Šķiršanās un bērnu (ne)dalīšana. Emocionālās vardarbības stāsta 6.daļa

Tēvs psiholoģiski terorizē māti. Meita, aizstāvot mammu, tiek pazemota no tēva ģimenes puses. Radiniece ārste, ar kuru ģimene dala mitekli, meiteni dzen smagā stresā un izmisumā. Tie ir tikai daži no piemēriem, kā meitene cietusi šajā, it kā labi situētajā ģimenē. Piedzīvotā emocionālā vardarbība likusi viņai vēl bērna vecumā apsvērt pašnāvības iespējas. Tagad kad pieaugusi, sieviete anonīmi nolēma pastāstīt šīs savas vissāpīgākās atmiņas, lai kāds varbūt ieklausītos un ar citu bērnu tā nenotiktu. Stāsta sestā daļa. 

 

Šķiršanās un likums

Dziesmotā revolūcija, Baltijas ceļš, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana – notikumi Latvijas vēsturē, ko pieredzēju savā bērnībā jau apzinātākā vecumā. Pieaugot no bērna par pusaudzi uz šāda politiskā un emocionālā fona, veidojās mana izpratne par vārda un uzskatu brīvību. Pats galvenais – radās apziņa, ka kādreiz ar mani varētu notikt arī kas labs, pat ja es vēl nezināju, kad un kā tieši.

Visu šo laiku vienīgais nemainīgais lielums manā dzīvē, kas nekad nesašūpojās un nepievīla, bija mana māte. Es savā ticībā turējos pie viņas, un patiesībā viņa arī turējās pie manis. Kaut kādā brīdī sāku apzināties, cik viņai vajadzēja būt smagi... Pārfrāzējot Frīdriha Nīčes teikto, ko savā grāmatā “Cilvēks jēgas meklējumos” citējis Viktors Frankls, “cilvēks, kuram ir kā dēļ dzīvot, var izturēt gandrīz jebko”. Tā vietā, lai emocionāli sabruktu, nogrimtu kādās atkarībās vai destruktīvā uzvedībā, nesatricināma kā klints, mana māte izvēlējās izdzīvot bērnu dēļ. Par to viņu vienmēr bezgala cienīšu.

Pagrieziena punkts mūsu dzīvē pienāca, kad radās skaidrība, kā tikt ārā no šīs ģimenes situācijas. Parādījās kaut kādi gaismas stari pie apvāršņa. Tie bija citi laiki un citi likumi, tagad viss ir pilnīgi savādāk. Mūsu murgs bija tas, ka pie laulības šķiršanas bērnus varēja sadalīt starp vecākiem. Es biju vecākā no diviem bērniem. Mums bija jāsagaida, līdz izpildīsies likumdošanā noteiktie nosacījumi, lai abi bērni varētu paši izvēlēties, ar kuru no vecākiem palikt. Es nebiju apdraudēta jebkurā gadījumā, tēvam 100 gadus nebiju vajadzīga. Meita jau nav trofeja.

Bieži ir tā, ka sieviete nevar īsti izšķirties, jo nespētu viena pati uzturēt savus bērnus. Šis absolūti nebija mūsu gadījums –

mana māte bija finansiāli neatkarīga, vienmēr pelnīja ievērojami vairāk nekā tēvs. Šķērslis bija tā laika likumdošana par aizbildniecību uz bērniem.

Ne par kādas emocionālās vardarbības pierādīšanu mēs pat sapņot nevarējām – tolaik vēl nebija kaut vai elementāru digitālo audioieraksta ierīču. Neviens neticētu – valdīja uzskats, ka tik cienījamās ģimenēs nekas tāds nenotiek. Mēs bijām spektra pilnīgi pretējā pusē sabiedrības padibenēm, ja tā drīkst izteikties, kur kādam varētu ienākt prātā mazu bērnu par kropli un riebekli apsaukāt.

Mana pēdējā saruna ar tēvu notika, kad viņš bija saņēmis pavēsti par laulības šķiršanas prasību. Tēvs ieradās, paziņoja, ka viņam jāparunā ar mani divatā, un uzdeva jautājumu – kā es redzot mūsu turpmākās attiecības. Kā gan nākotnē var redzēt to, kā nekad nav bijis...? Es sapratu, ka 99% šī ir provokācija. Tomēr, man bija varbūt 1% cerības, ka cilvēks ir aizdomājies un attapies, ka negrib pazaudēt abus savus bērnus. Ja man būtu godīgi jāatbild, es negribēju neko, gribēju tikai mieru. Bet, ja man tajā mirklī piedāvātu sākt veidot attiecības no nulles, no baltas lapas – es izjutu milzīgu pienākuma apziņu, runājot abu bērnu vārdā, dot iespēju un vismaz mēģināt. Es vēl paspēju nodomāt: “Patiesībā tev kā tēvam bija jānāk pie bērniem un jāstāsta, kādas būs mūsu turpmākās attiecības...”. Bet nu, labi, varbūt šī ir pārbaude uz attapību. Es biju gatava arī tādam notikumu pavērsienam – kādā pieaugušo žurnālā biju izlasījusi instrukciju šķirtajiem vecākiem ar visām pareizajām frāzēm, ko teikt bērnam.

Tad nu mans plāns bija: “Es tev teikšu priekšā, ja reiz nezini, kā ar bērnu sarunāties, un viss, kas tev atliek, ir piekrītoši māt ar galvu”. Es sāku stāstīt, ka laulības šķiršana ir starp tevi un mammu; es saprotu, ka jūsu starpā ir nesaskaņas, bet tas neattiecas uz bērniem; mūsu attiecībām nav jāmainās, jo tu paliec mūsu tēvs... u.tml. Bet, kamēr es pārliecinoši, runāju šīs pāris minūtes – es redzu, ka viņš nebūt negrasās piekrītoši māt ar galvu. No tēva reakcijas un ķermeņa valodas apjēdzu, ka tas galīgi nav tas, ko viņš vēlējās izdzirdēt... un sajutos kā maza muļķīte. Neko neatbildējis uz manu runu, viņš atļāvās strauji nomainīt tematu un tiešā tekstā piedraudēt sadalīt mūs, bērnus. Man bija izvēle – vai nu sajusties kārtējo reizi piespiestai pie sienas vai (uz adrenalīna rēķina) atrast kaut kādas iekšējā spēka rezerves. Šo kauju es negrasījos zaudēt. Es mierīgi paskaidroju, kas ir rakstīts likumā... Pagāja sekundes 10, līdz tēvs aptvēra manis teiktā jēgu, sarēķināja jaunākā bērna vecumu un apjēdza, ka šis vilciens ir aizgājis. Klusēdams piecēlās un izgāja no istabas. Pirmo reizi dzīvē sajuta līdzvērtīgu pretspēku... No kā? Man bija tikko palikuši 13 gadu.

Jaunā skolā izturējās kā pret pieaugušu

Mana pusaudža vecuma sadumpošanās izpaudās visai īpatnēji. Sajutusi pirmās brīvības vēsmas, es sāku loģiskāk domāt – bet kādēļ man ir jāpacieš tas absurds skolā, ja es varbūt varu pagriezties un aiziet... Jau nez cik gadus mājās biju klausījusies nicīgus komentārus no tēva radinieku puses, ka tās manas sekmes jau nekas neesot. Es tikai “dziedot un dancojot”. Lūk, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija (RV1G) - “tā gan ir skola, bet viņai jau tas nekad nespīd”. Neko sīkāk par šo ģēniju skolu nezināju. Bet aptvēru, ka man nav, ko zaudēt. Tā bija vienīgi manis pašas iniciatīva, ka pēc 7. klases mācību gada beigām, pavisam negaidīti mammai paziņoju, ka gribu mainīt skolu. Mēs vārda tiešā nozīmē paņēmām manu liecību, kaudzīti ar matemātikas olimpiāžu diplomiem un nākamajā dienā aizgājām pie RV1G direktora. Mani uzņēma uz līdzenas vietas. Man tas nelikās pārāk dīvaini... līdz 1. septembrī jaunajiem ģimnāzijas klasesbiedriem muļķīgi pajautāju – kur tad mazie bērni? Uz mani tā jocīgi paskatījās – RV1G nav 1.–6. klases, tādēļ jau tā saucas “ģimnāzija”... Tad man arī pastāstīja par iestājeksāmeniem uz 7. klasi, par kuriem neko pat nenojautu.

Pamazām aptvēru, cik veiksmīgi bija manipulēts ar maza bērna domāšanu un ierobežoto informāciju, kas ir viņa rīcībā. Tolaik taču nebija interneta, lai es patstāvīgi spētu visu ko uzzināt... Prasība pēc teicamām atzīmēm izrādījās nekas cits kā manis terorizēšanas un kontroles rīks. Man lika domāt, ka nevaru mācīties RV1G, jo esmu daudz par dumju, kamēr patiesībā tur jaunāko klašu nemaz nebija.

RV1G bija labākais, kas manā dzīvē varēja notikt. Pirmo reizi es sajutu, ka nozīme ir tam, ko es daru / zinu / māku, nevis tam, kur es atrados “barības ķēdē” sava izskata dēļ un par cik foršu tieku uzskatīta.

Pirmo reizi satiku vienaudžus ar līdzīgām interesēm – sevis pilnveidošanu, tiekšanos pēc izcilības. Tikai ar pāris mēnešu laika atstarpi es attapos vidē, kur skolotāji pat pret 8. klases ģimnāzijas audzēkņiem izturējās kā pret pieaugušiem, domājošiem cilvēkiem. Man tas bija kosmoss.

Pēc ieilguša laulības šķiršanas procesa, kas nebija ne viegls, ne vienkāršs, kopā ar mammu pārcēlāmies dzīvot atsevišķi. Tad uz savas ādas izbaudīju visus toksiskā stresa “jaukumus”... Stresam ir trīs fāzes: trauksmes, rezistences un izsīkuma. Pavadot n-tos gadus ārprātīgā sasprindzinājumā un trauksmē, acīmredzot mans organisms bija nonācis jau tik tālu izsīkuma fāzē, ka ar izkļūšanu no toksiskās vides vien nepietika, lai atkoptos. Kad beidzot bijām drošībā, aptvēru, ka esmu nopietni slima. Sirds un asinsvadu slimības – toksiskā stresa klasika...

Tiklīdz atveseļojos, metos realizēt savu mazā bērna sapni – dažas stundas nedēļā kādā privātā baleta studijā. Vairākus turpmākos gadus, līdz sākās mana pieauguša cilvēka ikdiena – dievināju katru sekundi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt