Toms Pastors: Piezīmes no Ukrainas austrumiem - žurnālistu brālība

Konfliktu zonās mēdz būt dažādi nerakstīti likumi, arī mūsu profesijā. Ja apkārt šauj, ir liela iespēja, ka atrodies viesnīcā, kurā visi viesi (vai gandrīz visi) ir žurnālisti, operatori, skaņinieki un citi, bieži vien visvairāk lamāto profesiju pārstāvji. Ir daudz iemeslu, lai viņu starpā valdītu labas attiecības - apmaiņa ar informāciju, "samešanās" transportam un patiesas konkurences trūkums. Tomēr izrādās, ka nav likuma bez izņēmuma.

Pa dienu darbs, vakarā žurnālisti savācas viesnīcas bārā vai ārā pie ieejas, iepazīstas, apmainās  ar informāciju par izdarīto un darāmo, sadraudzējas, bieži vien atvadās ļoti sirsnīgi. Viņu vidū ir "fikseri", kas palīdz orientēties svešajā zemē (ja ir finansiālas iespējas tādu nolīgt), "parašūtisti", kuri ir viņu pretpols, jo kā žurnālisti neorientējas vietējos notikumos un kultūrā, "stringeri", kas strādā ar daudziem medijiem vienlaikus, un daudzi citi.

Brīdī, kad Doņeckas viesnīcā šonedēļ ieraudzīju garu un kalsnu kungu, sirmām lokām un pirātu acs apsēju, zināju, ka viņam būs ko pastāsīt, un, protams, - kungs ir no Čīles, pārdzīvojis Pinočeta laikus un gandrīz visus iespējamos Latīņamerikas konfliktus. Viņa "fikseris" - bijušais VDK virsnieks, vietējais, kurš ar apbrīnojamu militāru precizitāti skaidro apkārt notiekošo un stāsta,  ka labākie Ukrainas piloti sen jau strādā kā algotņi Āfrikas armijās. Neviens nemācot jauno militāristu paaudzi - tāpēc arī Ukrainas gaisa spēkiem tik smagi zaudējumi pēdējās nedēļās.

Tādi un daudzi citi, piemēram, itāliešu žurnāliste Frančeska Borri, kara zonu "frīlancere", kura ar apbrīnojamu drosmi regulāri gūlusies zem lodēm, lai ziņotu un vēlāk sarakstītu grāmatas par pieredzēto Kosovā, Izraēlā un  Sīrijā.  Arī viņa pašlaik ir Ukrainas austrumos.

Tomēr šī šķietamā žurnālistu brālība ne vienmēr ir tāda, kāda tā varētu būt, jo ir viens izņēmums, kurš, šķiet, mēdz īpaši izkristalizēties.


"Vai tu redzi šos puišus? Viņi taču stāsta, kāds Kadafi ir demokrāts, tautas tēvs, un kādi mēs visi esam nelieši," 2011. gadā Lībijas otrajā lielākajā pilsētā Bengazi smaidot komentēja viesnīcas administrators, pievērošot manu uzmanību žurnālistu grupai no Krievijas, kas visu laiku turējās kopā un sarunās ar citiem žurnālistiem neiesaistījās. Administratora sahāriskais smaids no sejas nenodzisa par spīti tam, ka viņa valstī tajā laikā bija izvērsies pilsoņu karš, viesnīcā nebija ne interneta, ne telefonu sakaru, ne arī stabilas elektrības piegādes, bet pāri upei virs kaimiņu viesnīcas pacēlās melni dūmi.

Tieši tas bija tas brīdis, kad es iepazinos ar šo fenomenu - Kremļa kontrolēto mediju "žurnālistiem-desantniekiem". Viņu ir daudz, viņi vienmēr turas kopā, taču patiesi parunāt ar viņiem iespējams tikai atsevišķi, kad viņi nošķīrušies no pārējā klana. Un arī ne vienmēr. Barā virsroku ņem kopējā bravūra un mednieku stāsti par pieredzēto.

Tā arī Doņeckā - no sākuma iepazīstamies ar gados jaunu radiožurnālistu no Sanktpēterburgas, kura acis nepārtraukti deg - tā vien šķiet, ka viņš piedzīvo savas dzīves apogeju un pasaulē nav nekā interesantāka par atrašanos militāra konflikta zonā. Runīgs un smaidīgs cilvēks, kura runīgums un smaids nozūd, kad parādās pārējie kolēģi - pēkšņi jāiet parunāties ar viņiem. Pirms tam viņš bija vaļsirdīgi mums izstāstījis, ka Doņeckas neatzītā pašnoteikšanās referenduma laikā Krievijas žurnālistu skaits šajā reģionā sasniedza sešus simtus. Turpinot izmantot militāru terminoloģiju, tas varētu būt pat vesels žurnālistu bataljons. 

Šī žurnālista degsme īpaši uzplaiksnīja naktī, kad Ukrainas gaisa spēki sāka izvērst līdz šim vērienīgāko operāciju pret separātistiem, atkarojot Doņeckas lidostu. Puisim vajadzēja būt notikumu epicentrā un viņš to izdarīja - atgriezās viesnīcā ar vēl lielāku uguni acīs, nedaudz trīcošs un netīrs, un nekavējoties pasūtīja divas limonādes (nejokoju), tā vien degot izstāstīt, kas ar viņu noticis. Mūsu operators Ainis bija pirmais, kurš to uzklausīja, vēlāk arī es un daudzi citi. Stāsta detaļas mainījās, taču noprotams, ka pusis kopā ar separātistu kaujiniekiem atradās uz viadukta, kuru apšaudīja Ukrainas gaisa spēku iznīcinātāji un helikopteri. Esot  ielecis krūmos. Vienā no stāsta versijām jaunais puisis pat izteicās, ka gluži vai komandējis pašus kaujiniekus.

"Lai nu tā būtu," es nodomāju, noprotot, ka viņa stāsts ļoti labi iederētos kā intervija stāstā par to, cik grūti vai viegli strādāt žurnālistiem šajā konlfliktā - šī reportāža jau bija iepriekš sarunāta ar redakciju. Operators Ainis arī, jūtot, ka var sanākt lieliska bilde ar adrenalīnu un emocijām, nekavējoties jau bija uzskrējis augšā un nonesis visu nepieciešamo aparatūru intervijai, uzstādījis, lai nospiestu sarkano podziņu jebkurā sekundē.

"Jāsaskaņo ar kantori," puiša smaids atkal uz brīdi pazūd, kad sākam runāt par intervijas iespēju.

Mēs neesam vienīgie, kam viņa stāsts interesē, arī Krievijas galvenajam kanālam. Var redzēt, ka puisis vienkārši deg stāstīt, bet nekā - sniegt interviju latviešiem nedrīkstot, tikai "savējiem", var noprast no sarunas ar kantori.

Šis bija spilgtākais gadījums, taču ne vienīgais. Bija arī auksts un tramīgs skatiens, kad pār plecu ieraudzīju Krievijas fotoreportieres bildes no apšaudes un jautāju, vai tās uzņemtas šodien. Bija arī sarunas, kur jau no pirmajām sekundēm jūtams, ka tu neesi šeit īsti vēlams. Tik tālu arī stiepjas šī brālība...

"Viņu kantorim, acīmredzot, ir cits uzdevums," nodomāju es, izdzirdot Aiņa stāstu par to, kā viens no Krievijas žurnālistu bataljona operatoriem ar kāju paspēris nogalināta kaujinieka aci, lai tā ieietu vienā kadrā ar neļķi. To kāds bija nolicis pie nakts laikā faktiski iznīcinātā "Kamaza", pavisam netālu no Doņeckas lidostas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti