Vispirms jau nav skaidras saistības starp Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumu, kur šie grozījumi paredzēti, un komisijas vadītāja Artusa Kaimiņa pamatojumu sabiedrisko mediju satura bezatlīdzības nodošanai komercmedijiem. Kaimiņa pamatojums – “jo īpaši būtiski šādu saturu piedāvāt reģionālajām televīzijām, tostarp Latgalē, kur joprojām ir liela Krievijas informatīvās telpas ietekme”. (Plāno atļaut sabiedrisko mediju saturu nodot komercmedijiem - Latvijas Republikas Saeima)
Grozāmā likuma mērķis “ir atbalsta sniegšana Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri izceļo no Ukrainas vai kuri nevar atgriezties Ukrainā Krievijas Federācijas izraisītā bruņotā konflikta dēļ šā bruņotā konflikta norises laikā, kā arī vispārēja atbalsta sniegšana Ukrainas sabiedrībai.” Līdz ar to vispār nav skaidrs šo grozījumu mērķis – informēt ukraiņus Latgalē? Skan dīvaini.
Ja mērķis ir informēt ukraiņus, tad diez vai to izdosies sasniegt, nedomāju, ka šeit atbēgušie ukraiņi abonēs komerciālo televīziju programmas.
Līdz ar to jāpieļauj, ka grozījumu mērķis ir cits. Šajā kontekstā interesants ir TET SIA “Helio Media” valdes priekšsēdētāja Kaspara Ozoliņa teiktais LTV raidījumam “De facto”, ka jau pirms gada, saņemot apraides atļauju, šis kanāls rēķinājies ar iespējām bez maksas izmantot sabiedrisko mediju veidotas ziņas. (Sabiedriskajiem medijiem liek atdot saturu privātiem kanāliem / Ieraksts / REplay.lv (lsm.lv), 4.47- 5.17).
Jāsaka, ka pirms gada neviens īsti neticēja karam Ukrainā un negatavojās ukraiņu bēgļu uzņemšanai Latvijā. Līdz ar to, ja šie grozījumi ir mēģinājums piepildīt komerctelevīziju cerības uz LTV saturu, tad Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma izmantošana šim mērķim ir, maigi sakot, ciniska un negodprātīga.
Bez jēgas un stratēģijas
Ikviens sabiedriskais medijs, arī Latvijas Televīzija, ir gandarīta, ja iespējami plašāks sabiedrības loks iepazīstas ar mūsu veidoto saturu. Bet viss par un ap šo satura bezatlīdzības nodošanu komercmedijiem dara mūs piesardzīgus. Nav skaidra pamatojuma un mērķu. Pat ja mēs aizmirstam likuma nosaukumu, kur šie grozījumi paredzēti, arī tad nekas nekļūst skaidrāks. Šādam solim jābalstās datos un pētījumos – kāda auditorija, ko nesasniedz sabiedriskie mediji, tiks sasniegta, vai tiks sasniegta? Kā tas ietekmēs sabiedrisko mediju līdzšinējo sabiedriskā pasūtījuma uzdevumu un sabiedriskā labuma realizāciju? Kā tas ietekmēs uzticēšanos sabiedriskajiem medijiem un atpazīstamību? Un tā tālāk. Jautājumu ir ļoti daudz.
Neesmu manījusi, ka būtu notikušas ekspertu, mediju nozares diskusijas, kā tas ietekmēs mediju vidi kopumā. Gadiem ir runāts par nepieciešamību stiprināt medijus, nodrošināt mediju daudzveidību. Bet tāpat gadiem nav vērojama konsekventa stratēģiska virzība, lai mediji Latvijā būtu spēcīgi. Diez vai informācijas, viedokļu un uzskatu daudzveidību Latvijā vairos, lai arī ļoti labas un kvalitatīvas, bet vienas un tās pašas ziņas un informatīvi analītiskie raidījumi visos medijos.
Iespējams, nevajadzētu mēģināt, slēpjoties aiz ukraiņiem, Latgales iedzīvotājiem “ķeksīša” pēc piedāvāt it kā aizvietot slēgtos Krievijas kanālus ar Latvijas Televīzijas krieviski tulkotiem raidījumiem. Tā vietā Latgales medijiem daudz jēdzīgāk būtu veidot pašiem savu, lokālo saturu.
LTV saturs bez maksas jau tagad ir pieejams visā Latvijā. Ja tiek meklēts risinājums saturam krieviski – LTV ir gatava kanālam mazākumtautību valodā, bet tieši politiskā līmenī šī ideja tika noraidīta. Un tad rodas nākamais jautājums par šo grozījumu patieso mērķi. Ja LTV veidotu, profesionāli kvalitatīvu kanālu mazākumtautībām nevajag, bet vajag atsevišķus raidījumus komerctelevīzijās – vai tas drīzāk neizskatās pēc mēģinājuma ar LTV satura palīdzību risināt komerctelevīziju problēmas – nevarēšanu vai negribēšanu veidot savu ziņu saturu? Un jā, atceramies, ka tie ir grozījumi ukraiņu civiliedzīvotāju atbalsta likumā.
Praktiski neiespējami
Varētu turpināt ar praktiskiem jautājumiem – tā arī neviens nevar atbildēt, kā tiks risināts autortiesību jautājums. Jā, LTV ir ļoti daudzi līgumi, kas ļauj tikai un vienīgi LTV vajadzībām izmantot konkrētu saturu, ko mēs iekļaujam savā programmā, raidījumos un sižetos. Tie ir videosižeti, mūzika, starptautisko aģentūru ziņas, dažāda veida vizualizācija. To visu saskaņā ar noslēgtiem līgumiem mēs nemaz nevaram nodot komerciālajiem medijiem. Vai LTV vadība tiek mudināta uz autortiesību pārkāpumiem? Kurš atbildēs par valsts kapitālsabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem?
Jautājumi nebeidzas un nekādu jēdzīgu atbilžu nav. Ir tikai nesaprotama steiga par katru cenu pilnīgi nesaistītā likumā dabūt iekšā grozījumus, kur jau tagad ir skaidri redzams, ka tas ir pilnīgs brāķis un diletantiska spēlēšanās. Bet Latvijas Televīzijai ar šo būs jāmēģina kaut kā tikt galā, ja grozījumi tiks pieņemti. Un būtu ļoti labi saprast, kuru likumu un līgumus tad Saeimas steidzīgie prāti iesaka nepildīt un kurš konkrēti par šo uzņemsies atbildību, tostarp ļoti apjomīgi finansiālu.
Ir vēl virkne aspektu, par ko būtu vērts parunāt, ja vien būtu, ar ko runāt. Par televīzijas programmu kā vienotu kopumu, kur katra satura vienība ir gabaliņš kopīgā bildē un pakārtots konkrētam sabiedriskajam labumam, par auditorijas apzināšanu, izvēlēm, paradumiem, gaidām un vēlmēm, un daudzām citām lietām, par ko domājam katru dienu gan lielās, gan mazās lietās.
Likuma grozījumu anotācijā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ir skaisti ierakstījusi, ka ir notikušas konsultācijas gan ar sabiedriskajiem medijiem, gan sabiedrisko mediju uzraugu – SEPLP. Ikviens, kuram nav slinkums, var Saeimas vietnē atrast komisijas sēžu audioierakstus un paklausīties, kādas ir bijušas šīs “konsultācijas”. To būtu grūti nosaukt par viedokļu apmaiņu, par dialogu, lai panāktu vienošanos. No grozījumu bīdītāju puses tā drīzāk bija gražīga kājas sišana pie zemes. Varētu jau tajā visā noskatīties kā vecāks uz histērisku bērnu mantu veikalā, ja tas nebūtu tik nopietni – spēlēties ar likumu bez jebkādas sajēgas, kompetences un seku izvērtēšanas.
