Rudīte Spakovska: Politiskās nabadzības cilpā

Latvijas politiskā skatuve ir kā teātris ar vienu aktieru sastāvu, kuru - pat ja galvenās lomas attēlotājs piedzeras, aizmirst tekstus un rāda nepieklājīgus žestus skatītājiem -, nomainīt nevar, jo vietā tak nav ko likt.

Pat vēl sliktāk – Latvijas politiskajā teātrī nav pat viena normāla aktieru sastāva, krietna daļa ir dažādi, pēc principa „pulss ir – tātad derēs", sagrābstīti politiskie ķermeņi.

Un šāda politiskā piedāvājuma nabadzība ir tikpat traumējoša, kā ekonomiskā nabadzība.

To, ka dzīvošana nabadzībā pasliktina mūsu paškontroli, spēju pretoties kārdinājumiem un risināt problēmas, ekonomisti un psihologi ir jau pētījuši. Eksperimenti parāda – ja mums ir mazāk resursu, to „izlietošana" ir ar smagākām sekām un attiecīgi katra lēmuma pieņemšana nogurdina daudzreiz vairāk nekā tāda paša lēmuma pieņemšana pārticīgā dzīvē. Izskatās, ka ar politiku ir līdzīgi – jo nabadzīgāks mūsu politiskais kapitāls, jo mokošāka un nožēlojamāka izvēle, jo vieglāk kļūdīties, jo mazāk skatāmies uz lietām ar vēsu prātu.

Personīgi es neatceros pēdējās vēlēšanas, kurās būtu balsojusi par labāko, nevis mazāk slikto no sliktajiem variantiem. Neatceros, kad būtu ticējusi partiju 4000 zīmju programmām un politiķu solījumiem. Un ne jau tāpēc, ka man patīk ciest, bet gan tāpēc, ka zinu – solījumi ir meli un labos piedāvājumus kaut kā neredz.

Un es neesmu vienīgā – to var redzēt arī pēc pērnajā nedēļā uzvirmojušajām diskusijām par to, kā parādās politiskā un politiķu atbildība. Demisionēja premjers Valdis Dombrovskis, Rīgas mērs Nils Ušakovs nedemisionēja. Viens politiski atbildīgs par būvniecības politiku kopumā valstī, otrs – tieši pārrauga iestādi, kas atļaujas celt sabrukušo veikalu deva. Izlaižot vainas apjoma svēršanu un samērīšanu, lielākā daļa diskusiju bija par to, ka a) īsti vīri atbildību uzņemas strādājot un b) nav variantu, kam nākt vietā. Paskatīsimies uz šiem faktoriem atsevišķi.

Īsti vīri atbildību uzņemas, paliekot un strādājot. Nu, nu. Varbūt tiešam, politikā gluži kā bērnudārza vecākajā grupiņā – mācies līmēt puķei ziedlapiņas tik ilgi, kamēr sanāk. Bet atkāpjoties no pārspīlētas ironijas – šāda darba turpināšana paredz, ka prasmes, kas piemīt politiķiem, ir tik unikālas, ka par spīti kļūdām, darbinieku mainīt nevar.

Es gan nespēju iedomāties unikālas prasmes, kas piemistu tikai politiķiem.

Nav ko likt vietā. Te nu mēs esam trāpījuši lielākajam klupšanas akmenim un politiskās nabadzības simptomam – mēs nevaram izmest vēstures mēslainē esošos politiķus, jo gluži vienkārši nav citu, labāku. Nez kāpēc Latvijā politiskajās partijās darbojās mazāk par procentu iedzīvotāju, bet vidēji Eiropā – 4,7%?

Tā rezultātā reizē, kad Latvijas tautai jārealizē sava suverēnā vara, mūsu izvēle ir tikpat liela, kā cilvēkam ar minimālo algu nedēļu pirms algas dienas.

Katra politiskā izvēle ir ar vieglu kauna oderīti un katra politiskā nestabilitāte liek bīties, kādu zvēru nu mums izvilks.

Politiskā piedāvājuma anēmija par labu nenāk arī politiķiem. Bez zināmas egocentrisma un mesijas apziņas devas par politiķi nekļūst un šāda, bezalternatīvu dzīve politiķos baro sliktāko. Kļūdas bez sekām rada nemaldīguma un nesodāmības sajūtu. Kādēļ jāiegrožo savas vēlmes un jāuzvedas atbildīgi, ja tiem nabagiem tāpat alternatīvas nav?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt