Skola mūs sagaidīja laipni. Izrādās - te mācās 15 skolēni. Labākajos laikos, kas bija astoņdesmito gadu vidū, bijuši 180 skolēni un izveidotas pat divas pirmās klases. Šoruden pirmajā klasē sāka mācīties tikai viena skolniece. Skolas direktore Olita Rudzīte šovasar nopriecājās, kad no Ogres uz Meņģeli bija pārcēlusies Sanda Krēsliņa ģimene ar četrām atvasēm. Skolai uzreiz nozīmīgs papildinājums.
"2018. Latvijas Hronika"
Sandija Semjonova veidotā "2018. Latvijas hronika" būs skatāma otrdien, 4.decembrī, LTV 1 22.05 un replay.lv. Visas hronikas un to režisoru stāsti skatāmi un lasāmi LSM.lv sadaļā.
Mazo skolu slēgšanas process Latvijā turpinās. Pēdējos gados aizslēgtas divdesmit skolas. Un tā ir sava veida skaudrā realitāte – laikā, kad Latvija sasniegusi savas pastāvēšanas laikā visaugstāko attīstību (salīdzinot ar padomju laiku vai pirmās Latvijas brīvvalsts gadiem), laikā, kad paši esam saimnieki savā zemē - lauku skolas pārtop par muzejiem un pansionātiem. Taisnība ir arī tiem, kas norāda uz salīdzinoši zemāku izglītības kvalitāti mazajās lauku skolās. Cik konkurētspējīgi būs šie bērni, pēc tam pārceļoties uz vidusskolu?
Bet Meņģeles bērni par to nedomā. Viņi mācās un pilda uzdotos mājas darbus.
Miks priecājas, ka viņš nevar slimības dēļ iekavēt mācību vielu. Ja viņš nav skolā, tad stundas devītajā klasē nenotiek.
Šovasar viņš kā vienīgais absolvents Latvijas valsts simtgadē pabeidza Meņģeles skolu. Vēsturisks brīdis.
Rudenī viņš sāka mācīties Kokneses vidusskolā, bet mēs meklējām mūsu stāsta otru varoni. Un pamanījām Jēkabu, divpadsmit gadus vecu puiku, kurš izcēlās no pārējo vidus ar savu iztēli un arī to, ka nāk no salīdzinoši nabadzīgas lauku ģimenes.
Jēkabs stundām klīst pa pagastu, nebaidās viens pats iet sēņot un makšķerēt. Īsts Meņģeles Dullais Dauka. Arī rakstnieks Sudrabu Edžus ir no šī novada.
Abi varoņi ir kā spogulis šodienas lauku skolu videi. Droši, par sevi pārliecināti, patstāvīgi un tik pretēji pilsētas bērniem. Šeit skolā pēc stundām skolotāja samīļo viņus, apčubina un ar katru aprunājas kā ar savu bērnu. Kāds teiks, ka viņi tak pazudīs šodienas nežēlīgās konkurences atvaros. Varbūt. Taču viņos nebūs zudis tas cilvēciskums, kas bieži ir svešvārds pilsētas lielo skolu izdzīvošanas cīņā.
Mēs kārtējo reizi apciemojam Meņģeles skolu. Viņi gatavojas valsts simtgades svinībām, un skolas direktore spontāni aicina katram izteikt savu novēlējumu Latvijas valstij. Bērni vēlas, lai mēs mīlētu savu zemi un lai Latvija būtu stipra. Vienkārši un patiesi vārdi. Atskan zvans, un visi piecpadsmit skolēni aizskrien uz nākamo stundu.