Andris Rūjienas muižā dedzina baltus kreklus un galdus, lai māksla ir pa īstam. Viņš saka, ka nav jēgas, ja teātrī no šņabja pudeles ierauj ūdeni un tēlo, ka reibst. Visi šie dulliņo apgalvojumi liekas mazliet – vai pat stipri – neticami kārtīgam pilsonim, kuram ir līzingā pirkts auto, hipotekārā kredīta nasta un ticība daudzkārt pierādītai patiesībai.
Tomēr brīnumam gribas ticēt! Tāpēc pareizie klausās dulliņo stāstus. Kā nu kurš, viens ar skepsi, otrs ar apbrīnu, vēl cits ar neizpratni. Šī mistiskā pasaule katram pēc viņa izpratnes un sajūtām ir interesanta. Vieni tai tic un nebaidās no tās, cits tēlo, ka tic, bet līdz dvēseles dziļumiem šo pasauli sevī neielaiž. Daudzi uz to noraugās no malas ar smaidu par dulliņaijiem.
Pēdējiem es ieteiktu pamēģināt atslēgt apziņu un sajust savādo enerģiju, kura ir gaisā, kad, uz koka kārtīm sakārti, deg balti krekli un pie milzīga laukakmeņa parasta metāla drāts gabals fizikas maģistra rokās ziņo par enerģijas plūsmu.
Dulliņie ar savām neparastajām izdarībām šogad ir pēdējie īsfilmu ciklā “Klausītājs”. Aicinot atrast katram savu brīnumu un noticēt sev, pateicamies visiem “Klausītāja” skatītājiem, lai nākamgad satiktos Latvijas–Lietuvas pierobežā ar citiem notikumiem un varoņiem.
