Tīņu peļņa brīvlaikā. Īrijas dienasgrāmata

"Dokumentālists" filmēšanas grupa pamazām gatavojas prombraukšanai no Īrijas. Vēl pēdējās dienās gan satikuši trīs vienas ģimenes jauniešus, kas Īrijā jūtas kā vietējie. Un viņi izstāstīja savu stāstu.

Haralds Ozols

„Dokumentālista” braucošā māja lēnām sāk izbraukt savus pēdējos līkumotos apļus pa Īrijas ceļiem un man no sakrautā informācijas kalna jāsāk vilkt ārā tie smagākie akmeņi, uz kuriem pēc tam varētu balstīt dokumentētā kopsavilkumu. Pēc šodienas sarunas ar brāļiem Aleksandru un Ališeru un viņu māsu Alisi, šķiet, esmu atradis vienu no tiem –

Īrijas latviešu jaunieši šeit jūtas pieņemti.

Iespējams, ka vārds „pieņemti” pat neatbilst viņu sajūtai, jo vairums no mūsu sarunu biedriem šeit jūtas kā vietējie, it īpaši tie, kuri šajā valstī ir jau dzimuši. Domāju, ka šis ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mūsu sarunās liela daļa pusaudžu samulst, kad viņiem jautā, vai viņi ir īri vai latvieši. Viņi iet īru skolā, mācās Īrijas vēsturi, dzer īru pienu, elpo īru gaisu, un viņu latviešu valodai bieži ir vajadzīgi angļu kruķi, bet ar to nepietiek, lai viennozīmīgi sauktu sevi par īru. Pat ja kādam šī latviskā identitāte ir tikai grauda lielumā, tā neļauj sevi aizmirst.

Alise

Alise stāsta, ka skolā viņiem jau laicīgi māca par vienlīdzību un draudzīgu attieksmi starp atšķirīgiem cilvēkiem. Kamēr citi kultūru saplūšanu uzskata par pasaules pārvēršanos pelēcīgi raibā masā, meitene ar šo atvērto mentalitāti saskata iespējas iepazīt svešas kultūras no to pārstāvjiem tepat Īrijā. Es piekrītu, ka uz šo situāciju var skatīties divējādi – no vienas puses, ja visi saplūstam kopā, tad arī mūsu atšķirību kontūras paliks bālākas, bet, no otras puses, tieši to daudzi arī cenšas panākt, lai daudzveidīgo kultūru domāšanas kļūtu uztveramākas un saprotamākas. Ališers papildina Alisi, sakot, ka viņš grib, lai citi zina par to, ka viņš ir latvietis. Viņaprāt, tā ir interesanta paša identitātes sastāvdaļa, ar kuru viņš labprāt dalās sabiedrībā, kura to pieņems un no tā kļūs tikai bagātāka.

Ališers

Arī tiem jauniešiem, kuri Īrijā ieradās, nevis piedzima, bez pašsaprotami sarežģītā sākuma, iedzīvošanās šajā valstī ir bijusi veiksmīga. Visiem mūsu sarunu biedriem ir vairāki draugi, patīk mācīties īru skolās, un daži no viņiem šeit jūtas pieņemtāki nekā pašu dzimtenē. Te atliek tikai aizdomāties par tiem, kuri Latvijā parūpējas par šīs sajūtas nemainīšanos.

Ivars Zviedris 

Ir pagājis jau gandrīz mēnesis, kopš filmējam Īrijas latviešu tīņus. Katra saruna ar filmas potenciālajiem varoņiem ilgst vismaz pāris stundas. Citu jautājumu starpā es prasu: “Ko darīsi vasaras brīvlaikā?”

Visbiežāk īsti pārliecinošas atbildes nav. Tad es ierosinu, ka varbūt der pastrādāt, lai nopelnītu naudu. Mūsu šodienas sarunu biedrene Alise (20) steidz atbildēt, ka Īrijā varot strādāt tik no 16 gadu vecuma. Viņas brālis Aleksandrs (12) gan piebilst, ka viņš kādu laiku atpakaļ ir piestrādājis par auto mazgātāju. Tas notiek tā – apskaties, kuram kaimiņam ir netīrs auto, tad pieklauvē pie durvīm un sarunā, ka nomazgāsi auto. Kad auto tīrs, tad piecītis makā. Tāpat var nopelnīt naudu par suņa staidzināšanu. Tur gan summa nav noteikta. Cik sīknaudas ir kabatā saimniekam, kuram pašam slinkums ar suni staigāt, tik arī staidzinātājs var dabūt. Trešā populārākā peļņa ir par zāles pļaušanu. Tur gan vajadzīgs savs zāles pļāvējs. Un gan jau, ka ir vēl kādi citi sīki darbi, kurus darot tīnis Īrijā var nopelnīt sev kabatas naudu vai kādu kārotu lietu. Vidusmēra Īrijas tīnim tas ir labs apģērbs un telefons.

Aleksandrs

Īrijas dienasgrāmata

Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols -  devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv. 

Lielākoties Īrijas skolas  lieto formas tērpus. Alise saka, ka tas ir tāpēc, lai visi bērnu būtu vienādi. Neatkarīgi no tā cik vecākiem naudas makā. Viņas un Aleksandra brālis Ališers (13) mācās skolā, kurā nelieto formas tērpus. Tieši šādās skolās varot redzēt, kura bērna vecākiem ir nauda vai nav naudas. Labāks T krekls vai sporta kurpes liecina par bagātāka senča atvasi, kamēr lētākā veikalā pirkts apģērbs saka, ka vecāki nav tik turīgi. Nauda mūsu sarunā figurē vairākkārt.

No trīs vēlēšanām, kuras piepildīs zelta zivtiņa, viena visbiežāk ir nauda. Iespējams, ka arī Latvijas tīnis atbildētu līdzīgi. 

Lai arī nauda tīni ar moderno T kreklu skolā ieceļ citā kastā, tomēr tā bieži kļūst par ļaunuma un stulbuma cēloni. Nepaiet ne gads, ka turīguma apliecinātājs - telefons ir novecojis un krekls līdzīgs lupatai.

Aizbraukšu mājās un pajautāšu savai meitai Elizabetei (16) viņas trīs vēlēšanās zelta zivtiņai. Ceru, ka tā nebūs nauda. Un nu te pats nonācu strupceļā ar savām domām. Ir labi vai slikti to piecīti par mašīnas mazgāšanu saņemt no kaimiņa, kuram jāpieklauvē pie durvīm? Vai tomēr labāk ar pastalām mūsu Latvijā, ne modernu T kreklu Īrijā? Daudzi tak naudas dēļ šurp ir braukuši! Ir ko padomāt!

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti