Toms Ancītis: Par spīti ES samitam, Vācijā joprojām nerimstas strīds par migrāciju

Vakar līdz vēlai naktij Vācijas un arī Eiropas politiku “gūstā” turēja Vācijas iekšlietu, būvniecības un dzimtenes lietu ministrs Horsts Zēhofers. Viņa vadītā Kristīgi sociālā savienība bija solījusi izlemt, vai uzskata par pietiekamām Eiropas Savienības (ES) samitā panāktās vienošanās par migrācijas krīzes risinājumiem. Ja tomēr ne, tad draudētu Vācijas valdības krišana.

Vakarnakt partija nolēma “gūstu” vēl uz dažām dienām pagarināt ar jaunu ultimātu un vēl “pēdējo reizi” runāt ar Merkeli. Ja arī šīs sarunas neizdosies, Zēhofers draud atkāpties no ministra un partijas vadītāja amata. Kas notiek Vācijas politikā, un par ko vispār ir Merkeles un Zēhofera strīds?

Liktenīgā īsziņa no Merkeles

Dažkārt lielu notikumu virzību izšķir banālas nejaušības.

Ja vien 2015. gada 3. septembra vakarā Horsts Zēhofers būtu atstājis ieslēgtu savu mobilo tālruni, iespējams, šodien viss būtu citādi.

Vācijas “atvērtās” bēgļu politikas, kādu to pazīstam šodien, varbūt nebūtu. Bundestāgā šobrīd nesēdētu “Alternatīva Vācijai”. ES līderu samitā līdz agrai rīta stundai netiktu spriests par migrācijas risinājumiem. Visu Eiropas Savienību patlaban nespētu šantažēt viena reģionāla Vācijas partija. Migrācijas krīze būtu tikusi risināta citādi. Noteikti ne bez sarežģījumiem un problēmām. Tomēr - kaut kā citādi.

Diemžēl tanī liktenīgajā piektdienas vakarā, atpūzdamies savā brīvdienu mājā Bavārijā, Horsts Zēhofers bija izslēdzis telefonu. Viņš tā allaž mēdzot darīt, kad dodas atvaļinājumā. Bija pēc plkst. 22 vakarā, dienā pirms 4. septembra, kad ar Vācijas kancleres paziņojumu aizsākās tā dēvētā Vācijas “atvērto durvju politika”, kad Zēhoferam īsziņu aizrakstīja Vācijas kanclere Angela Merkele. Par savu lēmumu uzņemt Vācijā Budapeštas stacijā iestrēgušos bēgļus viņa vēlējās informēt partneri, kristīgo demokrātu māsaspartijas līderi un Bavārijas premjeru. Taču Zēhofers nereaģēja.

Vēlāk, medijiem cenšoties detaļās rekonstruēt to dienu notikumus, Zēhofers pārmeta: kāpēc gan tik svarīgā lietā uz viņa mājām ar vēsti toreiz neesot sūtīta policija, kā no atvaļinājuma svarīgās situācijās agrāk tikuši “izcelti” citi valstsvīri? Ja vien abu partiju vadītājiem būtu bijusi iespēja ieceri kaut nedaudz apspriest, varbūt Merkele, reaģējot uz Zēhofera iebildumiem, no tās pēdējā brīdī atteiktos.

Merkele un Zēhofers: strīdnieki jau gadiem ilgi

Tolaik valdošie bija impulsi un emocijas. Bažas, ka haoss Ungārijā varētu izvērsties vardarbībā, kuras apturēšana arī nebūtu citādi iespējama kā vien ar spēka pielietošanu. Tās bija bailes no iespējamām šaušalīgām ainām ar policistiem, karavīriem, stekiem, ūdensmetējiem, varbūt pat ievainotajiem un mirušajiem, kas lielā mērā noteica politiskos lēmumus. Vienlaikus nevar izslēgt iespējamību, ka Zēhofers pats vēlējās būt nesasniedzams izšķirīgajā vakarā. Varbūt viņam vienkārši nebija, ko Merkelei teikt. Tāpat var būt, ka leģenda par liktenīgo neatbildēto īsziņu tikusi dramatizēta, piešķirot tai pārspīlētu vēsturisku ietekmi.

Lai kā patiesībā būtu bijis, fakts ir tāds - kopš šī piektdienas vakara tālajā 2015. gadā Merkele un Zēhofers ir atradušies nemitīgā publiskā konfliktā par bēgļu politiku. Prasība par bēgļu uzņemšanas augšējo robežas noteikšanu līdz 200 000 gadā jeb ''Obergrenze'', kuru neatlaidīgi divu gadu garumā izvirzījis Zēhofers, kļuvusi par viņa politisko firmas zīmi.

Praktiski gan tā ir utopija. Pat neatkarīgi no juridiskajiem un ētiskiem aspektiem, Vācija fiziski nevar hermētiski noslēgt visu savu 4000 kilometru garo robežu ar deviņām kaimiņvalstīm.

Tikpat reižu, cik Zēhofers savu “augšējo robežu” pieprasījis, Angela Merkele to kategoriski noraidījusi. Par spīti tam Zēhofera tēls kā ir jau kļuvis par simbolu šai idejai. Zēhofers kā persona iemieso ideju, ka ir iespējams “aizslēgt”, “iežogot”, “limitēt”. Ja vien nopietnāk ķertos šai lietai klāt...

“Augšējā robeža” kā politiskās cīņa termins jau kopš pērnā gada ir atmesta. Jaunās valdības koalīcijas līgumā gan ir punkts, kas Zēhofera “augšējo robežu” zīmīgi atgādina. Noteikts, ka jaunieradušos patvēruma meklētāju skaitam būtu jābūt ne lielākam par 180 000 līdz 220 000. Īsti gan nav skaidrs, kā to panākt. Saturiski Merkele un Zēhofers šo ieilgušo konfliktu tā arī nekad nav fundamentāli atrisinājuši.

Pierastie ķīviņi jaunā veidolā

Laika gaitā abu politiķu konflikta stāvoklis ir kļuvis tik pierasts, ka jaunākais, pirms pāris nedēļām gruzdēt sākušais strīds par Zēhofera ieceri uz Bavārijas robežas atraidīt citās ES valstīs reģistrētos patvēruma meklētājus sākotnēji īpašu sabiedrības uzmanību pat nepievērsa.

Jāņem arī vērā, ka bēgļi un bēgļu politika jau sen vairs nav tēma Nr.1 Vācijas sabiedrībā. Dažkārt, runājot ar kolēģiem žurnālistiem no Čehijas, Polijas, Ungārijas, rodas iespaids: šajās valstīs bēgļu un migrantu situācija Vācijā cilvēkus uztrauc pat vairāk, nekā tai uzmanību pievērš Vācijas iekšienē. Kopš jaunās valdības izveidošanas šī temata “uzkarsēšanā”, neļaujot bēgļu tēmai iegrimt aizmirstībā, vislielākās pūles pielicis tieši Horsts Zēhofers. 

Protams, nav tā, ka bēgļu plūsma uz Vāciju būtu apstājusies. Vācijā joprojām iebrauc tuvu 200 000 patvēruma meklētāju gadā. Taču šie apjomi ir nesalīdzināmi ar 2015. gada notikumiem, tādēļ tā nav lieta, kas ikdienā ļoti uztrauktu iedzīvotājus.

Turklāt šajā gadījumā tas izskatās tik pierasti. Tā pati vecā, ierastā konstelācija: Merkele pret Zēhoferu. Jā, situācija reāli nu ir cita. Zēhofers šajā konfliktā piedalās ne vairs kā Bavārijas premjers, bet gan federālais iekšlietu ministrs.

Par ko vispār ir strīds?

Vēl konflikta uzvirmošanas sākuma stadijā šķita, ka acīmredzot ir runa par kādām praktiskām problēmām uz robežas un tikpat praktiskiem risinājumiem. Patlaban noskaidrojies: lietišķa satura šajā ķildā ir visai maz.

Pirmkārt, punkts par atraidīšanu uz robežas ir tikai viens no 63 punktiem Zēhofera jaunās, stingrākās bēgļu politikas “māsterplānā”. Vienīgais, par kuru viņam ar Merkeli nav izdevies vienoties. Par pārējiem priekšlikumiem, piemēram, jaunā tipa patvēruma meklētāju izmitināšanas centriem, kur bēgļi un migranti tiktu izmitināti “no ierašanās līdz izraidīšanai”, izdevies panākt kopsaucēju.

Turklāt: pats plāns nemaz nav ticis publiskots. Tā apspriešana līdz šim notikusi pusslepeni, līdz publikai vairāk nonākušas baumas un nostāsti. Kā jebkuram vienkāršotam risinājumam, arī šim ir “blaknes”.

Uzsākot uz robežas atraidīt citās valstīs jau reģistrētos migrantus, iebraucēji, kuri vēlas nonākt tieši Vācijā, sāktu masveidā izvairīties no pirkstu nospiedumu nodošanas, kā tas jau pagātnē ir pieredzēts.

Otrkārt, Vācijai nav tādas akūtas problēmas, ka uz Bavārijas robežas gaidītu iebraucēju pūļi, kurus būtu svarīgi jau no nākamās nedēļas nekavējoties sākt noraidīt. Jau tagad vairākas grupas – cilvēki bez derīgiem dokumentiem, kuri neizsaka vēlmi lūgt patvērumu Vācijā u.c., - tiek atraidīti. Iebraucēju skaits, kurus Zēhofera piedraudētās atraidīšanas varētu skart, ir apmēram 20 000 iebraucēju gadā, lēsis Ernsts Valters, vienas no Vācijas policijas arodbiedrībām vadītājs. Tātad: nepilni 1700 cilvēku mēnesī.

Bez šaubām, arī tie ir izdevumi. Cilvēki ior jāizmitina, jāmaksā pabalsti, jāiziet birokrātiskā procedūra, lai pēc tam, saskaņā ar Dublinas regulu, viņus varētu izraidīt uz valsti, kurā pirmo reizi nodevuši pirkstu nospiedumus. Turklāt tas jāpaspēj 6 mēnešu laikā. Ja termiņu neievēro, tad, saskaņā ar regulējumu, viņu patvēruma izskatīšana jāuzņemas Vācijai.

Mētājas apvainojumiem

Tomēr ir neticami, ka 1700 cilvēku mēnesī ir tik ļoti sasāpējusi praktiska problēma, ka tās risināšanai uz spēles jāliek Vācijas valdības un varbūt visas Eiropas stabilitāte. Arī Kristīgi sociālās savienības politiķu paziņojumos, strīdam eskalējoties, atraidīšana kā vitāli svarīga problēma ir ieskanējusies ik dienas jo vārgāk. Strīdnieki runā arvien skaidrāku valodu: īstenībā runa ir par simbolpolitiku. Par kārtības, tiesiskuma, stingrības atjaunošanu. Kā šādu principu aizstāvjus Kristīgi sociālā savienība grib sevi parādīt vēlētājiem Bavārijas Landtāga vēlēšanās oktobrī.

Patlaban strīds gan jau ir paspējis iziet tālu ārpus stratēģiskiem politisku aprēķinu rāmjiem. Tādi abiem politiskajiem spēkiem noteikti ir, taču tiem pievienojusies milzīga deva personīgu emociju. Aizvainojums, aizskarts pašlepnums, pazemojuma sajūta un dusmas abās pusēs. Un tur vairs pat nav tik svarīgi, par ko vispār saturiski ir strīds. Epiteti un pārmetumi, kādus viens otram pēdējās dienās veltījuši abi strīdnieki, bijuši Vācijas politiskajai videi neticami agresīvi, pat rupji. Zēhofera frāze “Es vairs nevaru strādāt ar šo sievieti [Angelu Merkeli]” vēl pieder pie maigākajiem no izteicieniem. Merkeles panāktās jaunās vienošanās ES līmenī viņš nosaucis par “bezjēdzīgām”. Un tai pašā laikā: nav zināms, kādas vienošanās tad viņa partija uzskatītu par tādām, kas nav “bezjēdzīgas”.

Grūti iztēloties, kā visu līdz šim izsacīto varētu “norīt”, sadziedēt rētas un turpināt strādāt kopā kā līdz šim, pat ja izdotos rast kādu neticamu kompromisu.

Šīs nesaskaņas apdraud ne tikai Vācijas iekšpolitiku. Kā ES samitā, komentējot notikumus Vācijā, norādīja  Luksemburgas premjers Ksavjērs Betels: “Nedrīkst būt tā, ka kaut kāda Bavārijas partija izlemj, kā funkcionē Eiropa.” Nedrīkst. Pagaidām gan tieši tā arī notiek.

*Raksts tapis projekta "Masu mediju iesaiste trešo valstu pilsoņu integrēšanā Latvijā" (Projekta Nr. PMIF/7/2016/1/02) ietvaros. Projekts tiek finansēts no Eiropas Savienības Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda un Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekta īstenošana turpināsies līdz 2018. gada decembrim.

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti