Solvita Denisa-Liepniece: Ar dublāžu vien nepietiek

Jau atkal Latvijā apspriež, vai "runāt vai nerunāt politiķiem/ierēdņiem/varoņiem krieviski ar krievvalodīgu auditoriju". Dažas (latviešu) TV pārraides veic aptaujas tiešajā ēterā; politiķi raksta niknas vēstules "presei"; eksperti publiski atzīstas, kad bijusi viņu "pēdējā reize, runājot krieviski". Parasti par Latvijas politisko dzīvi es neizsakos - man ir citas iemīļotās valstis, jo jau ilgus gadus es pētu autoritāros režīmus un informācijas karu, kas tiem neizbēgami nāk līdzi. Taču šoreiz runāšu arī par Latviju.

Manipulācijas un mahinācijas

Kāds ir viens no galvenajiem informācijas uzbrukuma mērķiem?

Ietekme. Lai to sasniegtu, nepieciešama kontrole. Piemēram, kontrole pār vēstījumu. 

Šī iemesla dēļ informācijas operāciju ietvaros tiek iefiltrēti aģenti, tiek veidoti veseli viltus institūti, lai parādītos vajadzīgais "eksperta viedoklis" vajadzīgajā valodā, vajadzīgajā valstī. Tā ir informatīvā atbalsta un/vai psiholoģisku operāciju klasika. Dažas valstis uztur "lingvistiskās" militārās apakšvienības un ietekmes iegūšanai ienaidnieka teritorijā veido informācijas platformas. Tas viss prasa lielas materiālās un intelektuālās investīcijas. Taču tulkošanā ir daudz zemūdens akmeņu.

Tulkošana no vienas valodas uz otru - tas nozīmē, ka zūd kontrole pār vēstījumu,

tā ir atteikšanās no iespējamās kontroles pār kodēšanas procesu un atteikšanās no mēģinājuma ielikt dekodēšanas procesā vēlamo informāciju; tā ir atteikšanās no kontroles pār šo pašu komunikācijas procesu. Proti, tā ir apzināta atteikšanās no tiem rīkiem (verbālajiem un neverbālajiem, ja runa ir par televīziju), kas tiek izmantoti, lai ietekmētu auditoriju. Ļoti vienkāršojot, ieroči (vēstījums) netiek izmantoti, bet gan tiek nodoti svešās rokās.

Ir daudz stāstu par jēgas izkropļošanu ar manipulatīvu tulkojumu. Piemēram, pavasarī Francijas kanāls "Canal+" ziņoja par "sadomāto" tulkojumu sižetā par protestiem Francijā, demonstrējot interviju oriģinālvalodā. Jau pēc tam kanāls "Rossiya" iztulkoja iztulkoto tulkojumu. Dženija Psaki, bijusī Valsts departamenta pārstāve ASV, ir ievilkta desmitos šādu sižetu ar viņas vārdu tulkojumu. Iespējams, tas ir kalpojis par stimulu tam, lai ASV vēstniecība Latvijas sociālajos tīklos ierunātos krieviski. Tāpat krievvalodīgus darbiniekus aktīvi meklē arī Lielbritānijas vēstniecība.

Tehnikas jautājums

Kā norisinās tulkojums televīzijā, piemēram, ziņu sižetam? Žurnālists ieraksta interviju, atbrauc uz studiju, apskatās interviju ar politiķi, kurš nerunā auditorijas pamatvalodā. Kas tālāk? Žurnālists pats iztulko. Pabeidzis visus sagatavošanās darbus, viņš dodas montēt. Tur viņš saliks kopā savu tekstu, video un interviju - un kopā ar to arī tekstu - kuru vēlāk rādīs ziņās. Vēlreiz: tulkojumu veic pats žurnālists, neesot profesionāls tulkotājs.

Teksts televīzijā netiek rakstīts, lai to lasītu, bet gan klausītos.

Katrs tulko pēc savām zināšanām un atbilstoši tam, vai viņš tiek pie montāžas un cik laika paliek līdz ēteram.

Citāti ar tulkojumu bieži ir salīmēti no divām frāzēm vienā - tiek atstāts precīzs frāzes sākums (parasti pāris vārdus runas sākumā var dzirdēt oriģinālvalodā), bet tālāk teksts jau var neatbilst tam, kas tiek teikts ekrānā. Proti, subjekts žurnālistam kaut ko pateicis, taču tikai vairākas frāzes pēc pirmās, taču žurnālists to salīmē vienā izteikumā. Vai tas ir iespējams? Jā, ir. Tā ir ierasta montāžas prakse, taču oriģinālvalodā gandrīz vienmēr var noteikt sapludināšanas vietu, ieraudzīt kadru maiņu vai to izdzirdēt (izmainoties intonācijai, tempam, elpošanai).

Jauna balss

Daudzas ziņu programmas izpilda tā saucamo voice over - tulkojumu, kas izlasīts pa virsu runātāja balsij. Proti, runātājs kā runājoša bilde iegūst jaunu balsi. Kā tiek piemeklētas balsis? Bieži vien par jauno varoņa balsi kļūst videoinženieri, administratori, kolēģi žurnālisti. Kopumā galvenā atšķirība ir, vai vajadzīga sievietes vai vīrieša balss.

Parasti garām skrienošam kolēģim iespiež lapu ar tekstu (citātu), un viņš pat neredz video ar varoni, neredz emocijas, nedzird akcentus, nezina runātāja tempu. Viņš redz tikai tekstu. Tas nav māksliniecisks dublējums. Labākajā gadījumā lasītājs apmēram iztēlojas, kā runātājs varētu runāt (ja tas ir viņam zināms politiķis). Savukārt akcentus tekstā lasītājs - kurš turklāt ne vienmēr ir žurnālists - saliek "pēc noskaņojuma". Izmaiņas citātā nereti veic arī lasītājs, jo tekstu ar pirmo reizi izlasīt ir grūti. Un rodas tulkojuma jauna, eksprompta versija.

Tiešajā ēterā

Arī tiešajā ēterā pamata paņēmiens ir pārlikt balsi ar sinhrono tulkojumu pa virsu runātājam. Šādiem gadījumiem nepieciešams profesionāls tulks, aprīkotas telpas un savienojums ar ētera telpu, kas rada papildu izdevumus.

Ar ko vēl jārēķinās? Visbiežāk tulki ir sievietes, bet runātāji - vīrieši. Sinhronais tulkojums mēdz būt haotisks, it sevišķi situācijās, kad runātājs, kā saka anekdotē, "no politiķa valodas jāpārtulko cilvēka valodā".

Dublāžas psiholoģiskie aspekti

Auditorija dod priekšroku materiāliem (ieskaitot filmas), kurām pa virsu oriģinālajai valodai nav tulkojuma. Šādam tulkošanas veidam ir teatrāls efekts: tas auditorijai liek domāt par tādiem mediju produktiem kā kino filmām (spēle, nedabiskums, uzspēlētība, iejaukšanās). 

Tāpat skatītājs runātāju, kura oriģinālajai runai "uzrunā" pa virsu, uztver kā "ārzemnieku", kas neattiecas uz viņa grupu. Visi šie efekti rada kontroles zudumu.

Hibrīdkara teritorija

Ziemassvētku priekšvakarā ASV kanāls "CNN" publicēja kārtējo materiālu par Krieviju un hibrīdkaru. Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons žurnālistiem teica: "We're facing Russian propaganda, information warfare and even psychological warfare almost daily. / Mēs sastopamies ar Krievijas propagandu, informācijas karu un psiholoģisko karu gandrīz katru dienu." Par Latviju un tās lomu iespējamā Trešajā pasaules karā novembrī rakstīja daudzi vadošie izdevumi, ieskaitot "Bloomberg" un "Foreign Policy". Žurnālisti un eksperti unisonā apgalvo - norisinās (informācijas/psiholoģiskais) karš. 

Bet tagad atgriežamies pie atteikšanās uzstāties, runājot krieviski. Sabiedrības saliedētības grupa, dibināta ar Latvijas prezidenta atbalstu, ir rekomendējusi politiķiem ar krievvalodīgo auditoriju runāt krieviski. Taču klusi apdomāt šo rekomendāciju neizdevās - tik tikko paspēja publicēt atskaiti, kā politiķi un eksperti sāka kritizēt gan grupu, gan prezidentu, un...

Pa to laiku Ukrainā, Igaunijā un pat Krievijā šie paši latviskākie politiķi runā krieviski praktiski bez akcenta. Tāda kā krievu valoda "eksportam". Un saistībā ar to rodas jautājumi: 

Kur tad ir karš? Kurš karo? Vai karo? Un - saistībā ar "brīvprātīgo" atteikšanos no saziņas - kas tā ir par stratēģiju un kādu psiholoģisku iespaidu tā atstāj uz iekšējo krievvalodīgo auditoriju? Un, ja tā ir operācija, kā labā tā tiek veikta?

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti