Jā, divu ļoti ietekmīgu pasaules valstu līderi tikās, lai, visticamāk, mazinātu saspīlējumu abu valstu attiecībās. Un tas, visticamāk, nedaudz arī ir izdevies. To apliecina arī abu prezidentu paziņojumi presei pēc šīm sarunām – nekādu pārsteigumu nebija, un tika izmantots tradicionālais šablons: sarunas bija konstruktīvas, otrs prezidents ir ļoti pieredzējis, tagad ir reālas iespējas uzlabot attiecības. Dažkārt žurnālistu un politologu aprindās tiek nedaudz ieķiķināts par to, ka šādas pieklājības frāzes patiesībā varētu uzrakstīt gandrīz jebkurš.
Kodolkarā nevar uzvarēt
Kādi tad bija jautājumi, kas nonāca sarunu uzmanības centrā? Iespējams, ka nozīmīgākais panākums ir vienošanās uzsākt sarunas par kodolbruņojuma kontroli. Izdevums “Politico” to pielīdzina Gorbačova un Reigana savulaik izstrādātajam pamatprincipam, ka kodolkarā nevar uzvarēt un šādus karus nekad nevajadzētu pieļaut.
Tāpat abas valstis solījušas atļaut atgriezties diplomātiem, kuri tika izraidīti pēc ASV apgalvojumiem par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās. Sarunās izskatīts arī jautājums par iespējamo ieslodzīto apmaiņu (patiesībā visai savdabīgs temats 21. gadsimtam un miera laiku valstīm).
Tika skarts arī kiberdrošības jautājums, jo ASV iepriekš vairākkārt ir rādījusi ar pirkstu uz Krieviju un apsūdzējusi to dažādu uzbrukumu atbalstīšanā pret ASV. Vladimirs Putins gan šādas apsūdzības kategoriski noliedz. Taču par spīti tam ASV ir iesniegusi Krievijai sarakstu ar 16 infrastruktūras sektoriem, pret kuriem kiberuzbrukumus nevajadzētu veikt.
Bet pie jums melnādainos sit!
Daudzi pasaules līderi pirms šīs tikšanās bija aicinājuši Džo Baidenu īpaši uzsvērt cilvēktiesību jautājumus Krievijā un tās kaimiņos. Kādi bija panākumi šajā jomā?
Manuprāt, tieši šis jautājums parādīja, ka atšķirības un izpratne par cilvēktiesībām abām pusēm ir ļoti ievērojama. Pareizāk sakot, ASV prezidentam tas ir ļoti nozīmīgs jautājums, kas, pēc Baidena vārdiem, vienmēr būšot uz sarunu galda.
Domāju, ka daudziem Rietumu līderiem, tostarp Džo Baidenam, Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs ir kļuvis par tādu ļoti parocīgu līdzekli, lai aktualizētu cilvēktiesību situāciju, un daudziem Rietumos ir visai maldīga sajūta, ka ar savu nostāju viņi spēs kaut ko mainīt. Arī šī tikšanās un draudēšana ar “nopietnām sekām”, ja Navaļnijam cietumā kaut kas notiks, ir tam pierādījums.
Bet Putins parādīja, ka viņam šī Rietumu kladzināšana ir kā pīlei ūdens. Putins apgalvo, ka Navaļnijs esot apzināti pārkāpis likumu un apzinājies, ka par to gaidāms sods. Savukārt par opozīcijas protestu apspiešanu runājot, Putins atkal ir izmantojis sen zināmo, pārbaudīto un daudz lietoto stratēģiju – salīdzināt pašmāju notikumus ar kādu ne visai ērtu procesu otrā valstī. Šajā gadījumā kustības “Black Lives Matter” protestiem vai uzbrukumu Kongresa ēkai. Un šajā situācijā neērti jāsāk justies vai pat taisnoties pretējai pusei…
Sarunas ar Krieviju ir iespējamas
Kuru no abiem līderiem var uzskatīt par šīs tikšanās uzvarētāju? To pašlaik ir ļoti grūti teikt.
Ir vairākas nelielas nianses, kas liek domāt, ka neviens no līderiem nejūtas guvis virsroku. Par to, ka Putinam šīs sarunas bija ļoti nozīmīgas, liecināja kaut vai fakts, ka viņš uz sarunām Ženēvā ieradās noteiktajā laikā, nevis ar nokavēšanos, kā ierasts.
No otras puses, Džo Baidens likās visai aizkaitināts, kad viņam tika uzdoti jautājumi par to, kāpēc būtu pamats domāt, ka Putins mainīs savu līdzšinējo uzvedību. Pēc Baidena vārdiem – nav runa par uzticību otram, bet gan par savu interešu definēšanu un apstiprināšanu.
Tas, ka abi prezidenti pēc sarunām atzina, ka par spīti sliktajām attiecībām ir iespējams sarunāties, varētu dot signālu arī, piemēram, Eiropas Savienībai, ka sarunas ar Krieviju tomēr ir iespējamas. Gan neatkāpjoties no saviem pamatprincipiem. Taču pamats turpmākajām sarunām starp ASV un Krieviju esot radīts.
Latvija ir ASV sabiedrotā
Kā jau tika prognozēts iepriekš, Krievijas medijos tiek tiražēts viedoklis par to, ka sarunu uzvarētājs neapšaubāmi ir Vladimirs Putins, jo ar Ženēvas tikšanos ir atzīts Krievijas nozīmīgums dažādu starptautisku jautājumu risināšanā. Un tas nekas, ka šādu viedokli izsaka, piemēram, kāds “Urugvajas katoļu universitātes starptautiskā biznesa institūta direktors”.
Atsevišķi komentētāji arī norāda, ka tagad uzmanība būtu jāpievērš diviem jautājumiem, proti, kā Baidens pildīs savus solījumus un atbildēs uz Krievijas rīcību, ja tā nesaskanēs ar ASV uzstādījumiem jau minētajos cilvēktiesību vai kiberdrošības jautājumos. Savukārt no Putina var sagaidīt to, ka viņš varētu turpināt pārbaudīt Baidenu. Proti, testēt, vai un kā Baidens reaģēs uz Krievijas darbībām.
Un mūžīgais jautājums: kāds no tā visa labums mums, Latvijai? Šķiet, ka svarīgākais vēstījums, ko šajās dienās Krievijai nosūtīja Džo Baidens, bija tas, ka ASV rīkosies izlēmīgi, ja tiks apdraudētas ASV vai sabiedroto intereses. Un Latvija ir ASV sabiedrotā.
