Uģis Lībietis: 10 gadus nepabeigtais Baltkrievijas stāsts

Šim ierakstam vajadzēja tapt pirms aptuveni 10 gadiem. 2010. gada 19. decembra naktī. Toreiz es atrados Minskā, lai atspoguļotu prezidenta vēlēšanas. Tā bija mana pirmā viesošanās Baltkrievijā, un par gatavošanos izšķirošajai dienai un piedzīvojumiem Minskā tolaik centīgi rakstīju blogā, kas vēl pat joprojām eksistē. Bet pati vēlēšanu diena un tai sekojošie notikumi, kas kopš tā laika tiek atpazīta kā “Plošča” jeb Laukums, tā arī palika neaprakstīti.

Iespējams, ka šī ir jau reize piektā vai sestā, kad esmu centies šīs atmiņas uzlikt uz papīra, bet vienmēr kaut kas ir pārtraucis rakstīšanu. It kā kāds tīši liegtu rakstīt. Un tā vien likās, ka nav bijis lemts un nebūs. Bet to dienu un vakaru atceros ļoti spilgti. Un kopš tā laika man daudz kas kļuvis skaidrs/skaidrāks. 

Pienākot kārtējām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, radās pamudinājums mēģināt vēlreiz. Un tātad. 

''Plošča 2010''

Par pašām vēlēšanām un to norisi stāstīt īpaši jēgas vairs nav, jo tas bija parasts, tipisks komandējums. Sniegotā dienā laušanās uz vēlēšanu iecirkņiem, ziņošana uz Rīgu un, vienvārdsakot, liela skriešana. Taču vakars jau bija pavisam citāds. 

Zināju, ka vakarā Minskas centrā esošajā Kastričņiskaja (Oktobra) laukumā tika sasaukta opozīcijas prezidenta amata kandidātu tikšanās ar saviem atbalstītājiem. Varas iestādes, protams, “vairāk domājot par jaungada tuvošanos”, laukumā tieši pirms vēlēšanām bija izvietojušas slidotavu, un apkārt skanēja visai skaļa mūzika. Protams, lai slidotājiem patīkamāk un, protams, ne jau tāpēc, lai apslāpētu blakus sanākušo opozicionāru pašvakos megafonus. Pūlis kļuva arvien lielāks, un tobrīd konstatēju, ka uz ledus bez slidām nemaz tik ērti nav atrasties. Centos tuvoties improvizētajai skatuvei, kas patiesībā bija Arodbiedrību kultūras pils kolonāde. Bija spontānā sazvanīšanās ar Latvijas Radio ēteru un stāstīju tikai par to, ko redzu. 

Tobrīd jau tika saņemtas ziņas, ka ceļā uz protesta akciju pavisam netālu tika smagi piekauts viens no prezidenta amata kandidātiem Vladimirs Ņekļajevs. (Vēlāk, kā apgalvoja milicija, tika aizturētas divas Ņekļajeva štābam piederošas automašīnas ar sprāgstvielām.) Šī ziņa jau bija sasniegusi pasākuma organizatorus, un vienā brīdī viss pūlis saprata, ka Oktobra laukums nav gluži īstā vieta protestiem. Un sākās it kā stihisks, bet it kā pietiekami organizēts un mierīgs gājiens no Oktobra laukuma pa centrālo Neatkarības prospektu. Daudz balti-sarkani-balto karogu. Cilvēku tūkstoši, un mēs ar Igoru Mariniču šī pūļa vidū. Pareizāk sakot, tas nebūt nav pūlis, bet gan mierīgs gājiens. Ielas malās pa brīžam varēja redzēt iepriekšējās dienās jau iepazītos “filmētājus”. 

Gājiens devās uz Neatkarības (Ļeņina) laukumu, kurā atrodas valdības ēka un arī Centrālā vēlēšanu komisija (CVK). Tur savas uzrunas jau sāka vēlēšanās zaudējušie kandidāti, tostarp Andrejs Saņņikovs, Vitālijs Rimaševskis, Nikolajs Statkēvičs un citi aktīvisti. Stāvēju diezgan tālu no skatuves, lai dzirdētu tur notiekošo. Tobrīd likās interesanti, ka nekādu īpašo milicijas klātbūtni nejutu. 

Minska, 2010.gada 19.decembris

Bija auksts. Pūta reti riebīgs vējš, un ar Igoru izlēmām aiziet iedzert kaut ko siltu. Iegājām nelielā kafejnīcā, kas bija pārpildīta ar cilvēkiem, un pie pašām durvīm bija tieši divas brīvas vietas. Paņēmu kafiju un glāzi degvīna, un mums ļāva piesēst. Sākumā ar aizdomām, ieraugot manu melno jaku, kapuci un pliko pauri. Izrādās, ka pirms brīža no šīm sēdvietām esot piecēlušies divi KGBšņiki. Bet laikam, izdzirdot manu akcentu un ieraugot sudraba gredzenus, tiku atzīts par nekaitīgu esam un saruna jau ievirzījās citā gultnē. Palika gan silti, gan interesanti papļāpāt, taču Viktors teica, ka došoties tomēr uz laukumu. 

Pēc dažām minūtēm viņš man zvanīja un teica: ja tu gribi būt klāt, tad nāc, jo aiz CVK ēkas pulcējas OMONs un autozaki (īslaicīgās aizturēšanas automašīnas). Šādu iespēju nedrīkstēju laist garām un devos. Laukumā atkal sastapu Judīti un Aigaru Kovaļevski (tagad jau šo uzvārdu zinu), kuri arī kaut ko gaidīja… Aigars aizdevās tuvāk CVK ieejai filmēt.

Mēs kaut kur atkal pašķīrāmies un tad.. tad laikam sākās! 

Par to, ka tiek šturmēta Centrālā vēlēšanu komisija, uzzināju vien vēlāk. Apkārt esošie vairāk satraucās par to, ka apkārtnē tiek bloķēti mobilie sakari (interesanti, ka man ne). Redzēju pat vairākas kravas mašīnas ar “glušakiem”. Pamazām laukumam riņķī sāka izvietoties OMON vienību līnijas. 

Viena no līnijām gar malu izlauzās līdz CVK durvīm un izveidoja aizsegu. Tad otra līnija iedzina tādu kā ķīli pa diagonāli pūlī. Katra no pūļa pusēm tika virzīta savā virzienā. Milicijas līnijām pa priekšu dažviet gāja omonieši ar stekiem, dažviet pelēkās jakās un melnās cepurēs tērpti “vīri civilajā”. Viņu uzdevums bija ļoti vienkāršs – saķert kādu, veikt “sākotnējo apstrādi” (daudziem varēja manīt arī kastetes) un pēc tam apstrādāto produktu nodot tālāk “bundziniekiem” ar vairogiem un stekiem. Tie jau tālāk rūpējās par klienta nogādāšanu mājīgajos autozakos. 

Stāvēju blakus Svētās Simeona un Helēnas baznīcai. Tai blakus ir zvanu tornis, un vienubrīd kāds sāka zvanīt zvanu. Apkārtējie satrūkās, sakot, ka senos laikos ar baznīcas zvanu cilvēkus sauca uz karu. Pašlaik situācija esot tieši tāda. 

Stāvēju uz granīta paaugstinājuma un ar telefonu filmēju tuvojošos OMONa vienību, kas draudīgi sita ar stekiem pa saviem metāla vairogiem. Pa priekšu – ķērāji un sitēji. Starp mums attālums bija samazinājies jau līdz kādiem metriem 30… Vienā brīdī viens no ķērājiem sāka dzīties pakaļ kādam jaunietim, kurš skrēja tieši manā virzienā. Burtiski dažus metrus pirms manis puisis strauji mainīja virzienu uz malu, bet milicis nenobremzēja. Es ar savu telefonu paspēju vien pagriezt muguru, kad sajutu spēcīgu sitienu pa pakausi. Jutu, ka krītu uz priekšu, bet mani uzreiz saķēra apkārt esošie cilvēki, raujot uz priekšu dziļāk pūlī, tādējādi pasargājot no turpmākas ''masāžas''. 

Sapratu, ka jāvirzās strauji uz priekšu… Kad biju jau kādus metrus 50 no notikuma vietas, jutos mierīgāks, bet laikam pāris cigaretes nopīpēju vienā rāvienā. Sapratu, ka uz Neatkarības prospektu virzīties nav jēgas, tāpēc gar jau minēto kafejnīcu virzījos Ņemigas virzienā. Tur sazvanīju Igoru, kurš pēc kāda laika piebrauca un mani savāca. Vēlāk devāmies nelielā izbraucienā ap Ļeņina laukumu, kurā bijām vēl pirms aptuveni pusstundas. 

Ap laukumu vēl turpinājās “tīrīšana”, autozaki pildījās. Apmetām vēl vienu līkumu, nobraucām vēlreiz gar laukumu un Igors mani aizvizināja līdz mājām, tas ir, viesnīcai. Igors vēl pajokoja – pa galvu dabūji?

A ko tu gribēji? Redz, iepriekš, sūtīja uz Baltkrieviju tādu inteliģenta paskata Zvejnieku (Lauri), a tu pēc izskata kā noziedznieks… un vēl kapucē! Protams, ka pa galvu dabūsi! 

Par tālāk notiekošo līdz rītam īpaši daudz neatceros, jo rīts jau sākās ar jaunākajām ziņām uz Latviju par vēsturē lielāko opozicionāru izgaiņāšanu. Uzzināju, ka gan Statkēvičs, gan Saņņikovs ir arestēti. Arī daudzi citi aktīvisti. Līdz ar to bija visai grūti iegūt kādus komentārus. Tobrīd, par laimi, brīvībā vēl bija cilvēktiesību centra “Vjasna” līderis Aļesjs Beļatskis, ar kuru arī rīta pusē tikos un nointervēju.  Pēc astoņiem mēnešiem arī viņu arestēja un notiesāja uz 4 ½ gadiem cietumā par izvairīšanos no nodokļiem (vairāk gan tomēr par viņa cilvēktiesību aktivitātēm). 

Šī diena vispār kļuva arvien smagāka, jo laikam sāku sajust iepriekšējo dienu skarbos laikapstākļus. Sāka sāpēt galva, jutu, ka ir pacēlusies temperatūra, taču bija jāgatavo materiāli Latvijas Radio un žurnālam ''IR''. Ar Nelliju Ločmeli sarakstījāmies, ja nemaldos, līdz kādiem trijiem vai četriem naktī, jo tad vienkārši fiziski izslēdzos. 

*Šajā video ir labi redzama toreiz uz laukuma valdošā atmosfēra. Arī baznīca, kuras tuvumā biju un arī laukuma tīrīšana: 

**Desmit gadu laikā ir mainījušies telefoni un datu nesēji, un vienkārši nevarēju atrast paša uzņemtos video un fotoattēlus. 

P.S. Atceros, ka pirms prombraukšanas uz Latviju pie viesnīcas satikos ar otru manis iepriekš intervēto Igoru (ne, Mariniču. Šī Igora uzvārdu joprojām neminēšu). Stāstīju par saviem piedzīvojumiem, uz ko izpelnījos viņa neizpratni, jo… nekas taču nenotika. Tikai daži simti izgāja ielās, un nekas jau nesekoja. Kāda tur piekaušana vai aizturēšana? Muļķības! Sajutos nedaudz neērti, bet toreiz neko neteicu. Tikai vēlāk tā pa īstam sapratu, kāpēc bija gan salkanā intervija, gan šāda attieksme. Igors strādāja par prorektoru kādā augstskolā… (tas jau vien varētu būt par pamatu tam, lai neko lieku vai nepatīkamu varai nerunātu!) Un nevis vienkārši kādā augstskolā, bet gan tādā, kas sagatavo darbiniekus Valsts drošības komitejai (KGB).

Toreiz šķīrāmies kā draugi, bet nu jau desmit gadus sazinājušies neesam! 

Šodienas līdzības

Interesanti, es biju domājis, ka atmiņu būs vēl daudz vairāk. Bet nav. Pusgadu vēlāk, kad jau otro reizi viesojos Baltkrievijā, mana saskarsme ar drošības iestādēm kļuva vēl “ciešāka”, jo nācās paviesoties gan milicijas busiņā, gan milicijas iecirknī. Bet tas jau ir cits stāsts. 

Skatoties uz pašlaik Minskā notiekošo, varu saskatīt daudz ko līdzīgu ar 10 gadus seniem notikumiem. Gan specvienību rīcībā, gan politiķu izteikumos. Nu, kaut vai Aleksandra Lukašenko apgalvojums, ka nekas traks jau nav izdarīts – tika nolikti pie vietas tie, kas pārkāpa likumu. Un sakiet paldies OMONam, kurš neļāva aizkļūt līdz prezidenta pilij, jo tur jau sāktu darboties drošības dienests un pretterorisma vienības. 2010. gadā pēcvēlēšanu dienā Lukašenko aicināja protestētājiem būt pateicīgiem par humāno milicijas rīcību, -15 vai pat -20 grādu salā nelejot protestētājiem virsū ūdeni no ūdens lielgabaliem. Tā tikai Eiropas valstīs varot darīt! 

Pirms šīm vēlēšanām un tagad mani māc pārdomas – vai kaut kas mainīsies? Vai tas ir iespējams? Pagaidām es sliecos uz to, ka pagaidām – nē. Jo nav organizētas protesta kustības ar vienotu mērķi.

Nav izteiktu līderu (piedodiet, bet Svetlana Tihanovska tiešām negrib būt prezidente!), kas spētu stāties cilvēkiem priekšā un iziet frontes pirmajās līnijās! Un, pat ja tādi būtu, pašreizējā Baltkrievijas vara ļoti labi zina, kā ar šādiem cilvēkiem tikt veiksmīgi galā!

Arī 2010. gada līderi to var lieliski apliecināt – Nikolajs Statkēvičs, kurš gribēja kandidēt arī šogad, atrodas ieslodzījumā, Andrejs Saņņikovs – trimdā Polijā. (Starp citu, 2011. gada vasarā jau iepriekš minētajā kafejnīcā tikos un sarunājos ar viņa sievu, žurnālisti Irinu Halipu.)

Pagaidām šo līderu nav un arī skaidra rīcības plāna nav. Nelielu cerību dod šī neorganizētība, kas var radīt kritisko masu, kuras, manuprāt, arī joprojām nav. Sākotnējie protestētāju plāni izvērst akcijas pa visu pilsētu, sadrumstalojot specvienību spēkus, tā vien liekas, nebūs izrādījušies veiksmīgi. Un laikam jau tieši šīs neorganizētības dēļ. Cik daudz tomēr var panākt tāds Lukašenko režīms (ai, nē, pareizi – “ārējie spēki”), atslēdzot internetu vai ierobežojot tam piekļuvi!

Vai un kad tiks sasniegts lūzuma punkts? Daži saka, ka lūzuma punkts iestāsies brīdī, kad Lukašenko vairs nespēs dāsni maksāt visai motivētajiem drošības spēkiem, pieļaujot, ka šis brīdis ir tuvu, jo kase strauji tukšojas. Paskatoties uz Minskas ielās notiekošo – laikam jau kādā kuļķenē kāds rublis vēl aizķēries, jo īpaši lielu entuziasma noplakumu pagaidām nemanu! 

Ir pagājuši 10 gadi… Saukļi nav mainījušies, un arī noskaņojums ir mainījies varbūt tikai nedaudz! Nav mainījies arī tas, ka uzskatu par savu pienākumu par Baltkrievijā notiekošo rakstīt. Un paust atbalstu arī saviem draugiem Baltkrievijā! Un, kā pārliecinājos šodien – pat ja ir atslēgts internets, īsziņas taču joprojām nosūtīt var!

P.S. Šis raksts tapa, vēl pirms tika saņemta ziņa par Svetlanas Tihanovskas izceļošanu no Baltkrievijas uz Lietuvu

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti