Sling your hook! Mana loma Latvijas simtgades seriālā «Sarkanais mežs»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Man vienmēr labāk patikuši mazo lomu tēlotāji, nevis lielās zvaigznes. Viņi var būt redzami tikai vienā vai pāris epizodēs, taču šie dīvaina paskata tēli ar lauztiem deguniem, kas runā ar pamatīgu akcentu, dod filmai cilvēciskumu un daudzveidību, kādu nespēj sniegt skaistie galveno lomu tēlotāji.

Jaunībā man pat bija grāmata "The Heavies", kurā bija apkopota zināma veida otrā plāna aktieru karjeru hronika. Līdz šai dienai varu no galvas noskaitīt tādu aktieru kā Elišas Kuka jaunākā, Marka Lorensa un Viljama Bendiksa filmogrāfijas un biogrāfijas – tie ir dīvaiņi, kurus var redzēt slēpjamies dibenplānā neskaitāmās film noir novirziena kinolentēs. Nevienam citam nav ne drusciņas intereses par viņiem.

Kad man piedāvāja kļūt par vienu no dīvaina izskata cilvēkiem, kam ir neliela loma “Sarkanajā mežā” – Latvijas simtgades pasākumu finansēšanas programmas flagmaņprojektā televīzijā – es piekritu ātri, lai gan man patiešām trūkst aktiera pieredzes. Lasot "The Heavies", biju ielāgojis vienu lietu – aktiermākslas teorijas apguve nekādā ziņā nav priekšnoteikums veiksmīgai aktiera karjerai.

Viss, kas vajadzīgs, ir interesanta seja, kuru var piemēroti sašķobīt neizbēgamajā nāves ainā.

Lomu tēlotāju vidū iekļuvu pa aplinku ceļu. Dažkārt darbojos kā scenāriju konsultants. “Sarkanais mežs” ir piedzīvojumu seriāls, kas aptuveni balstīts reālos notikumos un kura darbība notiek 1949. gadā. Daļa seriāla vēsta par to, kā latvieši tiek apmācīti Anglijā, lai iefiltrētos padomju okupētajā dzimtenē, tāpēc daudzu ainu darbība notiek pēckara Anglijā, kas tiek uzburta filmēšanas vietās, kuras atrodamas tepat Latvijā. 

Dažās vietās dialogi norisinās angļu valodā, un filmas veidotāji man tos atsūtīja, lai uzmetu aci – rezultātā tika veiktas nedaudzas sīkas izmaiņas. Tās lielākoties attiecās uz glumā angļu ārsta, jaukās latviešu medmāsas un mūsu lieliskā galvenā varoņa mahinācijām. Pāris ainās krodzinieks vārdā Džims uzturas dibenplānā un dažkārt pienes dzērienus. Šī loma varētu būt radīta man, jo brīvajā laikā bieži daru gan vienu, gan otru.

Šī bija brīnišķīga iespēja celt manu aktiera kvalifikāciju. Bārmenis, kas nedara neko citu kā tikai spodrina alus kausus un pamāj ar galvu apmeklētājiem, ir viena no lieliskajām bieži sastopamajām lomām divdesmitā gadsimta kino. Tikai retos gadījumos – viens no labāk zināmajiem piemēriem ir filmā “Mirdzums” (The Shining) – bārmenis dara ko vairāk, nekā tikai spodrina un māj, – bet šīs lomas svarīgums slēpjas tajā, ka tā veido mizanscēnas noskaņojumu, ja jums tuvāks ir Godāra, nevis Kubrika stils.    

Nakts muzejā

Es ierados nakts filmēšanas vietā pārliecināts, ka drīzumā man pavērsies jauna karjera.

Mencendorfa nama pārvēršana par 40. gadu beigu angļu krogu bija paveikta ārkārtīgi labi. Sienas greznoja "Guinness" un "Bass Ale" reklāmu reprodukcijas, aiz nelielās letes bija sarindotas pudeles ar īpaši drukātām etiķetēm.

“Regulārie apmeklētāji” tvīda cepurēs sēdēja pie galdiņiem, kūpinot tukšās pīpes un spēlējot kārtis ar ietrenētu vieglumu.

Pēc tam, kad man tika piešķirts balts krekls, melna veste, diezgan spiedīgu kurpju pāris un neliels, kārtīgs priekšauts, lai skatītājiem būtu nepārprotami skaidra mana nodarbošanās, es klīdu apkārt pa filmēšanas vietu, apbrīnojot paveikto darbu. Es pat varēju sniegt nelielu pievienoto vērtību, norādot, ka cenās ēdienkartē (šķiet, ka Džims prata gatavot dažādus jēra gaļas ēdienus ar dārzeņiem, bet neko daudz vairāk) un pie alus krāniem penijus vajadzētu apzīmēt ar burtu “d”, kā tas bija pieņemts Lielbritānijā pirms decimālās sistēmas ieviešanas, nevis ar “p”.

Kad to pateicu režisora palīgam, viņš to uztvēra skeptiski.

“Bet kāpēc ar “d”, ja ar to tiek apzīmēti peniji?” viņš jautāja, un ne bez pamata.

Nācās atzīt, ka man nav ne jausmas, lai gan, vēlāk papētot, noskaidrojās, ka tas cēlies no romiešu denārijiem. Varbūt vēl šogad Lielbritānija atgriezīsies pie “d” izmantošanas peniju apzīmēšanai, īstenojoties tās postimperiālistiskajai breksita fantāzijai un atkal ieviešot florīnus, sešpensus un šiliņus?

Cits mans padoms netika ņemts vērā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka izmaiņas, kuras ierosināju, būtu pilnībā iznīcinājušas vienu no “Sarkanā meža” sižeta līnijām. Šajā ainā daži latvieši dzied līdzi populārajai dziesmai “Rozamunde”, kad angļu huligānam rodas iebildumi pret šiem ārzemniekiem un viņu mūziku, viņš kļūst agresīvs un beigās viņu izmet no kroga jūsu padevīgais kalps bārmenis Džims.

Akordeonisti spēlēja un latvieši dziedāja, lai iesildītu balsis šai ainai.

“Klau, ir problēma,” es sacīju režisora palīgam.

“Kāda?” viņš jautāja.

"Šī dziesma," es teicu.

"Jā, “Rozamunde”. Tā bija ļoti populāra karalaika latviešu dziesma!”

"Tā bija arī ļoti populāra karalaika britu dziesma. Tās nosaukums ir "Roll Out The Barrel". Tieši to varēja dzirdēt britu krogā 40. gadu beigās. Neviens nesadusmotos, dzirdot "Roll Out The Barrel".” 

“Ak tā,” sacīja režisora palīgs. “Labāk neko neteiksim. Varbūt huligānam nepatīk latviešu vārdi.”

Kad visi bija iesildījušies, tostarp arī es, pateicoties nelielam kamīnam, kas bija iekurts man aiz muguras, lai pastiprinātu noskaņu, un iepriekš ielietais alus bija droši noslēpts skatam zem neīstajiem alus krāniem, bija pienācis laiks patiesības mirklim.

Kamera!

Interesanti, ka tieši šajā brīdī es sapratu, ka alus kausa spodrināšana īstenībā ir vislielākais izveicības varoņdarbs, ko prasīts paveikt cilvēka rokām. Tas prasa ārkārtīgi daudz. Apvienojumā ar galvas pamāšanu kroga apmeklētājiem un – vēl ļaunāk – ar lūpu kustināšanu bez skaņas – tas īstenībā kļūst neiespējami. Vēl nekad pieredzējis krodzinieks nebija izskatījies tik dīvaini nespējīgs veikt savas profesijas pamatuzdevumus kā es desmitos mēģinājumu, kas man bija nepieciešami, lai neizskatītos tā, it kā būtu vadāma lelle.

Es biju tikai nedaudz mazāk kokains nekā bāra lete, uz kuras es liku alus kausus.

Bet tā bija tikai prelūdija manai lielajai ainai. Tajā ļoti liela auguma strādnieku šķiras anglis ienāk krogā, vērš lamuvārdu straumi pret dziedošajiem latviešiem, līdz viņu no kroga izmet Džims.

Rozamunde

Iespaidīgi, ka trača cēlāja lomai bija atrasts īsts trakais no Ņūkāslas apkaimes. Kamēr notika sagatavošanās filmēšanai, mēs sākām runāties. Izrādījās, ka viņš ir no tās pašas netīrās pilsētas Anglijas ziemeļaustrumos, no kuras cēlusies mana māte. Atkārtojot savas lomas, mēs arī apmainījāmies iespaidiem un bijām vienisprātis, ka pilsēta ir pilnīga miskaste.

Tad sākās filmēšana. Akordeons spēlēja, latvieši dziedāja, anglis no Ņūkāslas apkaimes iebrāzās telpā, pateica Shut up you rotten Germans! (“Aizverieties, jūs, draņķa vācieši!”) vai kaut ko līdzīgu, un es pametu savu vietu aiz bāra letes. Don't cause any trouble, please go away! (“Necel nekārtības, lūdzu, es projām!”) es viņam ieteicu un pieklājīgi aizvedu līdz izejai. Un tas bija viss. Tas bija vieglāk, nekā biju gaidījis.

"Hm, kaut kā pietrūkst," teica režisors. Pret šo viņa secinājumu bija grūti iebilst. Tas bija tikpat dramatiski kā jēra gaļas un dārzeņu neparastās kombinācijas Džima pusdienu piedāvājumā.

“Pamēģiniet vēlreiz, tikai šoreiz mazliet ātrāk,” ieteica režisors pirms otrā piegājiena.

“Tas bija labāk, bet šoreiz vēl straujāk, un iedunkā viņu krūtīs,” viņš sacīja pirms trešā piegājiena.

"Tagad noteikti bija labāk, bet šoreiz daudz skaļāk, un pa īstam pretojieties viens otram,” viņš teica pirms ceturtā piegājiena, piebilstot: “Un neuzskatiet, ka jums jāturas pie scenārija, vienkārši sakiet, ko jūs, angļi, patiešām teiktu šajā situācijā.” Pēdējais teikums viņa sacītajā izskaidro to, kas notika tālāk.

Dažus nākamos piegājienus atceros mazliet miglaini. Akordeons spēlē, latvieši dzied “Rozamundi”, telpā iebrāžas trakais Ņūkāslas apkaimes anglis, kurš visus izgrūsta un nobļaujas: Shut yer f****g mouths in my f*****g pub, yer bunch of f*****g German ****s! (“Aizveriet savas fakainās mutes manā fakainajā krogā, jūs, fakaino vācu padauzu bars!”)   

Tad krodzinieks Džims pārlec pāri letei un iesaistās konfliktā, sakot: Sling your hook, you stupid b*****d, they're Latvians, not b*****y Germans and this is my b****y pub, not yours, so b****r off! (“Vācies prom, tu, stulbais izdzimteni, tie ir latvieši, nevis nolādētie vācieši, un šis ir mans nolāpītais krogs, nevis tavs, tāpēc lasies ārā!”)

To sakot, es nodomāju: “Nez, kā viņi subtitros iztulkos Sling your hook?” (Atbilstoši populārākajam izskaidrojumam Sling your hook ir no jūrnieku sarunvalodas cēlies izteiciens, kas nozīmē “Pacel enkuru!” – Tulk.)  

Tad Džims ar huligānu kādu brīdi grūstās un cīkstās, līdz beidzot anglis no kroga tiek izmests. Aina noslēdzas, bez elpas palikušajam Džimam atgriežoties telpā, lai pārliecinātos, ka filmēšanas laikā neviens latvietis nav cietis un visbeidzot ieņemot savu vietu aiz bāra letes, kur viņš atsāk pilnīgi nemākulīgi spodrināt alus kausus, kuri jau ir nevainojami tīri.

Un tam bija nepieciešami tikai apmēram divdesmit pieci piegājieni. Piepūle patiešām bija tik liela, ka apmēram piecpadsmitajā piegājienā krodzinieks Džims nevis pārlec bāra letei, bet vienkārši sabrūk aiz tās, jo viņa kāju sarauj krampis, ko izraisījusi ģērbtuvē izsniegtā kājai nepierastā kurpe, kā arī tas, ka ir jau trīs no rīta un viņš ir stāvējis aiz letes, pulējot savu nevainojami tīro alus kausu kolekciju kopš desmitiem vakarā. To var noskatīties filmēšanas neveiksmju un kļūdu apkopojumā.

Zvaigzne ir dzimusi

Bet beigās mēs to paveicām. Nezinu, cik daudz no manas alkohola veicinātās varonības iekļūs “Sarkanā meža” galīgajā versijā,  bet nebrīnīšos, ja Džima īsā, bet atmiņā paliekošā nokļūšana kadrā radīs aicinājumus viņam radīt pašam savu seriālu, kurā viņš aizsargā latviešus bīstamās situācijās un liek ļaundariem “pacelt enkuru”, vislabāk – eksotiskās vietās.

Pēc tam, kad īsā aina ar manu piedalīšanos bija aizkavējusi procesu par vairākām stundām, bija laiks pie lietas ķerties īstiem aktieriem ar ļoti spraigām vārdu apmaiņām, un šos dialogus angļu valodā es biju viscaur izlabojis. Tas bija iespaidīgi, ļoti profesionāli un krasā pretstatā ierindas amatierismam, kādu biju demonstrējis. Taču mans sniegums uzlabojās. Es vienīgi pamanījos izjaukt viņu ainu trīs vai četras reizes, kad noliku viskija glāzi uz galda starp viņiem vēl neveiklāk un samākslotāk, nekā es spodrinu alus kausus.

Neilgi pirms saullēkta filmēšana bija pabeigta. Nododot Džima priekšautu un krampjus izraisošās kurpes tērpu daļai, lielā mērā jutos tāpat, kā droši vien jutās Pīters O’Tūls, kad pēc “Arābijas Lorensa” filmēšanas pabeigšanas atdeva savu apmetni un kamieli. Un tāpat kā O’Tūls es devos meklēt, kur agri no rīta var iedzert. Tā mēs, aktieri, darām.

Tomēr vienā lietā man jāatzīstas. Beigās es no filmēšanas vietas nospēru alus pudeli, kuru domāju izdzert brīdī, kad notiks mana debija uz ekrāna. Galu galā, tas bija mans nolāpītais krogs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti