Rita Ruduša: Brīvība un briedums

Svarīgu valstisku jubileju rudenī ir vērtīgi atskatīties pagātnē, lai atgādinātu sev noietā nogriežņa iespaidīgo garumu. Citu vidū, arī mediju brīvības jomā.

Pirms gadiem divdesmit trijiem uz Latvijas Radio rīta raidījumu „Doma laukums" bija uzaicināts Anatolijs Aleksejevs. Šodien no kolektīvās apziņas jau izdzisis vārds, bet tolaik – viens no redzamākajām figūrām kustībā „Latvijas PSR Internacionālā darbaļaužu fronte" jeb Interfronte. Raidījuma vadītājam šķita svarīgi iztaujāt Aleksejevu nepastarpināti – galu galā viņš aktīvi darbojās organizācijā, kuras filozofija uzkrītoši disonēja ar sabiedrības kopējo noskaņojumu, un bija svarīgi saprast viņa argumentus un motivāciju. Saruna tiešraidē noritēja bez aizķeršanās, un pēc raidījuma gan intervētājs, gan intervējamais mierīgi atstāja Radio māju.

Bet, tiklīdz aiz viņiem aizvērās smagās durvis, mājā sāka mutuļot kaislības, kas nerimās dienām – kā tad tā, kāpēc mēs laižam ēterā kādu, kurš mums nepiekrīt un nepatīk?

Mēs toreiz bijām brīvi, bet vēl ne tik brīvi, lai, pārfrāzējot Voltēru, mirtu par Aleksejeva tiesībām izteikt viedokli, lai cik nepieņemams un nepatīkams tas būtu.

Ir pagājuši divi gadu desmiti. Latvijas mediji - un īpaši sabiedriskie mediji – ir kļuvuši nobriedušāki, un šodien daudz labāk saprot, kā praksē darbojas Atmodas laika teorētiskais sauklis „Par brīvu presi!". Redakcionālā neatkarība, viedokļu daudzveidība, objektivitāte un drosme no glītiem terminiem ir kļuvuši par vārdiem, kas piepildīti ar reālu saturu (apzinos, ka ne vienmēr, bet katrā ziņā pietiekami bieži, lai tas būtu pamanāms).

Un ir labi, ka šodien sabiedriskajā televīzijā top tādi sižeti kā Zandas Ozolas-Balodes stāsts par laikraksta Atmoda pirmsākumiem.

Ja jau mēs, izvēloties runātājus "Panorāmas" sižetam, par pamatu ņemam objektīvus kritērijus, proti, konkrētās personas saistību ar konkrēto tēmu (šajā gadījumā „Saskaņas centra" politiķa Nikolaja Kabanova kādreizējo aktīvo darbību "Atmodas" krievu redakcijā), nevis balstāmies populismā, konjunktūrā un „kā vieglāk" apsvērumos, tad tie ideāli, par kuriem cīnījās brīvās preses pioniere "Atmoda", ir patiešām iedzīvināti. Tātad mēs esam ne tikai brīvi, bet arī nobrieduši.

Pirms četriem gadiem Aleksejeva gadījumam līdzīga vētra sacēlās arī britu sabiedrībā. BBC zīmola diskusiju raidījumā "Question Time" bija uzaicināts piedalīties Britu Nacionālās partijas (BNP) līderis Niks Grifins. Grifins bija ilgstoši apdzīvojis politiskā spektra marginālo galu un bija galvenokārt pazīstams radikālu citātu dēļ – viņš, piemēram, apgalvoja, ka Hitlers „nedaudz pārspīlēja", islāms ir „ļauna reliģija" un Lielbritānijai jākļūst par „99% ģenētiski baltu". Taču, kad BNP ieguva divas vietas Eiroparlamentā, viņš kļuva par leģitīmu politiskā meinstrīma dalībnieku. Un BBC, to apzinoties, uzaicināja viņu piedalīties populārajā diskusiju raidījumā. Pret Grifina klātbūtni BBC prime time raidījumā iebilda daudzi, un darīja to kaislīgi (raidījuma dienā pie BBC ēkas Rietumlondonā notika masu protesta demonstrācija), bet toreizējais ģenerāldirektors Marks Tomsons kritiku noraidīja. Komentāros presē viņš uzsvēra, ka Grifins tika uzaicināts, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. „Ja mēs izlemtu viņu neaicināt, tad tas būtu pretrunā ar Karalisko Hartu (ekvivalents sabiedriskajam pasūtījumam) un pretrunā arī ar to, ko britu sabiedrība no mums sagaida. Tas būtu nepareizi."

Ja LTV izvēlētos intervējamos pēc „patīk-nepatīk" principa, tad arī mēs rīkotos nepareizi. Labi gan, ka esam pieņēmušies briedumā. Ir vērts atskatīties atpakaļ un atgādināt sev, cik lielā mērā.

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti