Tomēr, ņemot vērā šībrīža situāciju, kuras nokaitējums savu augstāko virsotni sasniedza Kultūras alianses rīkotajā diskusijā, kura vakar notika Latvijas Komponistu savienībā, nepieciešama padziļināta problēmas izpēte. Šī problēma ir – kā kultūru padarīt populāru? Protams, tas ir raidījuma uzdevums, kuru mēs arī pildīsim, tāpat ir saprotams, ka kādam itin labi šī refleksija varētu šķist kā žēlošanās par saviem tiešajiem darba pienākumiem. Taču sagadījies tā, ka tieši mūsu raidījums darbojas ar, iespējams, pašu sarežģītāko realitātes sfēru, kāda pieejama Saprātīgā Cilvēka uztverei – kultūru.
Kā formāli un saturiski piesaistīt televīzijas ekrānam lielākas tautas masas, nekā tikai vidēji 36 tūkstošus, kā to „100g kultūras” ir panācis pēdējo četru šīgada mēnešu laikā, ir jautājums, kurš cirkulē arī pa manu galvu. Vēl un vēlreiz „ejot” šai cirkulācijai cauri, tajā parādās vieni un tie paši pieturas punkti, ar kuru noformulēšanu nodarbojos jau studiju laikā Latvijas Kultūras akadēmijā.
Kāpēc kultūra ir nepopulāra? Kultūras teorijas kursā uzzināju, ka pastāv vairāki simti kultūras kā termina definīciju, kas man sākotnēji likās nedaudz pārspīlēti. Taču, laikam ejot, apstiprinājās šīs parādības tūkstošveidīgā daba. Tas var novest arī pie pārpratumiem un pat konfliktiem, jo uzskati par to, kas ir māksla un kas nav (tāpat kā ar jebkuru kultūras kā radošās enerģijas īstenojumu – teātra izrādi, operu, filmu utt.) mēdz piedzīvot emocionālas sadursmes. Tāpat pastāv priekšstati, ka ir kāda „augstā kultūra” un „pieejamā kultūra”, kamēr daudz produktīvāk un atbilstošāk būtu runāt par „augsto cilvēku” un „pieejamo cilvēku”. Kultūras praktiskā izpausme dzīvo pati par sevi, un tikai no tās patērētāja sagatavotības ir atkarīgs, vai šī izpausme savu eksistenci ir attaisnojusi vai ne. Mums jābūt atbildīgiem ne tikai likuma vai savas ģimenes priekšā, mums jābūt atbildīgiem arī kultūras priekšā. Kultūra ir stikla prizma, kuras krāšņo starojumu varam iedegt tikai mēs paši – ja būsim iekrājuši zināšanu un izpratnes gaismu un būsim gana droši to raidīt tālāk citiem.
Kultūras notikums pie katra, kas ar to saskaras, nāk ar savu vēstījumu un no cilvēka individuālās pieredzes, sagatavotības un elastības atkarīgs, cik pilnīgs tas ir. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kuru, tāpat kā citas, ilgā un nepavisam ne vieglā ceļā veidojuši politiski, ekonomiski un sociāli apstākļi. Līdz ar to mūsu tautai ir izveidojušās noteiktas tradīcijas un pavisam konkrēts garīgais kodols. Taču ne visi ir piedalījušies tā izveidošanā. Tāpēc ne visi ir mākslinieki, ne visi ir rakstnieki, ne visi ir kinorežisori. Ir pagalam daudz citu amatu, kuri, kā likums, mūsu valstij ir nepieciešami.
Tomēr, tā kā šo kodolu ir radījuši tieši kultūras cilvēki, to arī papildina viņi paši un viņu pēcteči, radot intelektuālās turpināmības ķēdi.
Ne visi šai ķēdei jaudā pieķerties. Un tas nav nekas slikts, tā vienkārši ir dzīve – vienam patīk māte, otram meita, trešajam kleita. Kādam Dailes teātris, kādam Mihaila Čehova Krievu drāma, citam – Dirty Deal Teatro. Bet cits, kazi, vispār labāk izvēlas hokeju. Uzdevums, kas šobrīd ir jārealizē maniem kolēģiem un zināmā mērā arī man, ir – pievērst iepriekš pieminētās turpināmības ķēdei vairāk cilvēku. Tātad, tos, kas tai nav pieķērušies līdz šim. To vajadzētu izdarīt, radot jaunu, dinamisku un atraktīvu formātu. Tikai ir viena nianse.
Šī potenciāli atraktīvā ietvara centrā jau tik un tā paliks kultūra, kuras praktisko izpausmju saprašanai un novērtēšanai ir nepieciešams pārzināt tajā ietvertos kodus.
Tenesija Viljamsa dramaturģija nes savu noteiktu kodu, Oļģerta Krodera režija – savējo. Olgas Žitluhinas redzējums uz cilvēka ķermeņa izteiksmīgumu nes savu kodu, Ērika Ešenvalda kormūzika – savējo. Tāpat kā mācoties lasīt, mums nepieciešams alfabēts, arī skatītāja reakcijā ar kultūras produktu ir jāpārzina kultūras alfabēts. Ir jau arī kādas tik pārpasaulīgi skaistas un skaidras lietas, kuras aizraus arī bez šādu kodu pārzināšanas, bet, tā kā jau pašam kultūras terminam vien ir tik daudz iespējamo definīciju, vēl vairāk ir kultūras produktu, un katram no tiem ir savs raksturs, zemteksts, nolūks, ideja un noderīgums.
Šai situācijā ir būtiski ieraudzīt nākotnes „100g kultūras” ietērpu. Ja tas būs pārāk spožs un moderns, tiks aizsegts saturs; vai arī raidījuma informatīvais izklāsts tiks „sazipots” uz kodolīguma un dinamikas rēķina. Ir iespējami vēl daudzi dažādi varianti un modeļi. Bet primārais jautājums paliek: kā padarīt kultūru populāru? Godīgi sakot, tik daudz par to domājot, mani pārņem sajūta, it kā raidījuma komandai būtu jāpaliek par vecākiem, kuriem jāiemāna saviem bērniem dārzeņi, kuri – pilnīgi skaidrs - ir veselības avots, bet nav tik saldi un kārdinoši iesaiņoti kā tīkamie, bet nepavisam ne veselīgie saldumi.
Tā nu būs jāprāto, kā ietīt burkānu šķēlītes konfekšu papīrīšos vai čipsu pakā iemānīt kāpostgalvu.
Jo tieši tā jau arī ir tā zona, kura mums jāaizsniedz - televīzijas saldummīļi, kuriem ir visas tiesības tādiem būt. Bet televīzija jau arī baro veselīgi, ne tikai saldi, un mēs varam būt priecīgi, ka mums ir vidēji 36 000 šādu veselīgo ar kuriem tiekamies ik mēnesi. Lai nu kā, atbilde uz uzdoto jautājumu paliek dienas kārtībā. Tomēr primāri tā ir meklējama ne jau Zaķusalas krastmalā 3, bet katrā bērnudārzā, skolā un augstskolā. Tie ir centrālie punkti, kuros veidojas mūsu sabiedrība un kuri raisa un raisīs jaunu piesaisti apgūt un izzināt kultūras kodus.
Lai kādā rakursā un pieejā nerunātu par kultūru, tā paliks pašpietiekama, kaut gan labprāt pakļausies analīzei. Taču tai pat laikā pieprasīs noteiktu laiku, pārdomas un aktīvu iesaistīšanos izziņas procesā, kuram, pēc labākajām aristoteliskajām tradīcijām, būtu jānoslēdzas ar katarsi jeb garīgu apmierinājumu, kuru caurstrāvo pacilājums. Pārmaiņas sapurina, pārmaiņas iedvesmo un pievērš uzmanību.
Tomēr ir lietas, kuras nemainās:
kultūra realizē savu neticami ietekmīgo spēku tikai ar tās patērētāja līdzdalību, savukārt to rosina treniņš, vēlme uzzināt un domāt, nevis „tikai” azartiski just līdzi dziedātājiem, dejotājiem vai sporta spēlei (tās ir atzīstamas izklaides, bet pārstāv pilnīgi citu tēmu loku, kuram ar kultūru ir mazs sakars).
Līdz ar to kultūrai nav vajadzīgs būt ne populārai, ne augstai, ne zemai. Viss ir atkarīgs no cilvēku... izglītotības. Tas attiecas gan uz kultūras radītājiem, gan patērētājiem. Būt izglītotam nekādā ziņā nav pienākums, tāpat kā nav pienākums būt veselam, mīlēt kādu vai nodarboties ar pieccīņu. Bet cik saistoša un interesanta kļūst pasaule, kad tu uzzini, cik daudz dažādu gleznu, izrāžu un filmu tajā radīts. Mēs jums palīdzēsim to uzzināt arī turpmāk. Vienlaikus paturot prātā divas domas: ka mūsu darbam jāsasniedz plašāka auditorija un – arī pašai auditorijai jāsasniedz plašāka izglītotība.
