Tiesības zināt un nezināt jeb brīvība interesēties: LSM.lv atbildība informācijas telpā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

30. maijā notika Rīgas domes mēra vēlēšanas, un sabiedriskajos medijos vispirms parādījās “ziņa” par Nila Ušakova aizbildniecībā pieņemtajiem domes kaķiem un to likteni domes paspārnē. Jau stipri pēc “Panorāmas” laika mēs uzzinājām par jaunā mēra ievēlēšanu.

“Rīgas mēra amata kandidāts Dainis Turlais (“Gods kalpot Rīgai”) domes sēdē, kurā lemj par viņa ievēlēšanu amatā, atzina, ka nevērsīsies pret nu jau vairākus gadus Rātsnamā mēra kabinetā dzīvojošiem līdzšinējā mēra Nila Ušakova (“Saskaņa”) kaķiem Kuzju un Muri.” (1)

30.maijs 14:17

“Par Rīgas mēru ievēlēts Dainis Turlais” (2)

30.maijs 21:37

It kā korekti: abas ziņas ir novietotas dažādās LSM.lv sadaļās – Kuzjas un Mura liktenis iekļauts daļā “Dzīve & stils”, savukārt D. Turlā ievēlēšana – sadaļā “Ziņas”. Tomēr abas šīs publikācijas liek pievērst uzmanību sabiedrisko mediju paustās informācijas nozīmei un lomai informācijas telpā.

ĪSUMĀ

  • Nošķīrums starp profesionāliem institucionāliem medijiem un sociālajiem tīkliem paģēr profesionālu vai individuālu atbildību. 
  • Sabiedrība nav viendabīga, un arī tās intereses var tikt veidotas
  • Vairums sabiedrības izvēlēsies izklaidējošas, nevis nepatīkamas ziņas
  • Sabiedriskā medija uzdevumi - izklaidēt, informēt, izglītot
  • Medija reputācija nereti ir svarīgāka par rūpīgu individuālu ziņas izvērtējumu
  • Bieži vien, pirms nonākt pie sev būtiskas informācijas, indivīds jau ir pārsātināts ar “faktiem”, kuri nav ziņas.

Profesionālie mediji un sociālie tīkli

Ir vispārzināma patiesība, ka sociālo tīklu laikmetā ikkatrs to lietotājs ir kļuvis par mediju satura radītāju. Taču vienlaicīgi pastāv arī nošķīrums starp profesionāliem institucionāliem medijiem, kuros par informācijas publicēšanu ir atbildīga konkrētā institūcija un tajā strādājošie profesionāļi, un sociālajiem tīkliem, kuros katrs pats lemj, ko publicēt, un atbildība ir individuāla.

Uzreiz gan arī jāatzīmē, ka šīs teorētiski nošķirtās informācijas telpas praktiski atrodas patstāvīgā saplūšanas procesā – institucionālo mediju izplatītas ziņas tālāk tiek izplatītas sociālos tīklos pēc pašu sociālo tīklu lietotāju ieskatiem, un sociālo tīklu lietotāju informācija dažkārt tiek izplatīta institucionālos medijos, norādot sociālā tīkla lietotāju vai nu kā informācijas avotu, vai pat radītāju.

Šajā kontekstā rodas jautājums par sabiedrisko mediju atbildību pret informācijas telpu, kuras veidošanā tie piedalās nevis kā autoritāte, bet gan kā līdzvērtīgs dalībnieks, vienlaicīgi apzinoties, ka sabiedriskie mediji ir pilnīgi vai daļēji sabiedrības finansēti un to primārais uzdevums, kā rakstīts Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) mājaslapā, “ir sabiedriskā pasūtījuma programmu veidošana un izplatīšana.” (3)

Sabiedrības intereses

Sabiedriskais medijs darbojas sabiedrības interesēs. It kā viegli izprotama frāze, taču tā iekļauj divas problēmas: pirmkārt, sabiedrība nav viendabīgs subjekts, bet gan skaidrojoša abstrakcija, kura ļauj atpazīt plašākus procesus, otrkārt, sabiedrība, kura sastāv no dažādiem indivīdiem, neveido skaidru priekšstatu par “savām” vajadzībām, tādēļ vajadzības (kuras šai gadījumā varam saukt par interesēm) var tikt veidotas.

Tas nenozīmē, ka sabiedrības intereses nav skaidrs, dots fakts, uz kuru varētu nekritiski paļauties. Intereses veidojas atkarībā no jauniem faktiem, pieredzējumiem un situācijām (piemēram, es uzzinu, ka Ušakovam kabinetā dzīvoja kaķi, un man rodas interese, kas ar viņiem notiks pēc bijušā mēra ievēlēšanas Eiroparlamentā).

Sabiedrības pasūtījums un demokrātijas riski

“Vai tu domā, ka valsts iekārtas rodas no koka vai no akmens – nē, tās veido cilvēki. Kurp tiecas to vairākums, turp velk tas līdz arī pārējos.” (4)

Platons savā darbā “Valsts” ir norādījis uz demokrātiju kā vienu no sliktas valsts pārvaldības formām, jo kā tautas vara tā sliecas uz visvienkāršākajām baudas vēlmēm, nevis centieniem iegūt labāko valsti visai sabiedrībai – ja ir jāņem vērā katra indivīda vēlmes, tad visdrošāk būtu pievērst uzmanību tām vēlmēm, kuras vairumam ir kopīgas, t.i., visvienkāršākajām iekārēm un dusmām jeb skaidrām un saprotamām dziņām, kuras neņem vērā konkrēto situāciju sarežģītību.

Pavēršot šo ideju mediju lietošanas kontekstā, kļūst skaidrs, ka vairākums sabiedrības arī mediju patēriņā izvēlēsies "Panem et Circensus" (5), nevis nepatīkamas ziņas, kuras ir būtiskas, lai izdarītu lēmumus, bet kuras nav pievilcīgas ikdienas dzīvē.

Sabiedriskais medijs kā informācija, izglītība un izklaide

Kopš 20. gadsimta, kad veidojās pirmie neatkarīgie valsts sabiedriskie mediji, jautājums par to uzdevumiem vienmēr ir bijis aktuāls. Džona Rīta (John Reith), viena no BBC veidotājiem, izstrādātie principi noteica ne vien BBC attīstību, bet ietekmēja arī citu valstu sabiedrisko mediju veidošanās gaitu.

Viņa izvirzītos mediju uzdevumus var raksturot ar trīs vārdiem – “izklaidēt, informēt, izglītot”. (6) Lai gan šī izteikuma patiesais autors ir amerikāņu radio un televīzijas pionieris Deivids Sarnofs (David Sarnoff), tieši Rīts šo principu konsekventi pieprasīja īstenot sabiedrisko mediju darbībā.

Izklaidējošā elementa klātesamība sabiedriskajos medijos nodrošina plašāku auditoriju, bet tās pārlieku liela producēšana var novest pie pārējo uzdevumu neizpildīšanas. Situācijā, kad mediju izdzīvošana ir atkarīga no tā auditorijas apjoma, savukārt auditorijas ilglaicīgums – no tās apmierinātības, rodas risks pilnībā nenodrošināt sabiedrību ar informāciju, kura tai būtu nepieciešama, lai tā varētu īstenot savas intereses.

BBC nebija atkarīgs no reklāmdevēju piesaistes, bet, ja reklāmas finansējums kļūst noteicošais medija eksistencei, var rasties šķitums, ka izklaides pārsvars pār izglītošanas un informēšanas funkciju ir nepieciešamība, nevis mediju redakcionālā izvēle.

Ziņu “brendošana”

Pētījums “Sociālo mediju uztvere. Filozofiska analīze”, kuru šobrīd veicu ar Eiropas Reģionālā attīstības fonda atbalstu, parāda, ka cilvēki apzinās kritiskas attieksmes nepieciešamību, izvērtējot ziņas, bet tajā pašā laikā, kad notiek informācijas atlase, ar kuru būtu vērts dalīties vai uz kuru paļauties, nozīmīgāka loma tiek ierādīta medija reputācijai, nevis cilvēka rūpīgam izvērtējumam – ja ziņa tiek publicēta “uzticamā” medijā, tad nav nepieciešams to īpaši kritiski vērtēt.

Varētu teikt, ka notiek ziņu “brendošana”, nevis izvērtēšana, kas ļauj domāt, ka ir nepieciešams medijs, kurš ir pieprasīts nevis tikai tāpēc, ka tas ir izklaidējošs, bet gan tālab, ka tas ir informējošs un izglītojošs. Skatīties uz to, ka izklaidējošam medijam ir lielāka auditorija nekā informējošam un izglītojošam, būtu līdzīgi kā spinātu ražotājiem pārdzīvot, ka lēta šokolāde ir pieprasītāka nekā svaigi spināti, kas ir veselīgāki.

Ar to es gribēju sacīt, ka

sabiedriskam medijam nevajadzētu par savu primāro mērķi izvirzīt iegūt lielu, regulāru reālo lietotāju auditoriju, bet gan statusu – ja kāds vēlas steidzami iegūt uzticamu informāciju, skaidrojumu vai raksturojumu, tad tieši sabiedriskā medija atbildība ir to piedāvāt.

Izklaidei šai gadījumā būtu jādarbojas tikai sasaistē ar sabiedriskā medija galvenajiem mērķiem informēt un izglītot.

Informācijas telpa un tās pārsātinājums

Tagad es vēlētos pievērsties raksta nosaukumam – par tiesībām zināt un tiesībām nezināt, jo informēt, izglītot un izklaidēt var par visdažādākajām tēmām, taču tādējādi rodas informācijas telpas pārsātinājuma risks. Bieži vien, pirms nonākt pie sev būtiskas informācijas, indivīds jau ir pārsātināts ar “faktiem”, kuri nav ziņas.

Kvalitatīva medija kontekstā tas nozīmē, ka ir jāveic informācijas atlase, lai saprastu, kas ir ziņas vērts un kas ne. Ziņu mērķis nav vairoties vai nodrošināt ar kvantitāti, bet gan veicināt izpratni par aktuālo situāciju. Un, šķiet, izpratnei par situāciju ir jābūt arī pamatmotīvam, lai cilvēks censtos būt informēts un tiektos iegūt jaunas ziņas.

To varētu raksturot ar vienkāršu jautājumu, uz kuru atbildei jābūt katras ziņas gadījumā, t.i., “Kādēļ man tas būtu jāzina?” Uz šo jautājumu var atbildēt vismaz divos veidos – vai nu no konkrētā cilvēka interešu un vajadzību perspektīvas, vai arī to cenšoties vispārināt uz sabiedrības interesēm.

Tas nenozīmē uzņemties sabiedrības aizgādņa (maigākā formā, pārstāvja) lomu, skaļi paziņojot, ka tauta grib, tauta nepieņem, tauta vēlas un, ja tu tā nedomā, tu neesi tauta, bet gan iztēloties, ka jebkuram indivīdam, lai pieņemtu lēmumu šādā situācijā, jābūt informētam par šo notikumu.

Ja sabiedriskie mediji, darbojoties sabiedrības interesēs, cenšas informēt sabiedrību par notikumiem, kurus būtu nepieciešams zināt, lai tās locekļi varētu pieņemt sev potenciāli interesējošos jautājumus, tad sociālie mediji, kurā darbojas konkrētie indivīdi, var nodrošināt ar visdažādākā veida interešu un vajadzību informāciju, ko uzskata par vajadzīgu – sākot ar intelektuālu valodmežģu spēlēm un beidzot ar emocijas izraisošiem kaķēniem.

Ja šis nošķīrums kaut cik darbotos, tad situācijā, kurā indivīds, vēloties būt informēts par notikumiem, kas ietekmē viņa un sabiedrības dzīvi, dodas sabiedriskā medija piedāvātajā ziņu klāstā, viņš neuzdursies informācijai, kura, maskējoties aiz “ziņu kanāla reputācijas”, faktiski ir sociālajam tīklam piedienīga indivīda aktivitāšu izpausme.

Par kaķēniem Rīgas domē, protams, prieks – tie nekļūs par bezpajumtniekiem –, bet uz jautājumu, kādēļ man tas būtu jāzina un vai man ir tiesības to nezināt, ja to pauž sabiedriskais medijs, ir grūtāk atbildēt. Iepazīstoties ar šo ziņu, rodas interese par kaķu dzīvi mēra kabinetā – nav tā, ka šāda ziņa apmierinātu man jau esošu interesi vai sabiedrības interesi kopumā – medijs ir radījis sabiedrībā interesi par tēmu, kuras lietderība nav līdz galam skaidra, ja neskaita politiskā tēla aktualizēšanu. Abu kaķu “Dzīves un stila” ziņa gan beidzas ar pārpublicējumu no Nila Ušakova “Instagram”  konta ar visu stilam atbilstīgo bildi un ierakstu: “Kuzja un Muris paliek ?”

Sabiedrībai ir tiesības zināt – tāpat kā nezināt – to, kas var radīt nesaprotamas intereses. Tāpat kā katrai sēklai ir tiesības tapt iesētai, bet ne visām sēklām ir tiesības dīgt vienā dobē, vismaz tad, ja dobe ir veidota ar noteiktu mērķi un uzdevumu.

(4) Platons, Valsts, IIX grāmata, 143

(5) Latīņu valodā: “Maizi un izpriecas”

*Raksts tapis pētījuma "Informācijas uztvere sociālos medijos. Filozofiska analīze. (Philosophical Analysis of Information Perception in Social Media)" 1.1.1.2/VIAA/1/16/134 ietvaros. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti