Rita Ruduša: Nenosmakt

Mans tēvs nomira nosmokot, paguvis atvadīties no ģimenes. Īsi pirms nāves viņš ar rādītāja un vidējo pirkstu uz gultas malas parādīja kājiņu kustību –"es aizeju", un dažas minūtes vēlāk skābekļa aparāts sāka darboties tukšgaitā.

Hroniskās obstruktīvās plaušu slimības (HOPS), tromboembolijas un alveolīta kombinācija bija pārvērtusi viņa elpošanas orgānu par recekli, kura tilpums neatlaidīgi samazinājās, piegādājot ķermenim arvien mazāk skābekļa, līdz beigās pārstāja darboties pavisam. Arī smago Covid-19  pacientu nāve ir ļoti līdzīga – viņi nosmok. Taču viņi mirst vieni, tuviniekiem neesot klāt, un, atšķirībā no mana tēva, viņu nāvi var novērst. Tāpēc arī top šis raksts.

Raksts sākotnēji publicēts portālā Satori.lv

Mans tēvs Andrejs Rudušs bija dzirkstošs, bezbēdīgs un dāsni apveltīts ar talantiem. Spēlēja akordeonu un mutes ermoņikas, dziedāja, zīmēja, greba, lipināja, uzveda mājas teātri un rakstīja dzeju. Nevienu no šiem talantiem gan viņš nebija izkopis profesionāli – skolas un studiju gados paniekojās ar teātra mākslu un pastrādāja par statistu operā, studēt aizgāja fizmatos un lielāko daļu padomju gadu nostrādāja "Centrālajos elektrotīklos", kas ir tagadējā "Latvenergo" priekštecis. Viņa skolas laiku draugs Imants Skrastiņš gan kļuva par aktieri, un tāpēc mums bija blats Jaunatnes teātrī, kurā gājām iekšā pa dienesta ieeju īsi pirms izrādes sākuma. Padomju parauga karjera tēvu neinteresēja, un kompartijā viņš neiestājās, tāpēc citu blatu mums nebija. Stāvējām rindās pēc "zupas izlases" [1], doktordesas un sviesta, toties uz teātri – bez rindas, ekskluzīvi.

Ģērbās Andrejs padomju laikiem neierasti švītīgi – leģenda vēsta, ka mana mamma Alise nākamo vīru, ģērbtu tvīda žaketē, pirmo reizi ieraudzījusi, lēnām kāpjam lejā pa universitātes platajām kāpnēm pie Lielās aulas. Gatavā Holivuda. No savas bērnības atceros, ka viņam bija neticams daudzums kaklasaišu – ar pumpiņām un svītriņām, dažas elegantas, dažas smieklīgas. Arī tauriņi, protams, kurus aplikt tajās reizēs, kad kāds kolēģis vai radagabals bija Andreju palūdzis būt par vedējtēvu kāzās. Jo kurš gan cits to izdarīs labāk par Andreju – būs gan spēles, gan kāzu sienasavīze, gan muzikāli priekšnesumi.

Studiju gados tēvs īsu brīdi pastrādāja citronskābes ražotnē – rūpnīca vai kolhoza vaga bija padomju jaunieša ikdiena, nekas īpašs. Taču ceha gaisā ražošanas procesā regulāri nonāca sērskābes tvaiki. Mamma atceras, ka strādnieku halāti pēc maiņas no vienas vietas bija sīkos caurumiņos – skābes tvaiku saēsti. Šodien Eiropas Komisijas regulā stāv rakstīts, ka sērskābe ir "kodīga, indīga, bīstama. Šķidrums un tvaiki izraisa apdegumus. Var būt letāla, norijot vai kontaktā ar ādu. Bīstama ieelpojot, kaitē zobiem. Kancerogēna." [2] Droši vien tas bija zināms arī sešdesmitajos gados, bet vienīgā "aizsardzība" pret bīstamo vielu bija piens. Pienu ražotnē deva par brīvu – un Andrejs to parasti dzēra pusdienās, piekožot klāt pliku baltmaizi.

Sērskābes tvaiku ietekme Andreja plaušās parādījās daudzus gadus vēlāk, divtūkstošo pirmajā desmitgadē – viņš sāka regulāri, bet ar pieaugošu intensitāti klepot. Iesākumā ārsti domāja, ka tas ir bronhīts, tad hronisks bronhīts, tad alveolīts, pēc tam HOPS, tad viss kopā plus trombi plaušās. Pirmajos gados elpas trūkums un klepošana parādījās, kāpjot pa trepēm, nesot smagumus. Bet tobrīd tēvs vēl varēja pārvietoties, braukt ar auto, uzņemt ciemiņus, iziet pastaigā ar suni, Ziemassvētkos uzdziedāt "Kur tad tu nu biji, āzīti manu?" un smieties neklepojot. Gadu vēlāk, plaušu tilpumam samazinoties, pārvietošanās kļuva iespējama tikai dzīvokļa robežās, velkot līdzi skābekļa ģeneratoru. No mājas pazuda viesi, un smiekli sāka izraisīt sāpes. 2014. gada rudenī viņš jau bija pastāvīgi pieslēgts ģeneratoram, skābekļa masku noņēma tikai ēdienreizēs, elpoja sekli un mokoši. Viņš vairs nevarēja smieties un dziedāt un neizgāja no mājas – dzīve bija sarukusi tikpat maziņa kā plaušas. Vienīgais atlikušais prieciņš bija slepenais fufciks (šņabis vai konjaks, kā kuru reizi), kuru viņam regulāri atvedu, braucot no darba. Pudelei bija jābūt mazai un plakanai – lai to varētu viegli paslēpt instrumentu kastē, kas stāvēja blakus dīvānam. "Vai varētu mazu dāvaniņu, lūdzu?" tēvs rakstīja kodētā īsziņā, un tad notika taras apmaiņa – kamēr mamma virtuvē, es iedevu pilno, pretī saņemot tukšo pudelīti. Tagad domāju, ka tas bija svarīgi ne tik daudz garšas vai vieglā reibuma, cik noslēpuma dēļ – slepenā dzīve instrumentu kastē laikā, kad katrs elpas vilciens tiek novērots.

Tēvs bija sev apsolījis sagaidīt savas un Alises zelta kāzas 2014. gada decembrī, un tās mēs patiešām nosvinējām. Drīz pēc tam sākās straujš regress – dīvānu nomainīja funkcionālā gulta, ģenerators strādāja ar pilnu jaudu, sākās cīņa ar izgulējumiem, un tēvs komunicēja lielākoties ar žestu palīdzību vai rakstiski, nedrošām kustībām velkot lielus burtus uz paliktnim piespraustas papīra lapas. Reizēm arī izdevās kaut ko pateikt balsī – kā tajā reizē, kad viņš man ausī iečukstēja: "Saki mammai, lai atlaiž." Lai ļauj nomirt, proti. Tā līdz pat šai dienai ir viena no smagākajām sarunām manā mūžā, kad šo lūgumu nodevu tālāk mammai. Viņš mirst, nav gaisa, atlaid.

Skatīties uz tuvu cilvēku, kurš lēnām smok, ir neizturami. Bet mēs vismaz varējām būt viņam klāt. Pielikt pie auss radioaparātu, lai var paklausīties Latvijas Radio ziņas, izvilināt smaidu, pastāstot kādu vecu joku, parādīt bērnu zīmējumus un fotogrāfijas, vienkārši paturēt roku. Covid slimniekiem, kuri ir pieslēgti pie ventilatoriem slimnīcu "netīrajā zonā", šādas iespējas nav. Viņi redz tikai pārgurušo personālu un citus slimniekus, viņu roku neviens netur, viņi lēnām nosmok vieni. Bet varēja taču nenosmakt.


[1] Cīpslu, gaļas atgriezumu un skrimšļu kumšķis, kuru varēja nopirkt uz svara un izmantot buljona vārīšanai.
[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH).
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt