Sergejs Pavlovs: Zaudējumi no Latvijas okupācijas – norakstīsim visu uz PSRS

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Aplēšot 185 miljardu (eiro) zaudējumus no padomju īstenotās Latvijas okupācijas, pirms 11 gadiem izveidotās īpašās komisijas eksperti iekļāvuši virkni pozīciju, kuras liek šaubīties – reizēm par aprēķinu metodiku, dažkārt - par aprēķinu veicēju loģiku, bet dažreiz – par viņu spējām ievērot savus standartus.   

 

„Tautai jāzina patiesība par grandiozajiem zaudējumiem, par kuriem vēl nav runāts atklāti un skaļi.”  „Patiesa vēstures izpratne kopīgai nākotnei.” „Lai vājinātu dezinformācijas ietekmi, tika organizēta starptautiska konference: „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”.

Tie visi ir citāti no aprīļa beigās prezentētās grāmatas „Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”  (7., 13., 14.lpp.), kas iznākusi krievu un latviešu valodā ar Latvijas Tieslietu ministrijas atbalstu, un pat tika uzdāvināta Nilam Ušakovam. Grāmatā iekļauti materiāli no starptautiskās konferences, kuru 2011.gadā rīkoja Latvijas okupācijas izpētes biedrība (7., 13.lpp.). Šīs biedrības priekšsēdētāja Ruta Pazdere ir locekle īpašā valdības izveidotā komisijā, kuras uzdevums ir aplēst padomju okupācijas nodarītos zaudējumus Latvijai. Tieši kā šīs komisijas pārstāve viņa arī nosauca summas provizorisko prognozi – 185 miljardus eiro.

Mērķis - panākt „patiesībai atbilstošu vēstures izpratni kopīgai nākotnei” – liek domāt, ka autori uzņemas augstas morālās saistības (vai, izmantojot anglicismu, „kāpj morāles virsotnēs” – moral high ground) – tas ir, apņemoties teikt patiesību. Diemžēl ne visu tur uzrakstīto var nosaukt par patiesību.

Vispārējie apgalvojumi

Izdevuma vispārējais fons un tonis, par spīti autoru pasludinātajiem centieniem pēc patiesīguma, grēko ar stereotipiskiem vispārinājumiem, bet dažkārt ar tiešiem apvainojumiem.

Piemēram, izdevuma krievu versijā autori bez ierunām paziņo, ka

 

 „savukārt [padomju okupācijas laikā] atbraukušajiem kolonistiem bija nievājoša attieksme pret latviešu valodu, bieži to dēvējot vai nu par „fašistu” vai „suņu” (54.lpp.)

Rodas iespaids, ka tā pret latviešu valodu izturējies vairākums vai visi atbraukušie. Interesanti, ka izdevuma latviešu versijā ir cits formulējums: tajā apvainojošus izteikumus pieraksta tikai „lielkrievu šovinistiem”.(58.lpp.)

Tikpat kategoriski krievu izdevumā tiek vēstīts arī par mūsdienu situāciju:

 

 „Ir vēl ne mazums cilvēku, kas tic PSRS izplatītajai propagandas pasakai par Baltijas valstu tautu „atbrīvošanu” no vāciešiem. Īpaši populārs šis mīts ir starp okupantu krievvalodīgajiem pēctečiem, kuriem tas ir vienīgais attaisnojums tam, ka viņi dzīvo viņu ienīstajās Baltijas valstīs.” (55.lpp)

Un tā, pēc autoru loģikas, šodien starp Latvijas krievvalodīgajiem pilsoņiem – „okupantu pēctečiem” – ir aktuāls naids pret Baltiju? Bet Latvijas valsts oficiāli solidarizējas ar šo apgalvojumu – ja jau Tieslietu ministrija ir viens no grāmatas izdevējiem?

Tomēr izdevumā latviešu valodā tiek runāts tikai par „pasaku par atbrīvošanu” (58.lpp.), bet apgalvojuma par „naidu pret Baltiju” nav.

Miljardu izcelsme

50 gadu ilgās atrašanās PSRS sastāvā radīto zaudējumu vērtējums – 185 miljardi eiro – ir iegūts uz pētnieka Modra Šmuldera pieņēmuma pamata:

 

ja Latvija visus šos gadus būtu bijusi neatkarīga, tās ekonomika būtu attīstījusies tādā pašā tempā kā Somijas ekonomika. Par sākuma gadu tiek ņemts 1940., tālāk tiek aprēķināta kopējā starpība starp abu valstu iekšzemes kopproduktiem (IKP) 50 gadu laikā – līdz 1990.gadam, un tā tiek iegūta summa 185 miljardi eiro.

Aprēķinu otrā daļa ir detalizētāka. Tie ir tiešie cilvēku zaudējumi no padomju represijām un nošaušanām, divām masu deportācijām 1941.un 1949.gadā, kara laika emigrācijas, Abrenes zaudēšanas, - līdz pat tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas zaudēja dzīvību vai veselību, karojot Afganistānā vai likvidējot avāriju Černobiļā. Šajā gadījumā zaudējumi tiek lēsti nevis naudā (autori norāda, ka ir grūti monetizēt cilvēku dzīves), bet cilvēkgados.

Tomēr, kā jau maija sākumā aģentūrai BNS paziņoja valdības izveidotās okupācijas zaudējumu izpētes komisijas vadītājs Normunds Stankevičs, tuvākajos piecos līdz septiņos gados šie zaudējumi tiks aprēķināti naudā. Un pēc tam, pēc Stankeviča teiktā, Latvijas valsts iesniegs prasību par zaudējumu atlīdzināšanu ANO Starptautiskajā tiesā Hāgā.

Viss (ne)tika izšķirts iepriekš

 

Pirmais solis tika realizēts ar Molotova un Ribentropa pakta parakstīšanu 1939.g. 23.augustā, kopā ar šī pakta slepeno protokolu, kas sadalīja Austrumeiropu starp Padomju Savienību un Vāciju. Atskatoties pagātnē, tagad skaidri saskatāms Padomju Savienības vadītāja Staļina politiski operatīvais plāns izvērst un panākt Baltijas valstu, Polijas un Somijas okupāciju un aneksiju. (Andrejs Mežmalis, krievu versijā 18.lpp., latviešu versijā – 21.lpp.)  

Patiesībā vēsturniekiem vēl šodien nav vienota viedokļa par to, kāds bija „PSRS vadītāja operatīvais plāns” attiecībā uz Baltiju, Poliju un Somiju līguma ar Vāciju parakstīšanas brīdī, bet pats Staļins dienasgrāmatas nav atstājis.

Tostarp ir izplatīts viedoklis, ka plāns pastāvīgi ticis koriģēts atkarībā no notikumu attīstības. Piemēram, gadījumā ar Somiju tas dažādos laika periodos varēja paredzēt gan minimālo programmu – pārvietot robežu ar Somiju par 90 kilometriem uz rietumiem, nostiprinot padomju pozīcijas pie Ļeņingradas (ar to sākās sarunas 1939.gadā), gan maksimālo programmu – izveidot Somijā marionešu valdību, kam sekotu sovjetizācija un inkorporācija, kā tas vēlāk tika izdarīts Baltijā. (sk. piem., Vācijas, Krievijas un Austrijas projekta  „100(0) ключевых документов по российской и советской истории (1917-1991)” („100(0)svarīgākie Krievijas un padomju vēstures dokumenti  Somijas un Krievijas vēsturnieku apaļā galda materiālus.

Tā vai citādi, pārliecinājusies, ka PSRS teritorijā izveidotā Oto Kūsinena marionešu valdība nespēj sašķelt Somijas sabiedrību, bet karadarbība ir apvienojusi visus somus pret sovjetizācijas ideju, PSRS samierinājās ar minimālo programmu. Un Somija saglabāja savu neatkarību – pretēji Latvijā populārajai tēzei par „vēsturisko iepriekšnolemtību”. 

Vāciešu repatriācija

 

1939.gada 30.oktobrī Vācija noslēdza repatriācijas līgumu ar Latviju par baltvācu izceļošanu uz Vāciju, un līdz PSRS okupācijas laikam apmēram 50 000 baltvāciešu bija atstājuši Latviju, bet pēc padomju okupācijas uz Vāciju izbrauca vēl vairāki tūkstoši. Šī vāciešu izbraukšana bija draudīgs signāls. (Аndrejs Mežmalis, krievu versijā 31.lpp., latviešu versijā — 33.lpp.).

 

Iespējams, ka arī vāciešu repatriāciju uz etnisko dzimteni 1939.-1940.gadā daļēji būtu jāattiecina uz padomju okupācijas režīma nodarītajiem zaudējumiem, jo būtībā baltvācieši aizceļoja ne tikai PSRS, bet arī vācu agresīvās politikas dēļ. (Edvīns Vītoliņš, krievu versijā 133.lpp.; latviešu versijā – 148.lpp. – formulējums ir piesardzīgāks: šie zaudējumi „daļēji” ir uz PSRS sirdsapziņas).

Un tā, kā raksta viens no pētījuma autoriem, no Latvijas izbraukušie vācieši – tie, „iespējams”, ir zaudējumi, par kuriem vaina gulstas arī uz PSRS.

Lūk, vēsturiskie fakti.

Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju tika parakstīts 1939.gadā, tātad to parakstīja vēl neatkarīgā Latvija un Trešais Reihs. Tostarp Latvija parakstīja arī līguma punktu, kurā teikts, ka tā izpildes rezultātā „vācu tautas grupa izstājas no Latvijas valsts kopības”. Latvijas varas iestādes no savas „uzsvērti deklarēja pozitīvu attieksmi pret vācbaltiešu izceļošanu”— par to  raksta vēsturnieks Inesis Feldmanis. Vēl jo vairāk, spriežot pēc dokumentiem, viss neaprobežojās tikai ar demonstrēšanu un varas iestādes veltīja ne mazumu pūļu, lai potenciālie „repatrianti” izdarītu „pareizo izvēli”.

Tā, 1939.gada 30.novembrī Latvijas Drošības policijas departamenta direktors Jānis Fridrihsons izdeva rīkojumu politiskās policijas pārvaldes rajonu priekšniekiem. Ar visiem vācu tautības Latvijas pilsoņiem, kuri, neskatoties uz Hitlera aicinājumu, nevēlējās aizbraukt, politiskās policijas darbiniekiem bija jāveic izskaidrojošas pārrunas. Vāciešiem bija jānorāda, ka atteikšanās no repatriācijas nozīmēs atteikšanos no savas (vācu) tautības, bet vācu skolas un kultūras un sabiedriskās organizācijas tiks likvidētas. Palikušie vācieši tiks uzskatīti tikai par „konjunktūras pilsoņiem”, kurus ar valsti saista tikai ekonomiskās intereses.

 I.Feldmanis pauž viedokli, ka K.Ulmanis tādējādi centies vairot latviešu nacionālismu – tāpēc varas iestāžu kontrolētajā presē tas tika pasniegts kā „700 gadu ilgo apspiedēju” aizbraukšana.

Rezultātā apmēram 80% no 54,5 tūkstošiem vācu tautības Latvijas pilsoņu aizbrauca uz Vāciju – no vēl neatkarīgās Latvijas.

Kritums 1946-1950

 

Latvijas pirmskara pilsoņu kopumam 1946.-1950.gadi (oficiālajā PSRS leksikonā – „pirmā pēckara piecgade”) vairāku ekonomisko zaudējumu kontekstā bija grandiozu ekonomisko zaudējumu periods. Tā laika rūpīgi no sabiedrības acīm slēptā slepenā padomju statistika liecina, ka Latvija pēckara piecgades laikā faktiski tika noplicināta, daudzās jomās pietuvinot to neapskaužamajai „veco” PSRS republiku situācijai. (Juris Prikulis, krievu versijā 97.lpp., latviešu versijā – 105.lpp.)

Interesanti, ka iepriekš tas pats autors vēsta: pirmajā piecgadē (1946-1950), ja salīdzina ar 1940.gadu, Latvija bija starp rūpnieciskās ražošanas pieauguma padomju līderiem: tās apmērs palielinājās par 303%. Un tas, ņemot vērā, ka Latvijas rūpnieciskais potenciāls, bez šaubām, bija noplicināts: valsts teritoriju divas reizes šķērsoja frontes līnija – 1941.gadā un 1944.-1945.gadā, tas ir, pirms bija sākusies pirmā pēckara piecgade.

Salīdzinājumam: Nīderlandē 1945.gadā rūpnieciskās produkcijas apmērs bija tikai 27% no 1938.gada līmeņa, no ceturtās līdz trešajai daļai infrastruktūras un galveno ražošanas pamatlīdzekļu bija iznīcināta. Nīderlandes rekonstrukcija izrādījās pati ātrākā pēckara Ziemeļeiropā – taču ekonomisti runā par pilnīgu atjaunošanu tikai 1953.un pat 1954.gadā. Holandiešu ekonomiskais brīnums tika sasniegts, pirmkārt, tāpēc, ka valdība pēc būtības saglabāja ekonomikas vadības kara laika mehānismu (ieskaitot normēšanu, cenu un algu administratīvo kontroli un konfiscējošu naudas reformu) un, otrkārt, pateicoties amerikāņu palīdzībai Māršala plāna ietvaros (sk., piemēram, „Economic Growth in Europe since 1945”, Cambridge University Press 1996, 302.-303.lpp.,). 

Var, protams, pieņemt kā versiju alternatīvu stāstu – ka Latviju 1940.gadā neokupēja Padomju Savienība (kā to dara pētījuma autori).

Taču Trešais reihs, piesardzīgi sakot, ne pārāk ņēma vērā to valstu neitralitāti, kuras atradās uzbrukuma ceļā vai stratēģiskā reģionā (neitrālās valstis, tādas kā Latvija, Dānija, Norvēģija, Luksemburga, Beļģija, tā pati Nīderlande u.t.t., Vācija okupēja citu pēc citas). Latvija (un Igaunija) atradās starp toreizējo Vācijas Austrumprūsiju un Ļeņingradu.

Dzimstības samazināšanās

 

Mirstības palielināšanās un dzimstības samazināšanās Latvijas PSR salīdzinājumā ar pirmskara Latviju arī ir Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas radīts zaudējums, lai arī netiešs. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai, aplēšot zaudējumu lielumu, tiktu ņemti vērā visi šie faktori. (Pēteris Zvidriņš, krievu versijā 116.lpp.)

Dzimstības samazināšanās visā pasaulē tiek novērota  „demogrāfiskās pārejas” laikā, kad industrializācijas periodā iedzīvotāji pārceļas no lauku apvidiem uz pilsētām, meklējot darbu un labāku dzīvi.

Turklāt lauku iedzīvotāju pārcelšanās uz pilsētām sāka kļūt par nopietnu problēmu jau 1939.gadā K.Ulmaņa valdīšanas laikā – viņš mēģināja tam pretoties ar administratīvām aizliegšanas metodēm – jo ekonomika bija atkarīga no lauksaimniecības produkcijas eksporta (sk., piem., publikāciju „Latvijas Kareivis” 1939.gada 3.maijā vai „Latvian Economic Review” tā paša gada jūlijā).

Un atkal Abrene/Pitalova

 

 1944.gada augustā no Latvijas tika atdalīta un pievienota Krievijas Pleskavas apgabalam vairāk nekā 1200 kvadrātkilometru liela Abrenes apriņķa teritorija ar vairāk nekā 40 tūkstošiem iedzīvotāju, un tas, neapšaubāmi ir tiešs demogrāfisks zaudējums Padomju Savienības agresīvās darbības rezultātā. Šo demogrāfisko zaudējumu aprēķiniem autors piedāvā sekojošu metodiku. Latvijas atdalītajā teritorijā visiem dzīvojošajiem jānosaka atdalīšanas laikā atlikušais paredzamais mūža ilgums, iegūstot paredzamo Latvijā nenodzīvoto cilvēkgadu kopskaitu. (..) Tādā veidā aprēķinātie zaudējumi ir vismaz 1,3 miljoni cilvēkgadu. (Pēteris Zvidriņš, krievu versijā 125.lpp.)

Patiešām – Latvija zaudēja teritoriju, zaudējumi cilvēkgados ir aplēsti, un pētījuma autori iekļauj to kopējs zaudējumos, kurus nodarījusi Padomju Savienība. Taču ar aicinājuma kompensēt šos zaudējumus tiesīgumu ir sarežģītāk.

1992.gadā Latvijas Republikas Augstākā padome atzina Abrenes pievienošanu Krievijai par antikonstitucionālu.  Taču vēlāk, pēc ilgām diskusijām un virknes protestu, no visām pretenzijām uz šo teritoriju Latvija oficiāli atteicās – lai 2007.gada martā parakstītu robežlīgumu ar Krieviju.

Citiem vārdiem, ja „Abrenes faktors” tiks iekļauts iespējamā prasībā tiesā pret Krieviju, juristiem būs atsevišķi jātiek skaidrībā, kā tas atbilst tam, ka Latvija ir galīgi atzinusi Abreni par Krievijas teritoriju ilgi pirms prasības iesniegšanas.

SS latviešu leģions un vācu okupācija kopumā

 

Sarežģītāks ir jautājums sakarā ar Latvijas iedzīvotāju līdzdalību vācu pusē, it īpaši latviešu leģionāru upuriem. Pieeja šeit varētu būt diferencēta, jo vācu leģionā mobilizētie latvieši cīnījās nevis par nacistiem, bet gan pret atkārtotu padomju okupāciju. Turklāt brīvprātīgo daļa bija visai neliela. (Pēteris Zvidriņš, krievu versijā 118.lpp., latviešu versijā - 130.lpp.)

Un tā, tiek izteikti trīs apgalvojumi.

1. Leģionāri cīnījās par to, lai nepieļautu, ka Padomju Savienība atkārtoti okupē Latviju.

2. Vairākumu no viņiem – „brīvprātīgo daļa bija visai neliela” – turklāt piespieda dienēt vācieši (kas nokomplektēja divas „Waffen SS” divīzijas ar obligātā iesaukuma palīdzību).  

3. Tāpēc zaudējumus aplēst ir grūti.

Kāpēc grūti, nav skaidrs: ir loģiski pieņemt, ka brīvprātīgie pieteicās leģionā padomju valdīšanas gadā pārdzīvotā ietekmē – PSRS loma ir saskatāma. Attiecība uz pārējiem nav nepieciešami pat pieņēmumi: neatkarīgi no viņu attieksmes pret Padomju Savienību viņi nokļuva leģionā tikai piespiedu mobilizācijas rezultātā. Par šo zaudējumu kompensāciju ir jārunā ar Berlīni, jo mobilizāciju veica Vācijas okupācijas varas iestādes.

Tomēr autoriem kopumā attieksme pret nacistiskās okupācijas periodu ir diezgan specifiska, tostarp pieļaujot arī tiešu faktu kropļošanu. Piemēram, vēstot par 25 tūkstošu ebreju nogalināšanu 1941.gada vēlā rudenī, Andrejs Mežmalis raksta (krievu versijā 42.lpp.):

 

„Geto iedzīvotājus iznīcināja desmit kilometru no Rīgas, Rumbulā. Akcijā piedalījās tikai vācu karavīri un drošības policijas darbinieki, kas ir droši un dokumentāli zināms.”

Uzrakstā uz memoriālās plāksnes Rumbulā teikts: „Šeit, Rumbulas mežā, 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī, nacisti un viņu vietējie atbalstītāji nošāva vairāk nekā 25 000 ebreju.”

„Šie notikumi notika uz Latvijas zemes un tajos piedalījās arī mūsu ļaudis. (..) Rīgas policijas darbiniekiem bija jāpiedalās geto aplenkšanā, ļaužu izdzīšanā [no mājām], dzīšanā astoņu kilometru garā ceļā uz Rumbulu, un tad jānoved pa šo nāves taku, kuru  mēs visi esam nostaigājuši, līdz lielajām bedrēm, kuras jau iepriekš bija izrakuši krievu karagūstekņi,” —  2002.gada 29.novembrī, atklājot memoriālu Rumbulā, paziņoja toreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Zaudējumi Afganistānā

 

 Viens no šī pētījuma darba uzdevumiem ir noteikt zaudējumus sakarā ar Latvijas iedzīvotāju līdzdalību Afganistānas karā laikposmā no 1979.-1989.gadam. Saskaņā ar vēsturnieces Ineses Straumes 2007.gada aprēķiniem, kuri balstās uz bijušo kara komisariātu materiāliem, uz Afganistānu tika nosūtīti un kara darbībā iesaistīti 3640 Latvijas iedzīvotāji. Par 2316 nosūtītajām personām jeb par 88% ir pietiekami precīzas ziņas. Saskaņā ar šiem datiem Afganistānā krita 64 karavīri. To vidū trešdaļai vēl nebija 20 gadu. Vidējais kritušo vecums bija 21,5 gadi (par 12 kritušajiem vecums nav zināms). Analīze rāda, ka vidēji katrs no bojā gājušajiem nenodzīvoja apmēram 45 gadus, bet visu kritušo zaudējumu var vērtēt apmēram 3000 cilvēkgadu apjomā. Uz tiešajiem demogrāfiskajiem zaudējumiem var attiecināt arī daļu no zaudējumiem sakarā ar ievainojumiem, invaliditāti un priekšlaicīgi mirušajiem tūlīt pēc atgriešanās Latvijā. (Pēteris Zvidriņš, 117.lpp., latviešu versijā – 140.lpp.)

Ļoti interesants pagrieziens pretējā virzienā aprēķina metodikā, kurš pētījumā tiks izmantots vēl ne reizi vien.

CITĀTS:

Salīdzinājumā ar pirmskara periodu 1939.-1941.gadā, kad Latvijā tika noslēgtas līdz 21 tūkstotim laulību gadā, pēckara periodā, konkrēti, 1946.-1953.gadā, tika noslēgtas tikai 18 tūkstoši laulību gadā. Bet, ja vēl ņem vērā laulības, kas noslēgtas starp migrantiem, kuri bija lielā skaitā ieradušies Latvijas pilsētās, tad reālais skaits Latvijas sabiedrībai vajadzīgo laulību un tajos dzimušo bērnu ir vēl mazāks.

 Lieta tāda, ka pētījuma autori krievu izdevumā tieši izslēdz padomju migrantus no to cilvēku skaita, kas ir „vajadzīgi Latvijas sabiedrībai” (135.lpp.).

 Šie „nevajadzīgie” cilvēki patiešām netiek iekļauti cilvēkstundu aprēķinā (lai gan autori arī norāda, ka visā padomju periodā migrācijas uz Latviju saldo bija viens miljons cilvēku, un tas pārsniedz visus tiešos valsts cilvēku zaudējumus kopā, - taču iznāk, ka nevienu stundu šis migrantu miljons nav nostrādājis).

Tomēr zaudējumos Afganistānā, kurus Latvija cietusi okupācijas dēļ, ieskaitīti visi Latvijas PSR nogalinātie un ievainotie iedzīvotāji, tas ir, ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, kuriem pilsonība pienākas mantošanas ceļā, bet arī tie iedzīvotāji, kuri, ja nebūtu okupācijas, nebūtu pārcēlusies uz šejieni no citām republikām.

Ja autori uzskata šādu pieeju par leģitīmu, lai veiktu ierakstus „mīnusa” ailē, šo pieeju acīmredzot ir jāizmanto, aizpildot „plusa” aili – ierakstot tur visus ieradušos padomju migrantus un aprēķinot ne tikai Latvijas zaudētos, bet arī iegūtos cilvēkgadus.

Cits galējs variants: zaudējumus, kurus PSRS politikas dēļ cieta migranti un viņu pēcteči, vispār neuzskatīt par zaudējumiem Latvijai, un patiešām ņemt vērā tikai pilsoņus, kuriem pilsonība pienākas mantošanas ceļā.

Zaudējumi Černobiļā

 

 Saskaņā ar Latvijas kara komisariātu datu apkopojumu uz Černobiļas AES seku ierobežošanas darbiem tika iesaukti 5178 kara klausībai pakļautie vīrieši, kuri tika nodarbināti 30 km apdraudētā zonā. Bez tam, šajos darbos piedalījās arī vairāki simti Latvijas iedzīvotāju, kuri bija iesaukti aktīvajā dienestā vai iekļauti PSRS ministriju operatīvajās grupās, kā arī tie, kuri strādāja Iekšlietu ministrijā vai Valsts drošības komitejā. Saskaņā ar demogrāfa Edvīna Vītoliņa un citu speciālistu aplēsēm Černobiļas AES seku ierobežošanas darbos pavisam no 1986.gada 8.maija līdz 1989.gadam piedalījās no 6 līdz 6,5 tūkstošiem Latvijas PSR iedzīvotāju jeb 0,23% no tā laika republikas iedzīvotājiem. Pārsvarā tie bija 19-40 gadus veci vīrieši, bet vidējais „likvidatoru” vecums nedaudz pārsniedza 30 gadus. (..) Ņemot vērā, ka vidējais paredzamais atlikušais mūža garums vīriešiem 40 gadu vecumā ir ap 30 gadiem, priekšlaicīgi mirušo kopējie zaudējumi tiek vērtēti ar 30 tūkstošiem cilvēkgadiem.  Vēl lielāki varētu būt zaudējumi sakarā ar pārējo  „likvidatoru”, apmēram 5 tūkstošu vīriešu – laikabiedru, veselības un dzīvotspējas samazināšanos. Lielākai daļai no tiem (apmēram 3 tūkstošiem 2007.gadā) ir piešķirta invaliditāte, bet vēl apmēram 600 – 700 cilvēkiem ir pazeminātas darba spējas. Tātad, tikai katrs ceturtais no Černobiļas AES seku likvidēšanas dalībniekiem nav būtiski cietis veselības un darbspēju jomā. (Pēteris Zvidriņš, krievu versijā 127.-128.lpp., latviešu versijā – 141.lpp.

Atkal tas pats stāsts: Latvijas zaudējumos iekļāva ne tikai tos pilsoņus, kuri pilsonību ir mantojuši, vai valsts pirmskara iedzīvotāju proporcionālu daļu, bet visus Latvijas PSR iedzīvotājus – no aprēķina neizslēdzot ne darba migrantus, ne padomju militārpersonas, ne kaut vai VDK darbiniekus (un visu iepriekšminēto pēctečus).

Dienests armijā

 

 Aprēķinos kā pamatinformācija par armijā iesaukto jauno vīriešu skaitu attiecīgajos padomju okupācijas gados (1946.-1991.) tiek izmantoti dažādu gadu tautas skaitīšanas rezultāti, tos perspektīvā pārbīdot par attiecīgo nodzīvoto gadu skaitu tā, lai varētu novērtēt iesaucamā vecuma vīriešu skaitu konkrētajā gadā. Pēc ekspertu ieteikuma tika novērtēts, ka padomju okupācijas gados karadienestā tika iesaukti apmēram 80% no visiem iesaukuma vecuma vīriešiem. PSRS aktīvajā karadienestā galvenokārt iesauca jauniešus, kuri iesaukšanas gadā sasniedza 19 gadu vecumu. (..) Līdz 1967.gadam, šo gadu ieskaitot, PSRS vispārēji noteiktais karadienesta ilgums bija trīs gadi, bet tie, kuri nonāca flotē, dienēja četrus gadus. 1968.gadā obligātais dienests tika samazināts uz diviem gadiem, bet flotē – uz trijiem gadiem. (..) Summējot rezultātus, kuri tika aprēķināti par atsevišķiem laika periodiem, tika iegūti rezultāti par kopējo okupācijas armijā iesaukto skaitu un karadienestā pavadītajiem gadiem. Gandrīz 50 okupācijas gados tās varas iestādes bija nelikumīgi iesaukušas aktīvajā karadienestā – 629 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kā rezultātā Latvija zaudējusi – 1560 tūkstošus cilvēkgadu. (Edvīns Vītoliņš, krievu versijā 137.lpp., latviešu versijā - 154.lpp.)

Un atkal cilvēki, kas netiek uzskatīti par Latvijas ieguvumu, ir ieskaitīti tās zaudējumos.

Latvija bija attīstītā Eiropa?

 

Rūpniecības produkcijas kopapjoms 30.gadu beigās jau aptuveni piecas reizes pārsniedza 20.gadu sākuma rādītājus. Tie bija sasniegumi, kas uz pasaules lēno attīstības tempu fona (lielā mērā „lielās depresijas” ietekmē) vērtējami visai augstu. Kā uzsvēra viens no sava laika prominentiem ekonomistiem Alfrēds Ceihners: „Vispārējā agrāro valstu industrializācijas darbā visā pasaulē Latvija pēc sava straujā progresa šai ziņā ieņem vienu no pirmajām vietām.” Līdz ar to pirms PSRS okupācijas Latvija bija attīstīta Eiropas valsts, kuras labklājības līmenis, kā arī rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas rādītāji krietni pārsniedza kaimiņos esošās Padomju valsts skaudro realitāti.” (Juris Prikulis, krievu versijā 96.lpp., latviešu versijā - 104.lpp.)

Straujš progress industrializācijā, tas ir, pieauguma tempi, vēl nav reāli sasniegta līmeņa, tas ir, augstas bāzes, rādītājs. Bet tā, pēc šajā pašā pētījumā minētajiem rādītājiem, neļauj izdarīt secinājumus par „attīstītu Eiropas valsti”.

Vairākas reizes autori atsaucas uz  Modra Šmuldera pētījumu (35.lpp.) saskaņā ar kuru 1925.-1934.gadā Latvija pēc nacionālā ienākuma uz iedzīvotāju (mūsdienu analogs – IKP uz iedzīvotāju) bija pilnībā tādā pašā līmenī kā Somija, kas, pēc tālaika Eiropas standartiem, bija nabadzīga valsts. Nosaukt Latviju par attīstītu Eiropas valsti atbilstoši šim skaitļiem ir grūti – tādas tolaik bija Lielbritānija (Latvijā IKP apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 44% no tā, kāds bija Lielbritānijā), Vācija (70%), Zviedrija (60%), Francija (60%), Šveice (45%). Latvijā tā laikā Eiropas „topā” ieņēma 12.vietu 18 valstu sarakstā, un drīzāk bija „atpalikušo” grupā.

Un jau nepavisam ne par labu Latvijai ir salīdzinājums ar Eiropu, ja apskata ekonomisko situāciju 30.gadu beigās, neilgi pirms okupācijas. Būtiska atpalicība no tās pašas (nepavisam ne bagātās) Somijas tad jau būs dramatiski (7.lpp.) acīmredzama, graujot apgalvojumu par to, ka, „ja ne okupācija, mēs būtu attīstījušies kā somi”. Taču tā ir tēma citam rakstam.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti