Darbi „Rīgas madonnas” tapuši sadarbībā ar mākslas zinātnieci Ievu Kalniņu – 2010. gadā tie bija apskatāmi galerijā „Alma”. Lielformāta akvareļi portretē Rīgas prostitūtas, kuras Brekte un Kalniņa uzrunāja, aicinot atklāt gan savu dzīvesstāstu, gan motīvus, kas likuši pievērsties šai mūžsenajai profesijai. „Madonnu” izteiksmi raksturo dramatiska ekspresija, ko pastiprina tumšie krāsu notecējumi – tie rada asociācijas ne tikai ar izplūdušu acu tušu, bet arī asarām, kas neļauj krāsai turēties savā vietā. Interesanti, ka sieviešu tēlojumā mākslinieks ir pilnībā atteicies no maskulīnās pozīcijas, kas prostitūtas tēlu saista ar valdzinājumu, iekāri, izvirtību un baudu, tāpat nav jaušama – tas gan arī Kristiana Brektes gadījumā būtu diezgan pārsteidzoši – moralizējoša attieksme, kas uzsvērtu pērkamās sievietes zemo tikumības līmeni un tās raganisko, dēmonisko un iznīcinošo iedabu.
Darbi drīzāk tiecas pretī reālismam (mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem šajā gadījumā ir sekundāra nozīme), aicinot revidēt skatītāja stereotipus un palūkoties uz šīm sievietēm un viņu sūro likteni ar lielāku empātiju.
Vīnes mākslas meses publikai šādai pieejai nevajadzētu būt svešai – ņemot vērā pilsētas vēsturisko kultūras kontekstu. Kopš 20. gadsimta sākuma daudzās spilgtās Vīnes kultūras parādībās erotikai, ķermenim un seksualitātei tika ierādīta būtiska loma. Zīgmunda Freida psihoanalīze, Gustava Klimta un Egona Šīles gleznas, kā arī radikālais Vīnes akcionisms ir daži svarīgākie punkti, kas iezīmējuši drosmīgus un novatoriskus tēmas risinājumus. Šīs domāšanas paradigmas atskaņas jūtamas arī šodienas Vīnē pat tikai dažu dienu ilgā ceļojuma laikā. Piemēram, ievērības cienīgs ir fakts, ka vienam no nozīmīgākajiem Vīnes mākslas muzejiem logotipu veido sievietes ar paplestām kājām siluets, proti, runa ir par Leopolda Muzeju, kā arī Vīne var „lepoties” ar Kontracepcijas un abortu muzeju.
Uz šī kultūras fona Rīgas „madonnas” iegūst mērenus un pat askētiskus vaibstus, tomēr jāatceras, ka mākslas mese nebija specifiski veltīta šai tēmai – tajā tika pārstāvēti visdažādākie mākslinieki, intereses un strāvojumi. Lai arī formālisma tradīcija mūsdienu mākslas kontekstā funkcionē diezgan problemātiski, tomēr uz plašā un raibā galeriju piedāvājuma fona (mesē piedalījās 115 dalībnieku – galeriju un mākslas institūciju – no 25 valstīm) darbu dekoratīvās, acīmredzami provocējošās un estētiskās kvalitātes – vārda šaurajā nozīmē – spēlē diezgan būtisku lomu, ar ko konkurēt spēj tikai konkrēta mākslinieka atpazīstams vārds.
Biju lieciniece, ka meses laikā aplūkot Kristiana Brektes darbus iegriežas daudzi apmeklētāji, arī galerijas „Alma” vadītāja Astrida Riņķe apstiprināja, ka sērija bauda skatītāju interesi. Iespējams, veiksmes iemesls meklējams apstāklī, ka „Rīgas madonnas” meses situācijā veiksmīgi apvieno divus uztveres režīmus.
Tās ir vizuāli iespaidīgas un sižetiski „tīras”, turklāt akvarelis ir diezgan tradicionāls medijs, kura lietojuma robežu mākslinieks šeit nav centies pārkāpt. Vienlaikus darbi ir semantiski ietilpīgi, un plašo tematisko atsauču tīklu var nolasīt tajā gadījumā, ja skatītājs (kāds no 25 tūkstošiem, kas mesi apmeklēja šogad) mēģina saprast, kas slēpjas aiz šo neparasto sieviešu neizdibināmā un „madonniskā” smaida:
vai tā būtu ironija par seksa skandāliem, kas daudziem saistās ar Rīgas vārdu, lēnprātīga samierināšanās ar savu likteni, pasmiešanās par vīriešu vājībām vai skumjš komentārs par sieviešu-vīriešu asimetriskajām attiecībām arī 21. gadsimta izdaudzinātajā „dzimumu līdztiesības” sabiedrībā.
