Nevienam noteikti nebūs pārsteigums, ja es teikšu, ka šis ir bijis asiņains, nežēlīgs, postošs, daudziem ļoti sāpīgs un emocionāli ļoti smags laiks. Ir skarbi teikt, bet droši vien šis karš nav īpaši postošāks par citiem mūsdienu kariem, piemēram, Sīrijā, kur, starp citu, arī lielu lomu spēlēja Krievija.
Taču, tā kā šis karš notiek tik tuvu mums un tā norisei mēs faktiski sekojam tiešraidē un tiešsaistē ar visiem video, foto un komentāriem, tas mums liekas tuvāks un personiskāks. Un tāpēc šo mēnešu laikā arī pie mums un ap mums ir vairojusies izpratne par to, kur mēs dzīvojam, cik nozīmīgā, bet vienlaikus arī svārstīgā laikā mēs dzīvojam un cik neprognozējams ir un var būt mūsu austrumu kaimiņš.
Manuprāt, šie trīs mēneši ir pierādījuši to, ka no kara ieguvējs pilnīgi noteikti nav neviens. Ukrainas infrastruktūrai ir nodarīti neiedomājami zaudējumi, kas droši vien būs mērāmi ne vairs miljardos, bet triljonos eiro. Ir gājuši bojā tūkstošiem cilvēku, un patieso skaitu mēs uzzināsim kaut kad vēlāk, bet varbūt arī nekad.
Taču tie jau tagad ir desmiti tūkstošu abās karā iesaistītajās pusēs. Un tas ir milzīgs cilvēcisks zaudējums, milzīgs psiholoģisks trieciens, kuram, kā ir pierādījusi vēsture, būs tālejošas sekas vēl nākamajās paaudzēs.
Šādā situācijā, protams, nevar teikt, ka kāds uzvar. Taču vienu var teikt noteikti – Ukraina uzvar informatīvajā karā. Tā ir parādījusi sevi kā spēcīgu un arvien vairāk saliedētu nāciju, tā ir visai pasaulei parādījusi, ka Krievijas apgalvojumiem par Ukrainas valstiskuma neesamību nav nekāda pamatojuma.
Ukraina arī ir atvērusi acis daudzām rietumvalstīm par to, ka uz Krieviju ar rozā brillēm nevajag skatīties.
Runājot par Krieviju, tās informatīvais lauks ir kļuvis ārkārtīgi prognozējams. Ja pat netiekat klāt pie Krievijas medijiem, varu pateikt priekšā, ko tur rāda – visu to pašu, ko stāsta ukraiņi, tikai spoguļattēlā. Proti, vārdu ''ukraiņi'' aizvietojiet ar ''krievi'' un iegūsiet Krievijas sižetus.
Būšu nepopulārs un teikšu, ka par spīti izgāztam zibenskara sākumam, par spīti daudziem neprofesionāliem lēmumiem kaujas laukā, par spīti milzīgiem tehnikas un personāla zaudējumiem Krievija vienu no saviem minimālajiem mērķiem ir sasniegusi. Ar piebildi – saviem mērķiem.
Proti, ļoti konsekventi tiek veidots šis sauszemes koridors, kas savienotu uz laiku okupētās Ukrainas austrumu daļas teritorijas ar anektēto Krimu. Turklāt Krievija nebūt vēl nav parādījusi visas savas uzbrukuma spējas. Jautājums, vai šāds panākums ir samērojams ar pretī uz laiku iegūtajām drupām un nopostītajām pilsētām un absolūti sagrautu starptautisko reputāciju.
Šis karš nebeigsies drīz, tas nebeigsies ātri, un vismaz pašlaik izskatās – neviena no pusēm nepadosies vai nekapitulēs. Arī neviens no valstu līderiem nav izteicis gatavību piekāpties, jo abiem tas ir gan personisks, gan valsts izdzīvošanas jautājums.
Manuprāt, daudz kas būs atkarīgs no tā, cik aktīva būs starptautiskās sabiedrības iesaiste šīs krīzes un tās radīto seku pārvarēšanā, ar piebildi, ka Rietumu līderiem ir mainījusies vai palielinājusies izpratne par Krieviju un tās līderi.
Un tas mani dara pat nedaudz bažīgāku nekā pati karadarbība Ukrainā. Būsim atklāti, mēs pie šī kara jau esam tā kā nedaudz pieraduši… Arī politiķi un diplomāti sāk pierast pie kara realitātes un starpvalstu attiecību veidošanas jaunajos apstākļos.
Daudzām valstīm, īpaši tādām mazām valstīm kā Latvijai un Igaunijai, drīz būs jāsāk nopietni domāt par to, cik daudz un vai vispār mēs varam atļauties turpināt atbalstīt Ukrainu militāri un finansiāli. Arī rietumvalstu entuziasms palīdzēt brīžiem, tā vien liekas, sāk apsīkt, valdībām domājot par ekonomisko seku pārvarēšanu un varbūt tomēr par kaut kādu sadarbību ar Krieviju.
Taču Ukrainai pilnīgi noteikti šajā laikā ir svarīga apziņa, ka tā nav aizmirsta un nav pamesta.
