūt negribētos līdz bezsamaņai cīnīties par šāda tik ļoti skaista pasākuma rīkošanu “kara laikā”.
Par Igaunijas un Polijas lēmumu
Kā es vērtēju Igaunijas un Polijas lēmumu pret "SEDOV"? Droši vien būšu nepopulārs un teikšu, ka es to neatbalstu!
Pirmkārt, manā rīcībā nav ziņu par to, kāpēc krievu kuģim bija jāieceļo Igaunijas teritoriālajos ūdeņos. Ja pēc tam kuģis vēlējās doties uz Poliju, lai uzpildītu degvielu, ūdeni un pārtiku, tas nekādā gadījumā neliek man domāt par kādiem potenciāli ļauniem nodomiem. Ja šāds iztrūkums vai sliktākajā gadījumā kāda avārijas situācija notiek jūras vidū, citu kuģu un krasta apsardzes dienestu pienākums ir sniegt palīdzību. Nevērtējot, vai šis kuģis nāk no Krievijas un vai uz tā ir kāds no Krimas. Man patiešām gribētos cerēt, ka nākotnē, ja uz kāda kuģa, piemēram, kādam kadetam būtu nepieciešama medicīniskā palīdzība, nenonāks līdz šādai visai absurdai situācijai, kad pirms palīdzības sniegšanas sāksim izvērtēt – vai tik šis cilvēks nav no Krimas?
Otrkārt, arī iepriekš šādi burinieki ārvalstīs pat ir tikuši aizturēti, cenšoties piedzīt no Krievijas parādus. Un arī toreiz uz šiem kuģiem ir burājuši jaunieši, daudziem no kuriem šāda jūras prakse ir bijusi pirmā iespēja ieraudzīt plašāku pasauli. Ne jau nu viņi anektēja Krimu vai kādam kaut ko nesamaksāja – viņi devās mācīties un tika nosūtīti praksē uz kuģiem bez jebkādām izvēles iespējām. Gribot negribot viņi ir kļuvuši par šīs situācijas ķīlniekiem. Jā, šie kuģi (neatkarīgi no valsts) darbojas kā savas valsts vārda un karoga nesēji, bet jauniešiem ir arī iespējas savām acīm redzēt, vai viss tiešām ir tā, kā viņiem tiek stāstīts. Bet tagad viņiem atkal – gribot negribot – priekšā tiek uzsliets tāds neliels dzelzs priekškars un tiks stāstīts, ka, redz, ir vēl divas Krievijai nedraudzīgas, ja ne pat naidīgas, valstis, kurās, iespējams, reiz dzīvoja draugi, kurus varēja saukt par "brāļiem"!
Un visbeidzot. Runājot par dzelzs priekškariem, to celšanu un nojaukšanu... Pagājušā gadsimta 80. gados kāda poļu dāma vārdā Janka Bielak jeb kā mēs viņu pazinām, Madam Bielak, izdomāja, ka viens no veidiem, kā veicināt Dzelzs priekškara pacelšanu, varētu būt bijušās postpadomju telpas burātāju uzaicināšana piedalīties tolaik britu rīkotajā starptautiskā burāšanas regatē "Cutty Sark Tall Ships Races". Tās mērķis kopš 1956. gada ir bijis ne tikai saglabāt vēsturiskos buriniekus, bet arī veicināt dažādu valstu jauniešu sapratni un draudzību. Tobrīd tieši Padomju Savienībai piederēja lielākie burinieki, bet aiz Dzelzs priekškara dzīvojošie burātāji no Baltijas valstīm un Polijas alka ieraudzīt brīvo pasauli. Varbūt tas būs skaļi teikts, bet
burātāji šos priekškarus un mūrus nojauca daudz ātrāk nekā politiķi.
Jau gadiem ilgi "Tall Ships Races" ik gadu ostās klātienē pulcē miljoniem interesentu un tiek pamatoti uzskatīts, ka šajos rādītājos apmeklētākas ir vien olimpiskās spēles. Olimpiskās spēles politikas iejaukšanos uz savas ādas jau ir izjutušas, bet negribētos, lai šāds pats liktenis piemeklē arī burāšanas pasauli.
