Saskarsmes kultūra laikam gan vispirms raksturo Japānas citādību. Arī dažādu pa rokai allaž esošu glāstāmu ekrānu uzturēta nepārtraukta informācijas plūsma un pat superātrā dzelzceļa laikmets nav spējis ietekmēt rāmo personisko saziņu, kuras pamatā ir cieņa pret citiem un sevi. Iepērkoties nebūt ne elitārā veikalā vai iegriežoties itin parastā ēstuvē,
klientam tiek izrādīta gandrīz vai pazemīga cieņa, kas pie Rietumu kultūras demokrātisma un zināma čomiskuma lietišķā saziņā pieradušajiem raisa pat zināmu komforta zudumu.
Nekad jūsu maksājumu karti pārdevējs nepaņems un nepasniegs atpakaļ ar vienu roku, tikai ar divām rokām un noteikti paklanoties ne vienu reizi vien. Pēc pusdienām ielas malas ēstuvē saimnieks vai apkalpotājs ne tikai skaļi un visai ilgi pateiksies, bet arī klanīsies turpat vai 90 grādu leņķī. Pat ceļu satiksmes regulētājs Tokijā paātrinātā tempā pamanās paklanīties ikvienam šoferītim, kas izpildījis viņa norādes.
Tokija atstāj dinamiskas un mazliet agresīvas lielpilsētas iespaidu – galvenais te ir bizness, spēja vairāk nopelnīt un ne tik daudz iztērēt. Pilsēta, kur dzīves telpa maksā dārgi, tādēļ deviņu kvadrātmetru viesnīcu numuri ar skatu pa logu uz kādu betona sienu nav nekas īpašs. Pilsētvidē īpaši nozīmīga ir trešā dimensija un
pāris nedēļās nepierast pie tā, ka Tokija funkcionē vairākos horizontālos līmeņos.
Pirmais stāvs ir apdzīvojamā telpa ar mazākām un lielākām ielām, kas vēl nav galvenās satiksmes artērijas. Otrais līmenis ir betona balstu stutētas maksas autostrādes, kas savieno un caurvij dažādus pilsētas rajonus. Bez tām brauciens cauri Tokijai varētu aizņemt visu dienu. Lai satiksme lielceļos nezaudētu tempu, ik pa brīdim tiem viaduktos jāpakāpjas arī uz pilsētas trešo stāvu, bet ceturtajā stāvā vēl tuvāk debesīm iekārtojies pilsētas dzelzceļš. Ne velti statusa simbols Tokijā ir vienstāva privātmāja – ko tādu var atļauties pat ne kurš katrs miljonārs. Pirmā stāva Tokijā daudzviet iekārtoti arī veloceliņi, bet lielākoties tie kalpo par īsa brīža piestāšanas vietu automašīnām, bet nedaudzie pedāļminēji tikmēr pārvietojas pa ietvēm.
Lai gan ātrgaitas ceļus pilsētā ietver skaņas slāpēšanas barjeras, diez vai tās ir tik efektīvas, lai nekādi trokšņi nebūtu dzirdami tikai pārdesmit metru attālajās dzīvojamajās mājās, kur līdz pirmajiem stāviem saules gaisma nemaz neiespīd. Arī daudzstāvu ēkas ir tik tuvu viena otrai, ka jaunumus ar kaimiņu pretējā namā dažviet varētu apspriest pat pusčukstus. Pilsētā dominējot betonam, Tokijā var atvilkt elpu parkos, ja vien vasaras tveice nemudina drīzāk slēpties kondicionēta gaisa telpās. Tomēr japāņi par Tokiju runā bez īpašas romantikas, sakot, ka tā ir pilsēta, kur pelna naudu. Bet pilsētā, kur taisa naudu, nevar neparunāt par izmaksām.
Reputāciju kā vienai no pasaulē dārgākajām pilsētām Tokijai ļoti veiksmīgi uztur taksometri.
Nepilnu stundu ilgs brauciens par 100 eiro ir gluži ierasta lieta, kas nepārsteidz ne šoferi, nedz viņa pasažierus.
Ņemot vērā aizliegumu olimpiskajās spēlēs akreditētajiem ārzemju žurnālistiem 14 dienas pēc ierašanās valstī atrasties ārpus noteiktas zonas, kas aptvēra viesnīcas, olimpiskos objektus un olimpisko transportu, organizatori katram atbraucējam nodrošināja taksometra talonus par 140 000 jenu jeb 1100 eiro, taču ātri vien kļuva skaidrs, ka Tokijas standartiem tā nav nekāda milzu summa.
Turpretim nepretenciozas, bet gana kvalitatīvas ēdināšanas iestādes Tokijā ir itin lētas. Diez vai dārgākas nekā Rīgā, un par 10 eiro katrs var tikt pie maltītes, par ko nebūs jāgaužas. Tokija arī maina ārzemnieku priekšstatu, ka suši pasniedz vai uz katra stūra. Izrādījās, ka suši ir īpaša padarīšana, un atšķirībā no Rīgas centra ēdienu ar šādu nosaukumu bez iepriekšējas izpētes atrast nemaz nebūs viegli. Covid-19 gan ir iegriezis visiem japāņu krodziniekiem, jo ārkārtējās situācijas dēļ jebkādu alkoholu drīkst pārdot tikai veikalos, tāpēc bāri un krogi pat piektdienu un sestdienu vakaros ātri vien beidz darbu.
Japānu pieņemts uzskatīt par augstu tehnoloģiju valsti, kas gan jau atbilst patiesībai globālos mērogos, tomēr ikdienā var saskarties arī ar pretējo.
Bezvadu internets viesnīcā bija tik lēns kā interneta pirmsākumos, turklāt tikai brīžos, kad darbojās. Tīmeklis nereti bija miris, kad to visvairāk vajadzēja, bet viesnīcnieki tikai plātīja rokas un atvainojās, bet pāris nedēļās nekas nemainījās. Iespējams gan, ka Wi-Fi japāņiem jau ir izmirstoša suga, ko izkonkurējis katram telefonā esošs ātrgaitas internets.
Olimpiskās spēles bija pieteikums vēl vairākām modernām tehnoloģijām, piemēram, ūdeņradim kā degvielai. Ar to pirmoreiz tika darbināta olimpiskā lāpa, kā arī ūdeņraža dzinēja autobusi pāris kilometru distancē pārvadāja žurnālistus no galvenā mediju centra uz mediju transporta mezglu. Tajā pašā laikā simtiem autobusu, kas transportēja mediju pārstāvjus uz un no olimpiskajiem objektiem, darbināja vecais labais (vai nu jau ne tik labais) dīzelis.
Tokija pārliecinoši varētu pretendēt uz pasaulē tīrākās un spodrākās megapoles lauriem,
jo itin visur valda perfekta kārtība. Pat smago mašīnu riteņu diski pilsētas ielās allaž spīd un laistās, bet pamanīt kādu nevietā nonākušu tukšu dzēriena skārdeni var ļoti reti lielceļa malā. Tajā pašā laikā pilsētā publiski pieejamu atkritumu urnu gandrīz nav – tikai paretam pie kāda dzērienu automāta ir iespēja likumīgi atbrīvoties no nupat iztukšotās taras. Citos gadījumos acīmredzot darbojas princips katram nest līdzi visu līdz mājām vai citam galapunktam, kur ir iespēja visu sašķirot.
Pretrunīgi iespaidi palika par olimpisko rīkotāju organizatorisko veikumu.
Perfekti bija noorganizēta Covid-19 analīžu veikšana, kas nevienam neradīja ne mazākās galvassāpes. Atlika vien paņemt stobriņu siekalu testam un reģistrēt tā svītrkoda numuru un savu akreditācijas numuru norādītajā vietnē, bet nodot paraugu varēja jebkurā olimpisko sacensību objektā. Tajā pašā laikā sacensību vietu iekārtošanā mediju vajadzībām rīkotāji atstāja sev krietnu handikapu – it īpaši pirmajā sacensību dienā katrā objektā drošāk bija ierasties stundu iepriekš, lai atrastu mediju centru un miksa zonu, jo norādes uz tiem izpalika vai bija nepareizi izvietotas, bet dežurējošie brīvprātīgie visbiežāk palīdzēt nespēja, jo paši neko daudz nezināja teikt pat visai retajos gadījumos, kad mācēja runāt angliski.
Tokijas viesiem jārēķinās, ka angļu valoda saziņā pilsētā necik daudz nepalīdzēs. Arī pilsētvidē un veikalos valda hieroglifi, un teju vienīgā vieta, kur neapmaldīsies japāņu valodas nezinātājs, ir pilsētas dzelzceļš un metro.
Līdz pat spēļu noslēgumam nepagaisa sajūta, ka spēles organizatoriem pirmām kārtām bija nepieciešamas atrādīšanai pasaulei televīzijā. Tokijas olimpiskās spēles izvērtās izaicinošas sportistiem, kam izpalika ierastā svētku un lielā kopības sajūta, jo uzturēšanās laiks olimpiskajā ciematā bija stingri ierobežots. Tāpat arī žurnālistiem, kam dažādu ierobežojumu dēļ iespējas rādīt un stāstīt nesniedzās tālāk par stadionos notiekošo. Organizatori noteikti ir pelnījuši atzinību par daudzu izaicinājumu pārvarēšanu, bet
pēc trim gadiem Parīzē olimpisko spēļu noslēgumā, cerams, būs ne tikai padarīta darba sajūta, bet arī gandarījums par svētkiem visiem iesaistītajiem.
Nākamā olimpiešu tikšanās gan būs jau pēc pusgada Pekinā, kur risināsies ziemas spēles.