Sāļa asara un sarkanbaltsarkanais. Īrijas dienasgrāmata

"Dokumentālists" filmēšanas grupa ieradusies Sordsā ciemos pie latvietes Diānas un 11 gadīgā Ralfa. Jaunietim piemīt kāds izcils talants un ir kādas konkrētas asociācijas ar Latviju. Tās nav sarkanbaltsarkanas.  

Ivars Zviedris

Ar Diānu sazinājos, kad vēl biju Latvijā. Uzzinājusi, ka meklēju filmai latviešu tīņus Īrijā, viņa uzrakstīja man vēstuli par savu dēlu Ralfu (11), kurš spēlē klavieres, dejo modernās dejas, apmeklē peldēšanas un citus pulciņus. Taču pati galvenā Ralfa aizraušanās ir šūšana.

Viņš ir uzvarējis jauno šuvēju konkursos un Īrijas smalkākie veiklai piedāvā viņa šūtos apģērbus.

Īrijas dienasgrāmata

Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols -  devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv. 

Brīnumbērnu no mazās pilsētiņas Sordsas (Swords) pieskata un lolo viņa mamma, vecmamma un vecevecmamma. Viņas visas cenšas, lai puika tāds būtu. Viņas cenšas tam dot tik, cik viņš spēj ņemt, un vēl mazliet vairāk. Viss ir saplānots pa minūtei. Ralfa darbdiena sākas agri no rīta un beidzas, tad, kad citi bērni jau pagalmā spēlējas.

Esam dzirdējuši, ka Īrijā dažās skolās mājas darbus neuzdod, kad ir saulains laiks. Ralfam arī saulainā laikā ir jāstrādā, taču liekas, ka puika par to nebēdā. Viņš grib būt labākais it visur un vienmēr.

Palūdzām, lai Ralfs mums parāda savu pianista meistarību. Ne mirkli nevilcinādamies viņš to arī darīja. Mammas paskubināts, lai spēlē kā eksāmenā, Ralfs cenšas panākt perfektu izpildījumu un vairākas reizes mums nospēlē savu džeza gabalu. Sanāk labi!

Beigās viņam jautāju – vai esi laimīgs, Ralf? Zēna acis paliek miklas un pār vaigu nopil asara.

Es zinu, kā tas ir. Kad biju tikpat jauns kā viņš, es arī gribēju būt vislabākais. Un kad kaut kas nesanāca, tad pāri vaigam lija sāļa asara. Ja gribi būt labākais, dzīve dažkārt ir sāļa.

Diāna un Ralfs

Diāna mazo pianistu paņēma klēpī, un liecot pirkstus, skaitīja lietas, kuras viņasprāt Ralfam liek būt laimīgam. Puika pieglaudies mammai cieši klāt, un mājot ar galvu, piekrita Diānas teiktajam. Tas bija tik mīļi un aizkustinoši. ESAM!

Harals Ozols

Ralfs šobrīd nodarbojas ar tik daudz dažādiem hobijiem, ka, šķiet, es viņam varētu prasīt padomus par vairāk nodarbēm nekā viņš man. Kamēr viņi abi ar māti Diānu centās uz pirkstiem izskaitīt visus dejas veidus, ko zēns šobrīd apgūst, Ralfam aptrūkās pirksti, un arī tad māte steidzās iečukstēt ausī vēl atlikušo aizmirsto deju nosaukumus.

Sarunā ar viņiem abiem es beidzot saklausīju tematu, ko aizķēru vienā no iepriekšējiem rakstiem. Diāna stāsta, ka Ralfam latviešu kultūra nav sveša, bet tajā pašā laikā es noprotu, ka nav arī izteikti svarīga, ja to salīdzinātu ar citām zēna ikdienas tēmām. Proti, kad reiz mamma dēlu saposusi svētkiem latviešiem tradicionālākā stilā, zēns teicis: „Es šobrīd nēsāju tavas krāsas.” Diāna arī piebilst, ka viņam arī tas tīri labi paticis, uz ko Ralfs atbildēja, pakratot galvu, taču tas nemaina faktu, sarkan-balt-sarkanā kombinācija līdz galam nav zēna gaumē.

Savukārt es uzzināju, ka

viņa gaumē ir šašliks, pēc kā smaržojot Latvijas vasara, un ledus, ko viņš gaisā sajutis, ziemā slidojot uz kāda no Latvijas dīķiem.

Manuprāt, šāda veida atmiņas ir tās, kuras pieaugušus cilvēkus padara sentimentālus, kam parasti seko nesakarīga vervelēšana par bērnības sajūtām, kuras nesapratīs neviens, atskaitot pašu vervelētāju. Tās ir neatņemamas un ar pildspalvu ierakstītas Ralfa identitātē, lai arī kā viņš turpinātu savu dzīvi Īrijā. Lai arī Diāna grib tikai labu, dodot Ralfam „panēsāt savas krāsas”, tikai autentiska pieredze spēs mainīt viņa uzskatus, nevis reizi gadā no plaukta noņemtā prievīte. Pēc mūsu sarunas es saprotu un piekrītu, ka viņu abu gadījumā, šeit, Īrijā, Ralfam būs vēl daudz šādu atmiņu.

Anna Ķirse

Vakar devāmies uz “Cliffs of Moher”, taču mūsu treilera „Kosmiskās odisejas” varonim, mākslīgajam intelektam vārdā Andrijevs šis maršruts bija pārāk sarežģīts, tāpēc pagāja ilgs laiks līdz tur nonācām. Kamēr Ivars un Haralds visu savu uzmanību veltīja ceļam, Andrijevam un stūrei, es treilera aizmugurē mācījos sev jaunatklāto īru tautasdziesmu. Fonētiski valoda atgādina irāņu, islandiešu valodu saskaņas.

Lai arī īru valoda man pavisam sveša, tajā sajūtams kāds īpašs kods – spēks un mežonība.

Tas visspēcīgāk man atklājās īpaši tad, kad bijām nonākuši pie klintīm. Nakts melnumā, dziedot dziesmu, kad blakus dzirdama viļņu spēcīgā skalošanās un kaiju kliegšana, mani pārņēma sirreālas izjūtas. 

Anna Ķirse

Šorīt cēlāmies līdz ar saullēktu, un, protams, šī burvīgā īru dziesma „The Song of Muínis” turpina ar mani skanēt, klāt nākot arī mūsu tautasdziesmai „Visi ceļi guņiem pilni”. Šīs dziesmas monotonais un līdzenais skanējums, man atgādina Dienvidamerikas šamaņu rituālus. Milzīgs spēks, pilnīgs miers. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti