Klausītājs

«Klausītājs» 1. sērija. Robeža

Klausītājs

«Klausītājs» 5. sērija. Pierobežas mājas un saimnieki

«Klausītājs» 4. sērija

Svētki pierobežā - sevi parādīt un citus apskatīt. Pieredzē dalās režisors un operators

Informatīvās telpas un Latvijas medijiem nesasniedzamie cilvēki, izzūdošie ciemi un sava ciema pēdējie iedzīvotāji pierobežā, vietējie biznesmeņi un sava ceļa gājēji ir dokumentālista Ivara Zviedra jaunā īsfilmu stāstu cikla "Klausītājs" centrā. Šis cikls skatītājiem pieejams ceturtdienās Latvijas Televīzijā un replay.lv. Piedāvājam režisora Ivara Zviedra un operatora Haralda Ozola stāstus un pierakstus par 4.epizodi - "Svētki pierobežā".

Ivars Zviedris

Pierobežas svētkus esmu baudījis jau no bērna kājas. Nāku no mazpilsētas Rūjienas, kura ir blakus Igaunijai.

Pirms kapu svētkiem mazo Ivaru vecmāmiņa vienmēr sūtīja uzpost mūsu dzimtas kapus. Nedrīkstēja pat iepīkstēties, ka negribas apgraizīt dzīvžogu vai grābt sakritušās lapas. Visam ir jābūt glīti sapostam, jo no malu malām sabrauks esošie un bijušie pierobežnieki.

Šīs bērnības sajūtas atgriezās manī, filmējot kapu svētkus pie Krievijas robežas. Zinu, kā gatavojas šim svarīgajam notikumam. Tiek cepts un vārīts, tīrīts un kārtots. Tikšanās tiem, kuri vēl dzīvo blakus kapiem, ar tiem, kuri atbrauc spīdīgos limuzīnos no pilsētas, ir tāda izrādīšanās vieniem un otriem. Esošie pierobežnieki rāda mūžseno kārtību mājās, kapos un ciemā, bet atbraucēji savus sasniegumus jauna auto, sievas vai kādā citā veidā. Interesanta sevis parādīšana un citu apskatīšana. Galu galā, lielākais vairums pilsētnieku ir cēlušies no laukiem, kur ir viņu bērnības takas. Tās neaizmirstas nekad!

To pašu var teikt par Latvijas identitāti. Tā nāk no laukiem. Un kamēr vēl kāds tālajā pierobežas ciemā Šķaune dzīvos, tur būs kapu svētki ar visām tām izdarībām, kuras jau gadu gadiem ir glabājušas svētkus, kuri globālajā pasaulē ļauj mūs atšķirt no ebrejiem, amerikāņiem vai kādas citas nācijas. Mums ir jāsargā šie svētki un šī identitāte. Ja visi aizbrauks no ciema un atbrauks pulētā limuzīnā vienreiz gadā pie salūzuša krusta un aizauguša kapa, tad izrāde kļūs arvien švakāka, līdz izzudīs pavisam.

Haralds Ozols

Pierobežā pastāvošā kultūra ļauj ilgāk pastāvēt arī svētkiem, kurus vairumam pilsētnieku būtu grūti aptvert un reizēm pat iedomāties, kā piemēram, sportiskie pļaušanas svētki.

Lai arī vietējie saka, ka vecmodīgo pļaušanas metodi sāk aizvietot modernākas tehnoloģijas, virs garās zāles lēkā izkapšu asmeņi, kurus stratēģiski vicina dažādu komandu pārstāvji vienotās formās, lai izcīnītu pirmo vietu pļaušanas svētku sacensībās. Saimnieciskā ikdiena pierobežniekiem turpina radīt azartu, lai katru gadu atgrieztos un svinētu paveikto darbu dažādās ar ikdienas darbiem saistītās disciplīnās.

To pašu var teikt arī par pierobežas nozīmīgākajiem svētkiem – kapu svētkiem, jo tur dzīvojošajiem ikdiena ir izteikti reliģiskāka, līdz ar to svētie svētki ir jāatzīmē ar uzviju. Visam jābūt ir kārtībā, sakoptam un sagatavotam pēc nerakstītiem, taču visiem labi zināmiem noteikumiem.

Protams, ka “sagatavotus” svētkus arī var uztvert pēc visdažādākajiem standartiem, un man jāatzīst, ka liela daļa no mūsu apmeklētajiem svētkiem atgādina pamatskolu ballītes. Kartona trafaretu dekorācijas, padsmit uz riņķi skanošas dziesmas no datorā iespraustās zibatmiņas un tajā pašā laikā liela deva sirsnības. Naivus priekšnesumus šajos pasākumos skatītāji vēros ar patiesu prieku, nevis nievājoši sprauslās savā starpā.

Līdz ar paša snobisko svētku kritizēšanu man atliek secināt, ka mūsu satiktie pierobežas svinētāji svin pareizāk. Ja Rīgā mums jāstrīdas par salūta izmaksām, tad tur tikpat iespaidīgu gaismu šovu sniegs noalgotais muzikants, līdzi paņemot savu gaismu komplektu. Naivi, bet svētku sajūta rodas no pašiem svinētājiem, nevis no gatavošanās un mākslīgi radītiem standartiem. 

Arī šo sēriju veidojot, mēs gatavojāmies, filmējot un apmeklējot vairākus pasākumus, kuri galu galā paliks ārpus īsfilmu cikla. Tajā pašā laikā mēs, garām braucot, satikām kādu muzikantu, kas kopā ar noķertajiem kāziniekiem uz ielas dziedāja “Rūžeņu”, ar ko tad arī sākam mūsu ceturto “Klausītāju”.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti