Toms Ancītis: Vācija - bagāta, bet digitāli atpalikusi

Lai gan Vācija ir bagāta valsts, tomēr arī latviešiem pazīstami digitāli risinājumi - piemēram, moderna internetbanka, dzīvestvietas deklarēšana internetā - tajā vēl joprojām nav ieviesti. Toma Ancīša komentārs vēlēšanu priekšvakarā ir šāds - lai gan pirms Bundestāga vēlēšanām it kā runā par Vācijas nākotni, realitātē priekšplānā izvirzījusies pagātne un tagadne. 

Toma Ancīša komentārs par Vācijas nākotniToms Ancītis/LR
    Ik rītu no ielas caur atvērto logu akurāt vienā un tajā pašā stundā ieplūst klusa dūkoņa. Tas ir signāls, ka klāt pasts. Dūcējs ir koši dzeltenais Vācijas pasta operatora “Deutsche Post” elektromobilis.

    Šī elektromotora dūkoņa ir arī kā ikrīta simbolisks atgādinājums par to, kas ir šī valsts – Vācija. Auto un mašīnbūves flagmanis. Moderno tehnoloģiju pionieris. Eksporta lielmeistars.

    Taču jūsma par attīstīto Vāciju noplok, kolīdz ielūkojaties pastkastītē. Jo ko gan ved šis inženierzinātņu sasniegums – elektromobīlis?

    Lielākoties: papīru kalnus. Vēstules no iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām. 

    21. gadsimta Vācijā, kurā ražo tik modernus elektromobiļus, daudzu ikdienas jautājumu kārtošanā ērtākais veids joprojām ir: ar mēli nolaizīt un uz aploksnes uzlipināt marku. Tāpat, kā to darījušas iepriekšējās - datoru un internetu vēl nepazinušās paaudzes.

    Iespaids par Vācijas digitālo atpalicību nav vien ikdienas pieredzē balstīts šķitums. To apliecina arī dati. Tādos kritērijos kā ātrgaitas interneta pieejamība, birokrātisko procedūru digitalizācija, bezskaidras naudas iepirkšanās Vācija drīzāk sacenšas ar Dienvidamerikas un Āfrikas, ne tik daudz Eiropas valstīm.

    Lietas, kas ir ikdiena Latvijā - dzīvesvietas deklarēšana internetā, elektroniskas nodokļu deklarācijas, modernas internetbankas – daudziem Vācijas iedzīvotājiem joprojām ir eksotiski brīnumi. Ne visur Vācijā izmantojams ir pat mobilais telefons. Pārklājuma trūkuma dēļ saruna var pārtrūkt ne vien uz autostrādes vai vilcienā, bet arī lielās pilsētās.

    “Man jāatzīst, ka mēs, vācieši, sajutāmies nedaudz kā attīstības valsts,” tā šogad maijā, atgriezies no Tallinas, kur iepazīstināts ar igauņu sasniegumiem digitalizācijā, atzina Vācijas ārlietu ministrs Zigmars Gabriels.

    Par Vācijas digitālo atpalicību jau gadiem ilgi trauksmi ceļ eksperti, mediji, politiķi. Taču šīs Bundestāga vēlēšanas ir pirmā reize, kad digitalizācija kļuvusi par nopietnu politiskās cīņas tematu.

    Visas partijas digitalizāciju atzinušas par svarīgu. Visas solījušas triecientempā būvēt optiskos kabeļus un sākt digitālu revolūciju skolās. Teju visas sola dibināt kādu jaunu iestādi: digitālo lietu ministriju vai pārvaldi. Līderi vārda “digitāls” pie minēšanā savā priekšvēlēšanu programmā ir liberāļi, Brīvo demokrātu partija.

    Un tomēr: nešķiet, ka šī nākotnei tik svarīgā tēma patiesi būtu aizrāvusi vēlētājus. Iespējams, pat pašus politiķus tā īsti nopietni nemaz neaizrauj. Tā drīzāk ir kā “obligāts temats”, par kuru diskutēt izskatās respektabli. Tāpat kā par citām nākotnes tēmām - izglītību un ieguldījumiem infrastruktūrā.

    Tomēr realitātē šīs vēlēšanu cīņas centrā drīzāk ir stāvējusi pagātne un tagadne, nevis nākotne.

    Viens no iemesliem: globalizētajā, arvien kompleksākajā pasaulē ir arvien grūtāk skaidri izšķirt cēloņus un sekas. Tie ir kā sajaukušies kopā viens ar otru.

    Vai tiešām digitālā atpalicība ir tik briesmīga parādība? Izrādās, ekonomika taču plaukst un zeļ taču arī tad, ja nav pieejams bezmaksas bezvadu internets uz ik stūra. No otras puses - cik ilgi tas tā vēl varēs turpināties?

    Līdzīgi ir ar citiem jautājumiem. Bezdarba līmenis ir zemākais kopš Vācijas atkalapvienošanās. Taču - cik miljonu cilvēku Vācijā ir spiesti strādāt bez klasiska darba līguma, nepilnu darba laiku, tā dēvētos mini-darbus par 450 eiro mēnesī, darbaspēka izīrēšanas firmās, ar drošības sajūtu vien uz pāris mēnešiem vai, augstākais, gadu? Kā tas var būt, ka tik bagātā valstī simtiem tūkstošu cilvēku saņem tik niecīgas algas, ka ik mēnesi spiesti lūgt pabalstu, lai nodrošinātu eksistences minimumu? Maksimālā pensija, uz kādu var cerēt, četrdesmit gadus no vietas jeb visu darba mūžu strādājot pilnas slodzes darbu par minimālo algu, ir apmēram 650 eiro mēnesī. Tas ir gandrīz par 300 eiro mazāk nekā eksistences minimums.

    No otras puses: varbūt tieši tur – elastīgajā darba tirgū - slēpjas ekonomikas spēks. Vai gadījumā, ja divtūkstošo gadu sākumā toreizējais kanclers, sociāldemokrāts Gerhards Šrēders nebūtu spējis īstenot radikālu darba tirgus liberalizāciju, Vācija šodien būtu tur, kur tā ir? Līdzīgas reformas, lai mazinātu bezdarba līmeni un paaugstinātu konkurētspēju, tikai tagad, ar daudzu gadu nokavēšanos veic kaimiņvalsts Francija.

    Vācijas budžets pirmo reizi kopš desmitgažu pārtraukuma ir ar daudzmiljardu pārpalikumu. Protams, tie ir Vācijas veiksmīgie uzņēmumi, ieguldījumi zinātnē un pētniecībā, smags darbs, kas šo ekonomisko veiksmi darījuši iespējamu.

    No otras puses: ja kādudien aizdevumu procentu likmes atgrieztos līmeņos, kādi pastāvēja vēl pirms dažiem gadiem, ar to vien budžeta pārpalikums izgaistu, pārvērzdamies miljardu deficītā. Pārpalikums - tā ir nauda, kuru Vācija ietaupījusi, pateicoties izdevīgajai situācijai, ka par tās 2000 miljardu lielo valsts parādu tai vairs procentos nav jāmaksā gandrīz nekas. Visvairāk tai jāpateicas tieši Grieķijai.

    Lai vai kāda izskatīsies Vācijas nākamā valdība, tai nāksies šīs cēloņu un seku sakarības šķetināt.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Ārpus ētera
    Ārpus ētera
    Jaunākie
    Interesanti