Jēdziens "fast fashion" tiek attiecināms uz lētu, modernu, populāru apģērbu ražotāju un tirgotāju ķēdēm, kas bieži maina stilu un nemitīgi piedāvā ko jaunu. Šādos apģērbu veikalos jaunās kolekcijas pārpludina plauktus, ilgi pirms esošā produkcija ir izpārdota.
„Pirkt lēti, valkāt ātri un atkal atgriezties veikalā” - tie ir ātrās modes darbības pamatprincipi, gluži tāpat kā ātrās ēdināšanas baušļi, taču tiem ir augsta cena – lēti nopērkamais un ātri valkājamais tiek ražots, izmantojot dabas resursus, piesārņojot vidi, nesamaksājot pienācīgi preces ražotājam un bieži vien arī neievērojot darba drošību vietās, kur cilvēki šuj, krāso, auž vai kā citādi piedalās mūsu apģērba radīšanā.
Patērēt ātro modi ir viegli un ērti, īpaši jau mainīgajā pasaulē, kur ģērbties vienās uz tajās pašās drēbēs vairākos pasākumos pēc kārtas tiek uzskatīts par sliktu stilu. Tā kā pieprasījums nosaka piedāvājumu, tad droši varam teikt, ka mēs, miljoniem patērētāju visā pasaulē, diendienā uzturam šo ātrās modes industriju.
Neraugoties uz centieniem atdot nevajadzīgo apģērbu kādam citam vai pirkt to lietoto apģērbu veikalos, princips „uzvilkt un izmest” joprojām cilvēku paradumu sarakstā saglabā līdera pozīcijas. Statistika liecina, ka lielākā daļa mūsu apģērba nonāk atkritumu kalnos, kas dienu no dienas aug arvien lielāki. Lielbritānijā vien vidēji viens iedzīvotājs gadā izmet 30 kilogramus apģērba.
Sintētiskās šķiedras dabā sadalās ļoti lēni, turklāt, ja atkritumi netiek atbilstoši apsaimniekoti, tie rada arī lielu daļu siltumnīcefekta radošo gāzu izmešu un, protams, vēl jāpieskaita tam visam klāt arī ietekme uz vidi, kas radusies, šo apģērbu ražojot.
Tekstila izstrādājumi tiek ražoti, gan izmantojot dabiskas izcelsmes materiālus, piemēram, kokvilnu, linu vai vilnu, gan arī radot tādus, kas dabā nepastāv – piemēram, akrils, poliesters vai elastāns - šie materiāli kļuvuši teju vai par tekstila rūpniecības brīnumlīdzekļiem, jo ir lēti, viegli kopjami un viegli ražojami. Taču, lai tos iegūtu, nepieciešams izmantot gan naftas produktus, gan spēcīgas ķimikālijas, un tikai daļā pasaules valstu audumu ražošanas procesā bīstamākās vielas tiek aizvietotas ar mazāk kaitīgām.
Viens no lielākajiem ūdens piesārņojuma cēloņiem ir tekstila ražošana.
Bet bez vainas šajā ziņā nav audumi, kas iegūti no dabā sastopamajām izejvielām. Piemēram, kokvilna pamatoti tiek dēvēta par „netīro kultūru”. Kokvilnas audzēšana ne tikai daudzviet noplicina augsni, bet arī pamatīgi piesārņo apkārtni lietoto pesticīdu dēļ – lai nodrošinātu augsto pieprasījumu pēc kokvilnas, tās audzētāji nevar atļauties riskēt ar zemu ražu, tāpēc šī auga kaitēkļi un slimības tiek apkarotas ar pesticīdu palīdzību, kas atstāj ietekmi gan uz augsni, gan tajā dzīvojošajiem organismiem, ko tālāk savās barības ķēdēs iekļauj gan putni, gan, piemēram, sauszemes zīdītāji.
Kokvilnas negatīvā ietekme uz vidi izpaužas arī tās ūdens patēriņā – kokvilnas ražošana vien ir atbildīga par teju 3% globālā ūdens patēriņa.
Kokvilnas industrijas vizītkarte ir arī izžuvusī Arāla jūra. Kazahstānas un Uzbekistānas teritorijā esošais, precīzāk jāsaka - ezers savulaik bija pasaulē ceturtais lielākais un, pateicoties savai ekosistēmai, apkārtnes iedzīvotājus nodrošināja ar pārtiku, ūdeni un gādāja par turienes augsnes kvalitāti. Saldūdens pieplūdi un sāļuma regulēšanu savulaik nodrošināja tajā ietekošās upes - Amudarja un Sirdarja. Taču, tā kā Padomju Savienība iecerēja novirzīt šīs upes uz kokvilnas plantācijām to apūdeņošanai, Arāla jūrā sākās neatgriezeniskas pārmaiņas.
Kamēr kokvilnas produktivitāte trīskāršojās, tika zaudētas vairāk nekā 60 000 ar zvejniecību saistītas darba vietas, turklāt izžuvusī jūra radīja putekļu vētras, kas plašā teritorijā izplatīja intensīvajā lauksaimniecībā lietoto pesticīdu paliekas. Apkārtējās vides gaisa un ūdens piesārņojums sāka ne tikai kaitēt kokvilnas produkcijai, bet arī cilvēku veselībai – elpceļu slimības, aknu un nieru darbības traucējumi, kā arī vēzis skāris neskaitāmus reģiona iedzīvotājus.
Uzbekistāna joprojām ir viena no vadošajām kokvilnas eksportētājvalstīm pasaulē. Varam tikai minēt, vai šī reģiona kokvilna atrodama arī mūsu skapjos, jo pērkot apģērbu, mums iespējams noteikt tikai apģērba ražotājvalsti, nevis izejmateriāla izcelsmi.
Bet līdzīgi kā pārtikas produktiem, arī apģērbu ražotājiem ir ekomarķējumi, kurus piešķir tikai tad, ja preces ražošanā iespējams izsekot arī to izejvielu ražošanas ciklam un ja apģērba ražošanā nav pārkāptas darba tiesības un drošība.
Prasīt ražotājam atbildību par pārdotajām precēm un neļauties "fast fashion" kārdinājumam ir mūsu katra izvēles ziņā. Atbildīgs apģērba patēriņš, iespējams, skan neierasti. Bet tas ir tas pats, kas ātrās uzkodas pilnvērtīgu vakariņu vietā.
Vairāk informācijas par eko marķējumiem, par apģērbu ražošanas ietekmi uz vidi un citām noderīgām tēmām var uzzināt, klausoties "Multimediālu raidījumu jauniešiem "homo ecos:"'' sestdienu rītos pulksten 10.30 Latvijas Radio 5, kā arī noskatoties video ierakstus biedrības "homoecos" mājaslapā.
Radio raidījums tapis sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu.