Skanot Jāzepa Vītola "Gaismas pils", Latvijas Nacionālās bibliotēkas jumta korē pacēlās spāru svētku vainags. Tas bija daudzu rīdzinieku un Latvijas iedzīvotāju mērķis aizbraukt un redzēt vainagu savām acīm, tas apliecināja, nu jau drīz Gaismas pils - LNB jaunā ēka - būs gatava!
Ideja iekļaut pozitīvo stātu "Cytaidi latviskais" īsajā šīs sezonas ciklā arī spāru svētkus pieder šī raidījuma iepriekšējo piecu gadu vadītājam, novada kultūrvēsturniekam un filologam Valentīnam Lukaševičam. Protams, uzreiz ir skaidrs, ka spāru svētki nav kā īpaši izceļami tieši ar Latgales novadu, tie notiek visā Latvijā un ne tikai. Ir zināms, ka krāšņais vainags tiek celts uz privātu un sabiedrisku celtņu jumtu korēm daudzās pasaules valstīs un, to ieraugot, vienmēr tiek uztverts pozitīvs ziņojums - te top kas jauns, te dzīvos, te strādās, te radīs, te notiks!
Ideja bija laba, ceļš uz tās realizāciju ne vienkāršs, zvanīju gan iepriekšējo stāstu varoņiem, gan uz Latgales pašvaldībām, bet
ideālie spāru svētki rokās nedevās.
Vai tie jau bijuši agrā pavasarī, jo pa vasaru jumts jāuzliek, lai celtne uz rudeni ir zem jumta. Vai ražīgāka bijusi 2018. gada vasara, kad cilvēkiem svarīgi bijis Latvijas simtgades gadā tikt zem jauna jumta.
Mazliet citā celtniecības grafikā bija iedzīvojies gardā Latgales speķa meistars Andris Meijers, viņš guļbūves fasādi Rēzeknes pievārtē bija pabeidzis ziemā, uzlicis tai pagaidu dēļu jumtu un pasūtījis īsto jumtu, nolēmis vasarā nosvinēt spāru svētkus.
Iebraucot jaunbūves pagalmā, pat nepaspējām saslēgt kameru un mūsu vadītājam Arnim Slobožaņinam iedot mikrofonu, kad ļaudis nāca pretī dziedādami un uzreiz piedāvāja kvasu un uzkodas. Lūdzām iepauzēt, bet atkal Latgalē viss notiek, kā notiek, jo spāru svētku laikā ikviens ir jāsagaida, jāpacienā, lai jaunajā būvē labi dzīvojas un valda pārticība.
Tika pīts vainags, folkloras kopas “Ūzuleņi” dāmas dziedāja latgaliešu tautas dziesmas, kas piedien spāru svētku godiem - "Zinu, zinu tēva sētu", "Oluteņi, broleliņi" un Latgales polku. Ieraksta laikā uzzinājām, ka
ļoti svarīgi ir spāru svētku laikā pacienāt celtniekus un cienastam jābūt bagātīgam; ja tā nebūs, celtnieki ozola vainaga vietā mājas jumta korē var uzkārt vecas bikses, kas apkārtējiem liecinās - te dzīvo skops saimnieks.
Saimnieks Andris cienāja ar pašceptu rudzu maizi, protams, izslavēto speķi - gan sālītu, gan kūpinātu, gan kā īpaši noturētu, gan pastēti un kāda meža lopa desu, bija pašbrūvēts alus, kvass un arī pakša siers.
Kas ir “pakša” siers? Ne pirmo reizi Latgalē to baudīju, esmu dzirdējusi arī salīdzinājumu, ka tā ir Latgaliešu košļājamā gumija. Šis siers patiesi tiek kaltēts saulē pie mājas pakša (pajumtē, saulainā vietā), kamēr tas kļūst ciets, ciets, ir grūti sagriežams un vēl grūtāk sakožams, tam gandrīz nav lietošanas termiņa, to senos laikos deva bērniem līdz uz skolu, kad tie aizgāja uz sešām dienām, lai vakarā ir ar ko pamieloties, pakošļāt. Šodien tā ir delikatese!
Spāru svētku tradīcija līdz šodienai ir mainījusies, klātesošie Andra viesi atcerējās, ka bērnībā, kad ģimene cēla māju, ap spāru svētku laiku tika veikti dažādi ziedojumi mājas gariņam vai pavarda kungam, piemēram, mājas stūros vai zem sliekšņa palika sudraba monētas. Daudzi saimnieki vēlējās, lai katru mājas celtniecības etapu iesvēta baznīckungs. Par spāru svētku kā godu uzplaukumu var uzskatīt 20. gadsimta 30. gadus.
Šie stāsti mūs ieintriģēja, un vēlējāmies noskaidrot, kādi vēl svētki notiek vai ir notikuši saistībā ar mājas celtniecību. Pēc spāru svētkiem ir jaunās grīdas iedancošana, kas sakrīt ar ievākšanos mājā, bet, kad māja gatava, notiek vakarēšanas jeb suprātkas. Nu tad meklējam suprātkas!
Vakarēšana jeb suprātka ir sena tradīcija, tā rodama rakstos, kas datēti ar 19. gs. izskaņu, un tās pamatā ir izklaidējoša funkcija, kad cilvēki satiekas, dzied, dejo un nodod jaunākai paaudzei mājamatniecības arodus un prasmes, dara kopā, rāda savus rokdarbus un iepazīstas. "Cytaidi latviskais" vadītājs Arnis izteica domu, ka
agrāk suprātka pildīja naktskluba un sociālo tīklu funkciju un tai bija nozīmīga loma sievas vai vīra noskatīšanā.
Mūsu vakarēšana notika Daugavpils novada Ambeļos, un par to paldies folkloras kopai ”Speiga”, Ingrīdai Skutelei un visai Mežinieku ģimenei.
Ar Oskara un Ilzes Mežinieku ģimeni esam pazīstami jau no "Cytaidi latviskais" pirmās sezonas, kad bijām viņu viesi uz valsts svētkiem 18. novembrī. Jau toreiz nodomāju, ka Oskaram viņa ikdienas gaitās līdzi vajadzētu skrīveri vai stenogrāfu, jo tas, kā Oskars redz un raksturo situācijas, bārsta savus aforismus, veikli secina, salīdzina, liek lietā zināšanas, - tas ir apbrīnojami. Skaista un bagāta valoda, reizēm īsts latgaliešu reps ikdienas sarunvalodā, un tur nav ne vismazākās atblāzmas no šobrīd uz repa skatuves esoša "Prusax" rupjībām un banalitātēm.
Mūsu vakarēšana notika Latgalisko tradīciju un prasmju mājā „Ambeļu skreine”. Šī māja atradās Kampānu sādžā, piederēja saimniekiem, ko izveda uz Sibīriju, vēlāk māju pārveda uz Ambeļiem un novietoja pakalnā pie skolas, tajā dzīvoja četras skolotāju ģimenes.
Skolu likvidēja, tika rakstīts projekts, un kopš 2012. gada te tiek koptas latgaliskās tradīcijas. Kā Oskars teica - citur sarūsējušu spaini nepaceļ, bet Latgalē pārved visu māju! Oskars, būdams lielisks amatnieks, jauniešiem ierādīja, kā sameistarot soliņu no vecas mājas starpsienas dēļa, uz kura nejauši tika atrasts 20. gs. 50. gadu laikraksta gabaliņš un tūlīt bija stāsts un notikums... redzēsiet raidījumā!
Vakarēšanas jeb suprātkas norisēs agrāk un tagad, tradīcijai atdzimstot, ir svarīgi iemācīt vai iemācīties ko jaunu, šoreiz folkloras kopas puiši mācījās mājamatniecības darbus, slaucīja "Ambeļu skreines" jumtu, lasīja ogas, bet folkloras kopas vadītāja Ingrīda Skutele kopā ar "Speigas" meitenēm gatavoja aličas plūmju kompotu ziemas pasākumiem, cepa pīrāgus un klāja galdu. Raidījuma vadītājs Arnis visādi centās no jauniešiem izzināt brīvā laika pavadīšanas veidus Latgalē un saprast, vai tiek pa klusām iedzerts kāds stiprāks dzēriens. Nekas Arnim nesanāca, bija sarunas par muzikālo gaumi, trakiem danču vakariem, kopīgu muzicēšanu un uzskaitījumu, cik kurš tautiskus instrumentus prot spēlēt, - tie arī izrādījās galvenie jauniešus interesējošie lielumi. Arnim nekas cits neatlika, kā šajā suprātkā lūgt Ilzi Mežinieci iemācīt viņam kokles spēles pamatus, lai pie vajadzības līdzās ģitārai varētu nosaukt arī kokli!
Šis ir pēdējais šīs sezonas cikla "Cytaidi latviskais" raidījums. Esam iecerējuši stāstīt arī nākamgad par godiem Latgalē. Tie varētu būt skaisti Līgo svētki, kristības, kādi jurģi un dažādi tirgi. Varbūt jums prātā vēl citi godi? Rakstiet Arnim Slobožaņinam vai Sandrai Freibergai "Facebook" vai LTV.
Paldies visiem šīs vasaras stāstu varoņiem par atsaucību un sirsnību!
