"Jā, it sevišķi, ja U-20 spēlēji pirmajā vai otrajā maiņā, šķita, ka viss tev būs. Bet īstenībā pat nepietiek ar to, ka tu atdod sevi visu. Atkal jārunā par to, ka tev neiedod iespēju vai pats to neizmanto, vai tev sākas traumas. Tagad, strādājot ar bērniem, es gribu, lai viņi saprot, ka visi nebūs hokejisti. Tas ir jāsaprot bērniem un vēl jo vairāk viņu vecākiem. Es tagad gribētu atgriezties tur, kam es izgāju cauri, varbūt viss būtu salicies citādāk. Es toreiz nedomāju tik daudz par mācībām. Ja to, ko es tagad mācos, es būtu izmācījies, tad tā dzīve arī būt pavisam citādāka. Jābūt plānam B. Paskatāmies kaut uz Teodoru Bļugeru. Jā, viņam viss ir salicies, viņš spēlē NHL. Bet viņam tāpat bija tas plāns B, turklāt viņam tas plāns vēl aizvien ir."
Jekimovs hokejā aizgāja profesionālo ceļu, tāpēc izglītību Roberts iegūst vien tagad, kad profesionālo karjeru jau beidzis. Latvijas čempionātā komandas nespēj hokejistiem maksāt pietiekamu algu, tāpēc daudzi izvēlas spēlēt Vācijas zemākajās līgās, Dānijā, Itālijā, arī Francijas līgās. Rietumeiropā algas nav tās lielākās, bet dzīves apstākļus gan klubi spēj nodrošināt teju nevainojamus, bet iekrāt nopietnu naudas summu atlikušajai dzīvei ir gandrīz neiespējami.
"Latvijā, kad man dzima pirmais bērns, es ar taksi esmu braucis. Tas bija tas "Taxify", kad tikko parādījās, bet tagad pēdējos divus gadus vasarās es strādāju [paralēli] par bārmeni Vecrīgā. Kāpēc mēs strādājam? Lai naudu nopelnītu. Atbrauc no Eiropas kluba, tu jau nenopelni tik daudz, ka visu vasaru vari neko nedarīt. Pēc šā visa saprotu, ka jebkurš darbs ir labs darbs. Strādājot arī daudz ko saproti un iemācies. Daudzi jau domā, ka restorānā viesmīle ir viesmīle un visu dzīvi ir bijusi viesmīle. Vai tas pats šefpavārs. Ir cilvēki, kas pastrādā restorānā, bet pēc tam strādā informācijas tehnoloģiju nozarē, celtniecībā. Kad tev visa dzīve ir bijis tikai sports, tu ieraugi dzīvi pavisam citādāk," atzina Jekimovs.
Pērn Jekimovs kļuva par Latvijas čempionu Arta Ābola vadībā "Zemgale/LLU" sastāvā. Jau tobrīd Roberts bija izvēlējies, ka tālāko dzīvi grib saistīt ar fizioterapiju. Paralēli arī trenējot U-13 komandu hokeja skolā "Kurbads" un spēlējot "Kurbada" pieaugušo čempionātā Igaunijā.
"Mūsdienās arī vecāki ir prasīgāki pret bērniem attiecībā pret mācībām. Arī treneri, jo treneri saprot, ka tas ir svarīgi," sacīja Jekimovs. "Mēs arī U-13 grupā mēģinām iemācīt hokeja gudrības, bet galvenais treneru mērķis ir iemācīt viņiem būt par labiem cilvēkiem. Mums noteikumi tādi, ka allaž jāsasveicinās, jāpateicas, viņam jābūt labam pret saviem komandas biedriem, treneriem. Jābūt disciplīnai. Pat ja viņš nebūs hokejists, viņam būs daudzas lietas, kas dzīvē noderēs."
Tieši mācības fizioterapijā bija iemesls, kāpēc Roberts pēc titula izcīnīšanas nepalika Jelgavas komandā.
Jau pērn mācību dēļ nācās izlaist daudz treniņu, bet šosezon, kad "Zemgale/LLU" papildus Latvijas čempionātam spēlē arī Somijas "Mestis" jeb otrajā līgā, apvienot to visu ar mācībām Jekimovam nešķita iespējami. Atceroties gaitas Somijas līgās, Jekimovs saka, ka somi māk labi "pārdot" un motivēt savus jaunos spēlētājus. Robertam, spēlējot Somijā, vairākkārt bija tas gods laukumā spēlēt Zelta ķiverē, ka Somijas līgās jāvalkā komandas rezultatīvākajam spēlētājam.
"Manos laikos rezultatīvākajam spēlētājam bija cita ķivere, bet tas viņiem ir bijis, cik es atminos. Tagad viņiem ir parādījusies vēl viena [citas krāsas] ķivere, kuras valkātāju izvēlas treneris. To piešķir hokejistam, kuram ir vislabākā attieksme pret darbu," paskaidroja Jekimovs. "Viņi strādā uz tādām lietām, lai parādītu un motivētu trenēties vēl labāk, izcelt labos piemērus."
Roberts labprāt, ja sanāk laiks, vēro arī Latvijas U-18, U-20 hokeja izlases spēles pasaules čempionātā. Mūsdienās Latvijas hokejisti vairs nebraucot uz elites divīzijas čempionātiem ar lielām acīm un domu, ka tik nezaudēt ar lielu vārtu starpību. Agrāk junioriem jau iekļūt elites divīzijā bija sasniegums, tagad situācija mainījusies.
"Kam ir vajadzīgi tie skaistie zaudējumi? Labi, vakar izcīnījām vienu punktu [U-20 čempionātā pret Šveici], bet zaudēt zviedriem 2:3 un priecāties par to? Nu, sportā tādam domu gājienam nevajadzētu būt," uzsvēra Jekimovs. "Treneri arī jaunajiem mēģina mainīt to domāšanu. Ja es būtu treneris tagad, es labāk paņemtu sliktu uzvaru, jo par to dod punktus."
U-20 hokejistiem visas karjera vēl tikai priekšā, bet prognozēt, ka tagad no šīs vai iepriekšējās izlases visi spēlēs NHL vai Eiropas spēcīgākajās līgās, nevar. Hokejā ir jāsagaida un jāizmanto sava iespēja. Tiesa, Latvijas izlasē uz pieaugušo čempionātiem juniorus iekļauj reti, vairāk paļaujoties uz pieredzējušajiem spēlētājiem. Citas valstis daudz naskāk pieaugušo meistarsacīkstēs reklamē savus jaunos talantus.
"Tev jābūt īstajā laikā, īstajā vietā. Tādi piemēri ir bijuši. Tas pats Kristers Gudļevskis aizbrauca uz pasaules čempionātu. Sakrita, ka Masaļskim bija trauma, Mārim Jučeram bija jālido atpakaļ uz Latviju," pastāstīja Jekimovs. "Es arī esmu daudz brīnījies, atceros, ka Patriks Laine somiem bija lielais talants. Viņu paņēma uz lielo izlasi 17 gados un viņš spēlēja vairākumā. Varbūt viņi prot izmantot viņa labās īpašības. Ja viņu ieliktu ceturtajā maiņā, no tā baigās jēgas nav."
Pilns podkāsta ieraksts
