Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka šobrīd deklarēšanās sistēma cieš no vēsturiskā mantojuma un pārliecības, ka nodokļi ir nevis obligāti, bet gan īpašs pakalpojums, ko mēs izdarām pašvaldībām – par to runāsim šajā rakstā. Bet jau drīzumā lasiet arī par otro, trešo un ceturto iemeslu - ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo vienā pašvaldībā, bet strādā citā; kāpēc šāda atlaide deklarētajiem iedzīvotājiem ir ekonomiski loģiska, un par to, ka Rīga i ne tuvu nav vienīgā pašvaldība, kas ar dažādiem labumiem vilina iedzīvotājus.
Kā mēs līdz šim haosam nonācām?
Nodokļi, ko maksājam pašvaldībām, nav ziedojums, nav žēlastības dāvana, ko valsts atļāvusi mums atmest tiem politiķiem un pašvaldībām, kuras tīk vislabāk. To, ka lauvas tiesu iedzīvotāju ienākuma nodokļa atdodam pašvaldībai, kurā esam deklarēti, diktē vienkārša loģika – ideālā pasaulē mēs visi būtu deklarēti pašvaldībās, kurās dzīvotu un strādātu. Tā rezultātā mūsu maksātie nodokļi tieši apmaksātu mūsu ikdienā nolietotās infrastruktūras amortizāciju un ļautu finansēt jaunus ceļus, tiltus, bērnudārzus un apgaismojumu, lai no rīta, steidzoties uz darbu, mēs neaplauztu kaklus.
Diemžēl Latvijā nodokļu maksāšana pašvaldībām šķiet kaitinoša, tumša un piņķerīga lieta. Kāpēc tāds haoss?
Pirmkārt, vēsturiskais mantojums – deklarēšanās sistēma joprojām atgādina pierakstu sistēmu. Un krietnai daļai iedzīvotāju no domas vien, ka kāds „jāpieraksta” savā īpašumā sākas alerģiski izsitumi. Man pašai gandrīz 10 gadus ilgajā posmā, kad mētājos pa īres dzīvokļiem, pilnīgi visos bija nosacījums „nekāda pieraksta!”, lai gan nu jau krietnu brīdi pieraksts vai deklarēšanās adresē nedod gandrīz nekādas tiesības un izdeklarēt dzeguzēnu var ar vienkāršu iesniegumu pašvaldībai.
Otrkārt, paši pašvaldību politiķi ir izteiksmīgi iešāvuši sev tieši makā. Ir pilnīgi saprotams, ka, nodokļus maksājot, metas krampis rokā, ja pašvaldības augstu amatpersonu oficiāli dēvē par misteru 20 procenti. Neviena iedzīvotāja pārliecība, ka arī viņš/viņa ir atbildīga par pašvaldības labklājību, ilgi neiztur, redzot, kā pašvaldības resursi tiek ieguldīti draudzīgu ļaužu dzīvesvietu tuvumā esošajās ielās.
Roka pati taustās pēc aploksnes, uzzinot, ka pašvaldībai reprezentācijas izdevumi nozīmē apmaksātas augstās modes zīmolu smaržas.
Treškārt, politiskā opozīcija – un es skatos uz jums, pie Rīgas domes stūrēšanas netikušie – atļaujas bezatbildīgi mudināt pārdeklarēties un nemaksāt nodokļus attiecīgajā pašvaldībā, jo redziet, viņiem nepatīk veids, kā tie tiek iztērēti. Es gribētu redzēt, ko teiktu par Saeimas opozīciju, ja tie atļautos tik plaši un publiski aicināt pāriet uz aplokšņu algām, jo redziet, piemēram, "Parex" glābt nebija laba doma. Ir muļķīgi tērēt tūkstošus sociālajām kampaņām, lai pārliecinātu cilvēkus, ka nodokļi ir jāmaksā, ja nākamajā brīdī ierādām – nodokļi, tas tā, maksājami vien, ja patīk politiķi, kas pie naudas dalīšanas tikuši.
Tā visa rezultātā mums ir sistēma, kurā deklarēšanās adrese daļā gadījumu ir vai nu vienīgi vēsturiskais mantojums no senseniem laikiem, vai arī rāda, kam „gribam” atdot savus nodokļus. Deklarētā dzīvesvieta bieži nereprezentē esošu un noturīgu ikdienas saikni ar pašvaldību. Cik daudzi no jums jau gadiem dzīvo Rīgā vai kādā citā no pilsētām, lai gan ir deklarēti Tiskādos, Piltenē vai Altonovā?
Šādā situācijā kas tik neizprotams ir pašvaldības mēģinājumos panākt, ka iedzīvotāji, kas reāli tajā dzīvo, arī deklarējas un maksā nodokļus? Pat ja tas nozīmē dažādas atlaides, no kurām lētākas transporta biļetes ir tikai skaļākā daļa.
