Tuksnesī tas tiešām skan neticami un ir neiedomājami vilinoši. Nolēmām turp doties pašas, jo visas tūristu grupas aizbrauca brīdī, kad mēs vēl tikai atvadījāmies no teleskopa. Lagūnas atrodas 35km attālumā un tas jau nebūtu nekas – bet tuksnesī, kad noriet saule, uzreiz kļūst tumšs, paliek auksti un uz ceļiem nav nekāda apgaismojuma. Tā kā savu ceļojumu sākām plkst.17, mums bija pamatīgi jāpasteidzas, lai paspētu aizbraukt, nopeldēties un atbraukt pirms saulrieta.
Viss jau būtu labi, ja tikai čīliešiem nepiemistu savdabīga ceļa skaidrošanas stratēģija un, protams, tikai spāņu valodā, kas nav nedz mana, nedz Katias stiprākā puse. Kartes tika zīmētas, par orientieri izvēloties kokus! Sākumā smējos, ka pēc kokiem vadoties, nu gan tālu tiksim, taču tad atcerējos, ka esmu taču tuksnesī, un tur šāds orientieris ir gana iedarbīgs! Kokus pa ceļam tiešām nenācās daudz redzēt. Taču tik un tā to bija vairāk, nekā divi kartē norādītie.
Lai nu kā, devāmies ceļā, un braucot ārā no pilsētas, jau sajutām, ka mūsu solītie „pa labi un tikai taisni” nedarbojas – labirinta cienīgā manierē izkļuvām un San Pedro un priecīgas tupinājām ceļu, ik pa brīdim pārvaicājot vietējiem, vai ceļš ir īstais. Bet, kad intuīcija kāda nu jau lielceļa malā lika pavaicāt vienai no retajām garām braucošajām mašīnām, vai tiešām pagrieziens ir īstais, protams, ka tikai spāniski runājošais šoferis nevis mēģināja skaidrot ceļu, bet gan daudz nevaicājot ielika mūsu velosipēdus savā mašīnā un aizveda mūs uz citu ceļu – izrādās, bijām nejauši nonākušas uz ceļa, kas ved uz ALMA teleskopu.
Mēģinājām nedomāt, ka esam pilnīgi sveša cilvēka automašīnā, jo, ja vien sāc domāt, tad prātā nāk visļaunākie scenāriji. Mierinājām sevi ar domu, ka esam divas (lai gan, ko tas maina?), un ka mums nav citas izejas – vai nu uzticēties vai tā arī neredzēt lagūnu. Par laimi ceļš ar mašīnu nebija ilgs un, kad veiksmīgi nonācām uz īstā krustojuma, sākām mērot solītos 6km un pēc pagrieziena vēl kādus 5 km.Bet jo tālāk braucām, jo vairāk sapratām, ka mūsu lagūna atrodas krietni tālāk. Ainavas skaistas –tuksnesis, smiltis, sāls un vulkāni…. Tikai saule, kas arvien vairāk un vairāk tuvojās horizontam, lika satraukties, vai vispār nonāksim galamērķī un kā tiksim atpakaļ? Braucot neskaitāmas reizes likās, ka tuvumā jau kas liecina par ūdeni un kādu zaļāku pudurīti, bet nekā – nosmējāmies, ka laikam mirāžas… Braucot jau zinājām, ka atpakaļceļš solās būt ekstrēms un mierinājām sevi ar domu, ka pie lagūnas taču būs tie tūristi, kas izbrauca pirms mums, un droši vien tikai tagad dosies atpakaļ! Tad nu idejas rokā – palūgsim viņiem, vai nevar mūs kā tūristus atvizināt atpakaļ ar mašīnu.
Pēc apmēram 40 minūtēm nonācām galā. Tūristi jau bija aizbraukuši un lagūnas sāļajā ūdenī veldzējās tikai tie, kas paši atbraukuši ar vai nu savu auto, vai vēl daži īpašie – ar velosipēdu. Ieraugot vēl citus tādus pašus kā mēs, sirds kļuva mierīga, jo viņi taču arī brauks atpakaļ, un tad jau visi bariņā ceļu saskatīsim.
Miera lagūnā bija ļoti, ļoti sāļš – gulēt tajā un lasīt būtu tīrais nieks. Bet lasīt mums nebija laika – bijām jau krietni novirzījušās no sākotnējā plāna, cikos no lagūnas noteikti jāizbrauc. Taču tad, ieraudzījām, ka netālu ir novietota automašīna, kas uz un no lagūnas ved kādas 5* viesnīcas viesus ar visiem velosipēdiem. Nolēmām likt lietā žurnālista prasmes piemaisīt stāstījumam mazliet krāsu un devāmies pie gida. Kā dāvana likās jau tas, ka viņš runāja angliski – tad nu sākām stāstīt, ka pa ceļam nomaldījāmies, ka nerunājam spāniski, ka neaprēķinājām laiku, cik vajag, lai mērotu ceļu tuksnesī un ka vispār jau esam ļoti nogurušas. Gids bija ļoti atsaucīgs un teica, ka viņam nav problēmu mūs aizvest un ka pat nevajagot par to maksāt – vienīgi viņam jāsaskaņo ar saviem viesiem un šoferi. Kamēr izpalīdzīgais Fabians runāja, fonā tikai dzirdēju striktu šofera „no” – tad nu mans un Katjias skatiens neprasīja komentāru.
Kad galvā jau kalām plānus, kā un cik ātri būs jābrauc, Fabians pienāca klāt un teica, ka mēs tomēr varam braukt, tikai nosacījums ir viens – notīrīt sāli no kurpēm, pirms iekāpšanas mašīnā. Šāds nosacījums lika pasmieties visiem un atviegloti uzelpot.
Interesanti bija vērot pārsteigtos tūristus, kas tika iepazīstināti ar jaunajām ceļa biedrēm. Bet visaizkustinošākais bija tas, ka Fabians lūdza savus izmeklētos viesus nestāstīt par šo gadījumu neko savā viesnīcā, jo citādi viņš un šoferis tiks atlaisti. Un visi mašīnā esošie Austrālijas, Francijas un ASV pensionāri saprotoši pamāja ar galvu un sāka ar mums tik draudzīgi pļāpāt, ka likās, ka esam bijuši pazīstami pusi dzīves. Tajā brīdī man tiešām pārņēma saviļņojums, kā pilnīgi sveši cilvēki ir gatavi riskēt pat ar savu darbu, lai tikai palīdzētu divām tuksnesī palikušām žurnālistēm.
Atpakaļceļš bija pilns dažādu sīku, pasakai līdzīgu notikumu un, protams, ka, ierodoties San Pedro, visi atvadījāmies kā seni paziņas, lai gan patiesībā tajā brīdī tikai par tādiem kļuvām. Tuksnesis šajā un visās iepriekšējās dienās man nemitīgi rāda vienu un to pašu seju – tajā darbojas viens likums un tas skan „cilvēks cilvēkam” – esot tuksnesī kaut kā kļūst pilnīgi vienalga, kas tu esi, pat kāds ir tavs vārds. Tu esi šajā brīdī un šajā vietā ar kādu, kurš tieši tāpat kā tu esi šajā vietā un laikā. Un tad pēkšņi mums visiem tik daudz kas kļūst kopīgs un saprotams. Nu jau es esmu citā pilsētā, un tuksnesis ir tikai atmiņas un sajūtas. Bet tās ir tik spilgtas, ka es tiešām saprotu, kāpēc tik daudzi autori savos darbos klejojuši tieši pa tiem.
