Rūdolfs Kalvītis: Visu mūžu esmu mācījies, lai būtu hokejā. «Sporta studijas» podkāsts #93

Rūdolfs jau otro sezonu apseko Latvijas pieaugušo hokeja valstsvienību un U-20 izlasi. Darbs ar zināmu specifiku, jo par darba kvalitāti var spriest pēc hokejistu apmierinātības ar viņiem sagatavoto vidi, sākot no ieiešanas hallē līdz pat viesnīcas numuriņam. Hokejistu labsajūta ir komandas labsajūta, tādējādi rezultātu ietekmējošs faktors. Tāpēc vēl trīsdesmit gadu slieksni nesasniegušajam Rūdolfam darba cēliens jau no pirmās dienas iesākās ar kārtīgiem pārbaudījumiem, ko pieredzējuši visi viņi priekšgājēji. Jā, un tie ir vīri ar nopietnu pieredzi – Helmuts Balderis, Māris Baldonieks, Sandis Ozoliņš…

Rūdolfam krīzes komunikācija bija jāpielieto gan pērn, kad augustā ar U-20 izlasi devās uz pasaules čempionātu Kanādā, gan gadumijā – turpat Kanādā. Komandas ceļošanas klasika – paši ieradušies galamērķī, bet mantas un ekipējums noklīdis. Hokejā tas ir izteikti jūtams, jo lielajās somās atrodas forma, nūjas… Tad nu šāda veida ainās parādās menedžera spēja visu sakārot, lai netiktu ietekmēts komandas treniņu process un arī dalība pasaules čempionātā.

"Tu nevari tādas lietas kontrolēt. Tā tas notika. Man jau tā nav pirmo reizi, arī augusta čempionātā tā notika. Varbūt tas ir mans kāds lāsts (smejas). Šoreiz arī neatnāca mantas - pieciem hokejistiem pilnībā neatnāca formas, nūjas neatnāca nevienam," pastāstīja Kalvītis. "Tā situācija ir jārisina. Mums ir pārbaudes spēle pret Čehijas izlasi. Visas pārbaudes spēles ir svarīgas, turklāt pirms čempionāta mums tādas bija tikai divas. Skaidrs, ka mums tā ir jāaizvada. Uz treniņu sarunāju, ka mums iedod lietotas nūjas. Tas treniņš sanāca, kāds nu sanāca. Nebija atbilstošie nūju garumi, lāpstiņu ieloki utt. Gandrīz kā bērnu nūjas. Tie metieni… bija, kādi nu jau bija, bet svarīgākais, ka izdevās paslidot. Pēc tam devos uz veikalu, kur pieciem hokejistiem nopirku jaunas formas un nūjas visiem. Nākamajā dienā puiši atnāca uz halli, un pret Čehiju visiem viss bija," stāstīja Latvijas U-20 izlases ģenerālmenedžeris. 

Rūdolfa bērnība nav klasisks latviešu ģimenes stāsts. Protams, neizpalika ierastās delverības, bet, kamēr citiem vecāki strādā birojos, rūpnīcās, servisos, veikalos utt. – Rūdolfa tēvs savā ziņā strādāja visās pieminētajās un nepieminētajās vietās vienlaicīgi, jo trīs gadus (2004–2007) bija Latvijas Ministru prezidents un kopumā viena no ietekmīgākajām personām Latvijas politikā. Tas deva gan milzu priekšrocības, gan papildu izaicinājumus.

"Es, protams, lepojos ar to, kas ir mana ģimene, mans tēvs. Cilvēks, kuru es visvairāk cienu. Liels lepnums par visu, ko viņš dzīvē ir sasniedzis. Tomēr [bērnībā] tas nebija viegli. [Tēvs] ir ļoti aizņemts cilvēks. Tu aizej uz skolu, bieži vien tēvs jau ir darbā. Tu atnāc mājās, tēvs bieži vien vēl ir darbā. Dažkārt sanāca viņu biežāk redzēt televizorā. Kā jaunietim tas nav viegli - liela uzmanība uz tevi vērsta. Cilvēki jau pieņem, ka man viss pasniegts ar zelta karotīti, ka esmu tāds un tāds, vēl pirms viņi mani paspējuši iepazīt. Ka esmu iedomīgs vai vēl kāds. Daudz kas bija jādzird. Protams, bija arī jauki brīži. Pats labākais, kas laikam palicis atmiņā, ka viņam bija apsargi un viņi bija forši cilvēki. Darījām daudz ko kopā – futbolu un hokeju spēlējām, kāds no apsargiem pat vārtos stāvēja bez jebkādiem aizsargiem, es ar ripām viņam metu. Es jau tikai tagad saprotu, ka man tā nevajadzēja darīt, jo tas ir ļoti sāpīgi, ar hokeja ripām dabūt pa kājām. Apsargi man bija kā lieli draugi," atmiņu kamolu tinot, atcerējās Rūdolfs. "Bērnībā, spēlējot hokeju, ieraugot, ka hallē parādās apsargi, sapratu – tētis ir atnācis. Uzreiz bija dubultā vēlme iemest kādu ripu, lai viņš varētu lepoties."

Tieši tēva interese par hokeju arī ievilka ledus laukumos abas Kalvīša atvases. Kopā ar brāli Kārli, kurš ir trīs gadus vecāks, Rūdolfs ar ģimenes atbalstu skolas vecumā pārcēlās uz ASV. Brāļi Kalvīši apmeklēja vidusskolu, kurā mācījās viens no pasaulē labākajiem hokejistiem – par leģendārā Veina Grecka turpinātāju dēvētais Sidnijs Krosbijs un arī mūsu pašu Teodors Bļugers. Minesotas štatā esošo Šatukas Sentmarijas hokeja skolu pamatoti dēvē par hokeja vidusskolas Hārvardu, jo caur šīs skolas durvīm izgājuši virkne NHL spīdekļu. Lai iekļūtu Šatukas Sentmarijas skolā, nepietiek vien ar finansiālu rocību. Tā ir izcilnieku skola – hokeja un akadēmiskajā ziņā. Tāpēc iesākumā jāiztur pārbaudes, lai pēc viņu kritērijiem noteiktu jaunā censoņa atbilstību skolas garam un vērtībām.

"Man bija jādzīvo kopmītnēs. Ielika istabiņā, kur es dzīvoju viens pats. Par to es nebiju priecīgs. Pārējie visi dzīvoja divatā. Pie sevis noteicu, esmu atbraucis uz Ameriku, vēlos pēc iespējas ātrāk apgūt valodu, [to var apgūt] dzīvojot kopā. Tieši manai istabiņai pretī dzīvoja Neitans Makinons. Tajā laikā jau runāja, ka viņš būs nākamais [Sidnijs] Krosbijs. Viņš bija fiziski attīstīts cilvēks. Jau tajā vecumā izskatījās pēc kārtīga atlēta. Bija ļoti interesanti būt kopā ar šāda tipa cilvēkiem. Kopā slidot, mācīties. Ar Makinonu man bija kopīga algebra. Tās ir lieliskas atmiņas. Ar tagadējo domāšanu noteikti būtu vēl ciešāk ar viņu sadraudzējies. Ne tikai tāpēc, ka viņš spēlē NHL, bet tāpēc, ka no viņa varētu mācīties." 

Atšķirībā no vecākā brāļa, kurš pēc vidusskolas atgriezās Latvijā, lai mēģinātu iekļūt Rīgas "Dinamo", Rūdolfs tomēr izvēlējās iestāties universitātē. Ilinoisas štata Auroras Universitātē. Protams, hokejs un sapnis par iztikas pelnīšanu ar savu sirdslietu ir jebkura hokejista aicinājums. Tomēr Kalvīšu ģimenes sapulcēs izglītība vienmēr bijusi svarīga tēma. Turklāt iespēja studēt un spēlēt hokeju uzskatāma par papildu priekšrocību. Īpaši jau runājot par spēju pielāgoties no junioru uz pieaugušo hokeju.

"U-18 vecuma posmā tu vēl vari pielikt klāt savai izaugsmei un attīstīties līdz U-20 vecumam. Daudzi tieši pēc U-20 vecuma beidz karjeru. Arī mums tas ir raksturīgi. Tāpēc, manuprāt, ļoti svarīgs ir starpposms starp U-20 un profesionālo hokeju. Mums tāda nav bijis. Puiši pabeidz U-20 posmu un iet spēlēt profesionālu hokeju. Tagad ir "Mestis" līgas komanda, kas ir labi attīstībai. Es pats izgāju šo universitātes ceļu. Tas, manuprāt, ir vislabākais variants censties tikt uz universitāti. Tad tev ir četri gadi, lai tu vari trenēties, un, pabeidzot universitāti, esi gatavāks produkts pieaugušo hokejam. Tas ir tas posms, uz kuru daudziem būtu jātiecas."

Rūdolfs ir vienaudzis un savā laikā spēlējis kopā junioru izlasē ar šobrīd NHL sevi jau pierādījušajiem latviešu hokejistiem – Zemgu Girgensonu, Elvi Merzļikinu un Teodoru Bļugeru. Tieši Bļugers ir pagaidām vienīgais latviešu hokejists, kurš iekļuvis NHL pēc universitātes absolvēšanas. Ja palūkojamies pēdējo 20 gadu laikā, tad par gandrīz 20% pieaudzis to NHL hokejistu skaits, kuri pēc studijām universitātē nokļuvuši hokeja mekā.

Traumas un reālais skats uz savām iespējām izsisties hokeja pasaulē lika Rūdolfam meklēt virzienus, kas ļautu palikt hokejā. Iegūtais grāds sporta menedžmentā, kas pavēra priekškaru uz komandu un organizāciju vadīšanu, bija īstais risinājums Rūdolfam. Jauniegūtās zināšanas un pieredze, kas studiju procesā iekļāva arī iespēju palūkoties, kā strādā Ziemeļamerikas sporta milži Čikāgas "Blackhawks" un Čikāgas "Bulls" pēc četru gadu mācībām ar bakalaura grādu sporta menedžmentā. Tagad šīs zināšanas Rūdolfs liek lietā jau otro reizi, strādājot pasaules hokeja čempionāta orgkomitejā par sporta direktoru un pārvaldot jeb menedžējot Latvijas hokeja izlases.

"Gatavojoties šim pasaules čempionātam, plānojam vairākas aktivitātes visiem kopā, lai saliedētu kolektīvu. Spēlētāji dodas laukumā un sitīsies. Viņiem jābūt uz vienas lapas, lai pēc spēles varētu pateikt, ka atdeva visu, kas bija viņu spēkos."

Ar katru dienu Rūdolfa telefons uzkarst. Paralēli visiem loģistikas darbiem ir jāuztur kontakts ar potenciālajiem valstsvienību kandidātiem, kurus savā sastāvā vēlētos redzēt galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Par vienu paveikto darbu Rūdolfs var sev uzsist pa plecu. Viņam izdevās dabūt uz pasaules čempionātu Vankūveras "Canucks" sistēmā esošo vārtsargu Artūru Šilovu. Čempionāts, kurā Šilovs izmantoja savu iespēju un materializēja to ar labāko statistiku starp visiem vārtsargiem. Šogad Rūdolfam viss jāsāk no jauna. Jauni mērķi, jauni izaicinājumi. Skaidrs ir viens – jaunajam valstsvienības menedžerim ir āķis lūpā, lai apliecinātu, ka viņa darba rezultāti irpanākti, pateicoties ieguldītajām pūlēm, nevis uzvārdam Kalvītis.

Pilns podkāsta ieraksts