Sanita Jemberga: Mūžīgie bērni. Kāpēc mēs šo rakstījām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Pagājušā gada beigās, klejojot pa sociālajiem tīkliem, uzdūros video, kurā grupa vecāku lūdza Valsts prezidentu palīdzēt viņiem neizdegt un neievietot savus smagi slimos bērnus bērnunamos. Izdzenot no galvas cinisko “nav pareizais adresāts, jo viņam tajā nav nekādas teikšanas,” sāku video skatīties, un pēc neilga laika kamolu vairs nevarēju noturēt tikai kaklā. Jo vēstījums bija vienkāršs – mēs neprasām neko īpašu. Mēs arī gribam dzīvot un strādāt tieši tāpat kā jūs – tikai nevaram.

Latvijā ir ap 8300 bērnu – invalīdu: tikpat cilvēku, cik dzīvo Bauskā vai Iecavas novadā. 2548 no viņiem nepieciešama īpaša kopšana, kas nozīmē, ka viņu dzīvēs nekas būtiski nemainīsies līdz to beigām. Viņi būs mūžīgi bērni, bet tai pašā laikā neredzami – tāpat kā viņu problēmas. Tie ir video redzamo vecāku bērni. Viņiem vienmēr būs nepieciešams kāds, kas viņus pavada, paceļ, pārvieto, pabaro un mīl. Bet, skatoties vecāku nogurušajās sejās, un domājot par veselajiem brāļiem un māsām, kuru dzīves ir pakārtotas īpašajam bērniem, ir skaidrs, ka viņi velk necilvēcīgu nastu un klusi salūzt nost no visu acīm.

Tāpēc pēc video noskatīšanās pacēlu klausuli un piezvanīju abu sabiedrisko mediju ziņu redakciju vadītājām (momentā piekrita) un piedāvāju veidot kopīgu sēriju ar mērķi panākt, ka:

  1. Tiek sakārtota asistentu sistēma, gan piešķirot viņiem cilvēka cienīgu atalgojumu, gan sociālās garantijas. Šobrīd stundas likme ir piesaistīta minimālajai algai, un stundu nav tik daudz, lai sanāktu pat tā, – līdz ar to nav daudz kārotāju, kas gribētu strādāt par šo naudu un bez atvaļinājuma vai slimības lapas iespējas. Asistentus nekur nemāca: vēl nesen Nodarbinātības valsts dienesta kursu nebija pabeidzis neviens cilvēks. Līdz ar to bieži saviem bērniem asistē viņu vecāki, kas, kā apburtajā lokā, tāpēc nevar strādāt. Tā kā ģimenes nereti ir bez otra vecāka, kas nav izturējis ikdienas smagumu, palikušais vecāks velk viens, sociāli izolēts un uz nabadzības robežas.
  2. Rīgā, kur ir visvairāk klientu, tiek izveidots dienas centrs un grupu mājas pieaugušajiem īpašajiem bērniem, lai vecāki varētu strādāt un dzīvot.
  3. Trešais ir ilgtermiņa process: mums kā sabiedrībai ir jāmaina domāšana, ka, lai viņi iet savās speciālajās skolās, un mēs ērti turpinām viņu vecāku problēmas neredzēt. Jo daudzas no sāpēm nav risināmas ar naudu. Tā ir gan birokrātijas attieksme, prasot atskaitīties par katru stundu – kur biji, ko darīji – lai maksātu asistentam. Gan informācijas neesamība vienuviet par to, kas viņiem pienākas (daļu pakalpojumu nodrošina valsts, citus pašvaldības, līdz ar to – kā paveicies ar dzīvesvietu). Katrs solis ir jāizcīna – pat tik absurdas lietas kā bērniem ar neatgriezenisku invaliditāti neprasīt ik pa laikam iziet ekspertīzi, jo viņiem labāk nepaliks nekad. Un tā ir attieksme neizgrūst no taksometra, jo autists kliedz, vai nepadzīt no rotaļu istabas, jo “citiem traucē”. Tas bērns istabā nebūs mūžīgi. Mazliet iecietības noderētu.

Neparasti mums, šoreiz sērija ir vienkārši reālu cilvēku stāsti, katra beigās atgādinot mērķi. Mēs gribam parādīt viņu dzīvi, lai tā no abstraktiem cilvēkiem kļūst par reāliem. Kolēģe Ieva Alberte, kas ir sērijas autore, pirmo reizi izstāsta, kā mainās dzīve, kad tajā ienāk īpašais bērns. Parādīsim viena vecāka ikdienu. Parādīsim, cik daudz nozīmē ne tikai nauda, bet arī attieksme. Kā ir Rīgā – un kā reģionos.

Labā ziņa ir, ka risinājumam nevajag nemaz tik daudz. Pirms Covid-19 pandēmijas sākuma Labklājības ministrija vecāku iniciatīvas grupai bija parādījusi vairākus piedāvājumus, kā risināt asistentu atalgojuma problēmu. Jēdzīgākajam variantam no 2021. gada budžeta vajadzēja papildus 19 miljonus no valsts un 4,1 no pašvaldībām. Šobrīd, kad kasē ir pandēmijas apkarošanas seku rezerve, būtu īstais brīdis beidzot atrisināt šo problēmu. Premjers Krišjānis Kariņš pirms tam bija gatavs tikties ar vecākiem un risināt. Ir laiks pie domas atgriezties: un izdarīt.

Otrais – 29. augustā ir Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Cienījamās kandidātpartijas, paņemiet kāds kā solījumu izveidot dienas centru un grupu mājas un novediet līdz rezultātam. Vecāki ir jūsu vēlētāji.

Jo ir ļoti grūti skatīties acīs klipa pirmajai varonei Anetei, kura kādā no mūsu sarunām atvadoties teica: “Es esmu kāzu rīkotāja. Tieši vakar viens jaunais pāris teica: kā tu vari būt tik priecīga, ņemot vērā apstākļus. Nu, es jau nesaku, ka ārsts man vakar antidepresantu devu palielināja.”

*Raksts tapis sērijā “Mūžīgie bērni”, ko "Re:Baltica" veido kopā ar Latvijas sabiedriskajiem medijiem LTV, Latvijas Radio un LSM.lv. Sērija ilgs no 29. jūnija līdz 13. jūlijam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti