Klaudzēšana, kas sadzirdama kā dimdēšana
Pilsētas drudžainajā ikdienā pierasts, ka soļi klaudz dažādā ritmā, sajaucoties kopā ar citām skaņām un veidojot to pilsētas nepārtraukto dūkoņu, kuras klātesmi mēs pamanām tikai tad, kad tās nav, proti, pilnīgā klusumā.
Sestdien Rīgā soļi klaudzēja neparasti varbūt tāpēc, ka aukstumā skaņa izplatās citādi, bet varbūt tāpēc, ka gaisu iespaidoja tūkstošiem cilvēku emocionālā pacilātība, dodoties uz Grāmatu draugu ķēdi, lai piedalītos simboliskajā grāmatu pārvietošanā uz jauno Nacionālās Bibliotēkas ēku. Tas tiešām bija salīdzināms vien ar sadošanos rokās Baltijas ceļā.
Tik spēcīgu pozitīvā lādiņa triecienu Rīga nebija piedzīvojusi sen. Lai gan ķēdē piedalījās tikai ap 14 000 cilvēku, lādiņš noteikti bija spēcīgāks par Dziesmu un deju svētkiem un citiem pēdējos gados piedzīvotajiem tautas nacionālo identitāti apliecinošajiem lielpasākumiem. 14 000 atvērti, pozitīvi un galvenais mīlestībā pret savu zemi, kultūras mantojumu un grāmatām vienoti cilvēki spēj daudz. Mīlestība, kā zināms, vispār spēj gāzt kalnus. Likt Rīgai dimdēt tai vieglāk par vieglu.
Un Rīga dimdēja tā, ka sadzirdams aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām. Pat lielākais Ēģiptes izdevums „Al Ahram” nevarēja izlikties nedzirdam un grāmatu sadaļā rakstīja par 14 tūkstošiem grāmatu draugu, tai skaitā vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem, kuri ziemas salā no rokām rokās nodeva vairāk nekā 2000 grāmatu jaunajai Nacionālās bibliotēkas ēkai, kuru projektējis izcilais latviešu arhitekts Gunārs Birkerts.
Kas no tā secināms? Tas taču skaidrs! Lai dimdētu, mīlestībai jābūt abpusējai, soļiem jāklaudz vienā ritmā.
Telpas un gadalaika ietekme uz dimdēšanas procesu
Kad pirms četriem gadiem viesojos Ūmeo ar nolūku iepazīties, kā pilsēta gatavojas Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam, bija pilnīgi skaidrs – zviedri ziemu uztver nopietni un domā par pasākumiem neatraujami no klimatiskajiem apstākļiem.
Es to atcerējos, kad, stāvot grāmatu ķēdē, izdzirdēju traģikomisku stāstu, ka pie Akmens tilta tējas dalīšanas punktā beidzies cukurs, bet tas vēl nav nekas – Vērmanes dārzā beigusies pati tēja… Uz šī fona ilgā pirmās grāmatas gaidīšana šķiet nieki vien, tomēr gribu jautāt Grāmatu draugu ķēdes rīkotājiem, vai kādam ienāca prātā vispirms veikt modelēšanu un aprēķinus, ņemot vērā, ka ķēdē stāv grāmatmīļi, kuri teju katrs gribēs nofotografēties ar pirmo grāmatu vai vismaz mīļi sasveicināties ar to. Tā sakot, fanu „Meet&Greet”.
Visu paredzēt, protams, nav iespējams, taču „Rīga 2014” pasākumu plānotāji jau pirms četriem gadiem zināja, ka atklāšana notiks ziemā un būs nepieciešamas telpas lieliem interesentu pūļiem.
Tagad dažas dienas pirms koncerta, piemēram, izrādās, ka "Arēnā Rīga" regulāri notiek hokeja spēles (iepriekš neviens to pat nenojauta!!!), tāpēc koncerta „Rīga dimd” mēģinājumiem tur gandrīz nepaliek brīva laika un vietas. Vai rīkotāji iedomājās, ka tas neatstās iespaidu uz koncerta kvalitāti?
Tagad izrādās, ka interesentu ir pārāk daudz un Rīgas autoostā jānoliek divi būdīgi apsargi, kuri uz otro stāvu – izcilu latviešu pianistu koncerta vietu – nelaiž publiku, jo vietu vairs nav. Ja skandas vai ekrāns būtu nolikts tur – lejā, pirmajā stāvā… Bet nebija. Laikam neviens par to nebija iedomājies.
Līdzīgi arī tirgus paviljonos. Kāda gaļas paviljona pārdevēja, jautāta par apmeklētāju daudzuma atšķirībām parastā sestdienā un 18.janvārī, izteicās, ka tas pats jau vien esot. Palūkojoties apkārt (jo Centrāltirgu parasti neapmeklēju), redzama tikai viena liela burzma, kurā mākslas darbi pazuduši. Vienīgie redzamie – pie paviljona kupola, bet uz turieni skatīties nav vaļas. Jālūko neuzskriet kādam.
Lai nebūtu tikai nepilnības, jāsaka, ka zivju paviljonā kora „Kamēr…” sagādātais pārsteigums bija lielisks. Publikā klīstošie, pie letēm stāvošie cilvēki un pat pārdevēji, kuri īsu mirkli pirms tam sparīgi slavēja preci, pēkšņi sāka dziedāt uz podesta uzkāpuša diriģenta vadībā. Patiesi neaizmirstami!
Secinājums. Telpas, kurām vienmēr būs lielāka vai mazāka ietilpības robeža, dimdēšanai ir nāvīgi bīstamas, tāpat kā dimdoņas tīkotāju vieglprātīgā nerēķināšanās ar gadalaiku.
Gaismas loma dimdēšanas nodrošināšanā
Visbeidzot sestdienas vakars. Krastmala. Uguņošana. Tāda uguņošana, ka apbrīnā mute vaļā un kāds izbiedēts zvirbulis var ielidot. Izcila uguns māksla, kuras baudījuma mirklis vienmēr šķiet pārāk īss, taču patiesībā tas nozog laiku kā nadzīgākais kabatzaglis. Tik veikli, ka nespēj izšķirt, kur pārkāptas jau iepriekš pieredzētās tehniskās jaunrades robežas.
„Arēnā Rīga” bija citādi. Tur uz koncertu „Rīga dimd” pulcējās izcili mūziķi. Grēks nenosaukt!
Koncertā uzstājās Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", Latvijas Radio koris, jauniešu kori "Kamēr…" un "Balsis", Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), kā arī starptautiski atzīti solisti – Aleksandrs Antoņenko, Egils Siliņš, Ilona Bagele, Elīna Šimkus, Intars Busulis, Raimonds Pauls, grupas „Instrumenti" un „Auļi", diriģenti Māris Sirmais, Valdis Butāns, Jānis Liepiņš un Mārtiņš Ozoliņš. Koncertu vadīja aktieri Gundars Āboliņš un Baiba Broka.
Arī koncerta veidotāju komanda prominenta – režisors Andrejs Žagars, scenogrāfs Reinis Suhanovs, videomāksliniece Katrīna Neiburga un tekstu autore Nora Ikstena. Savukārt koncerta muzikālās programmas izvēle uzticēta LR3 „Klasika" direktorei muzikoloģei Gundai Vaivodei un komponistam Arturam Maskatam.
Pirmās aizdomas, ka koncerts ar nosaukumu „Rīga dimd” nedimdēs, radās brīdī, kad strēles galā piekārtās televīzijas kameras ēna pārslīdēja pāri Egila Siliņa sejai. Trajektorija! Vai prožektora un kameras kustības trajektorijas nav iemēģinātas? Laikam nobijies no šādām kļūdām, prožektora operators koncerta turpinājumā aizvien retāk izgaismoja solistus, īpaši tos, kuri izvietoti skatuves malās.
Nākamās aizdomas radās brīdī, kad nezin kādēļ koncerta programmā iekļautos klasiskās mūzikas grandu – nerīdzinieku skaņdarbus pēkšņi turpināja Haņina dzejas lasījuma video, bet pēc tam Stabulnieka dziesmas video.
Nenovēršamais lūzums bija noticis. Uz skatuves bezdarbībā atradās vairāk nekā simts profesionālu mūziķu, bet publika klausījās Stabulnieku nedzīvā ierakstā. Sekoja latviešu klasiķu skaņdarbi izcilo solistu izpildījumā. Acīmredzot koncerta veidotāji kaunējās aicināt Antoņenko, Siliņu un Elīnu Šimkus tikai uz vienu skaņdarbu, bet vienalga nespēju atrast motivāciju Pētera Čaikovska, Džuzepes Verdi un Džakomo Pučīni skaņdarbu iekļaušanai koncerta programmā.
Tad koncertā kulminācija ar Raimonda Paula uznākšanu. Neveiklo maestro pieteikumu vienā rindā ar šprotēm varēja ņemt ļaunā, taču tas tikai neveikls joks, salīdzinot ar ko citu. Paulam paredzētie skaņdarbi bija izkaisīti līdz pat koncerta beigām. Maestro uznāca, nogāja, uznāca, nogāja, bet, piemēram, grupai „Instrumenti” koncerta veidotāji ļāva nospēlēt trīs dziesmas pēc kārtas un vēl no sirds papļāpāt pa vidu, kamēr nevienam citam mūziķim nekas tamlīdzīgs pat neienāca prātā. Vai jums šķiet, ka Egilam Siliņam vai Aleksandram Antoņenko nekas nebija sākāms? Intars Busulis arī ir visai runātīgs, bet neko neteica.
Vienreiz noticis, lūzums turpināja lauzt aizvien spēcīgāk. Liānas Langas poēma par Rīgu no ekrāna, Jāņa Rokpeļņa atraktīvās vārsmas, kas, pirmoreiz dzirdētas, sajūsmināja, bet tagad garlaikoja. Un mūziķi visu laiku bezdarbībā uz skatuves.
Sava artava laušanā arī it kā mākslinieciskajām videoprojekcijām skaņdarbu laikā. Jāsaka godīgi, tik neradošu videomākslu nebiju gaidījis. Vienveidība, kur nepārtraukti šķiet, ka tiek rādīts viens un tas pats pilnīgi atšķirīgu laikmetu un stilu skaņdarbu vizuālajam noformējumam. Radošu pieeju šiem videodarbiem raksturotu kaut vai elementāra interese padarīt tos atbilstošākus skaņdarbu ritmikai, melodikai un citiem parametriem. Šķiet, šoreiz ekrāni būtu labāk noderējuši, lai tālākajās arēnas vietās sēdošajiem parādītu mūziķu tuvplānus, ko redzēja televīzijas tiešraides skatītāji.
Koncertu veido komanda. Šajā gadījumā - pieredzējusi un sastrādājusies komanda. Ir aizdomas, ka tieši tas - mehāniska uzticēšanās radošajām spējām - iegāza. Un vēl iegāza paļaušanās uz to, ka zvaigznes izvilks, bet zvaigznes pašas par sevi nedimd, ja tām nav spēcīgas radošas komandas. Un vēl ir aizdomas, ka operas vadības maiņas skandāls ir atstājis iespaidu uz Andreja Žagara komandas radošajām spējām vai arī šeit sastapāmies ar attieksmes demonstrējumu.
Ja režisors jūt lūzumus, prātā modelējot koncertu, viņš lūdz komandu labot, mainīt un pilnveidot. Ja režisors redz video nepiemērotību skaņdarbam, viņš var lūgt pārstrādāt vēl pirms mēģinājumiem. Ja režisoram nav vienalga, viņš modelē uznākšanas un noiešanas, paredzot to, kas un cik ilgi atrodas uz skatuves. Ja režisors zina, ka koncertam ir nosaukums „Rīga dimd”, viņš darīs visu, lai Rīga dimdētu.
Režisors nejuta, neredzēja, nemodelēja… Vai režisors vispār zināja, ka viņš ir režisors? Vai režisors vispār bija?
Un visbeidzot scenārijs.
„Ar mūzikas un dzejas palīdzību radām svētkus Rīgas iedzimtajiem un viesiem, visai pasaulei parādot, ka neesam mazi, sakumpušām mugurām, ka labi jūtamies ar savām vērtībām, protam atrast pērles un priecāties par savu pilsētu,” koncerta koncepciju skaidro tā scenārija autore Nora Ikstena.
Lai būtu cieņas pilni reveransi aizgājēju virzienā, lai būtu multikulturālisms, bet vai pasaule grib vēlreiz dzirdēt Verdi, Pučīni Siliņa izpildījumā? Pasaule Siliņu zina. Zina Verdi un Pučīni, bet kāpēc pasaulei būtu jāzina Langa, Rokpelnis, Haņins? Tos zinām un šos video jau esam redzējuši mēs. Kāpēc, piemēram, ne Uldis Bērziņš, Māris Salējs – abi arī izcili atdzejotāji? Kāpēc ne Jānis Elsbergs ar dzejoļiem par Daugavas aizbēršanu? Un tā tālāk… Tā varētu par izvēli jautāt bezgalīgi. Tas nav produktīvi.
Koncerta izdošanos nosaka smalka muzikālā satura un dzejas kopsakaru jušana. Pat nevajag par varīti pērles meklēt, balansējot uz riskantiem asmeņiem. Par piemēru minams dziesmusvētku vokāli simfoniskais koncerts pērnvasar "Arēnā Rīga", kura scenārija autors bija Orests Silabriedis, bet režisors Dāvis Sīmanis. Izcils apliecinājums, ka "neesam mazi, sakumpušām mugurām, ka labi jūtamies ar savām vērtībām". Rīga dimdēja, lai gan koncertam nebija dots tāds nosaukums.
Vai izlasot manas pārdomas par koncertu, koncepcija atbilst rezultātam? Tieši pretēji.
Koncerts parādīja, ka mēs nejūtamies labi tikai ar savām vērtībām, un tas ir labi, jo taču jāapputeksnējas ar pasaules putekšņiem, lai būtu priekšgalā, taču slikti ir tas, ka koncerts palika nejēdzīga savārstījuma līmenī, neparādot šo spēku un nostādot muļķīgā situācijā mūsu izcilos un vēl dzīvos māksliniekus. Bēdīgi!
Skumji arī tas, ka nepārtraukti bija jāskaidro koncerta saturs čukstus uz auss Rīgas viesim, pēc tautības polim, kurš, būdams Vīnes iemītnieks, ir liels klasiskās mūzikas cienītājs, taču ik pa brīdim raidīja neizpratnes pilnus signālus…
Secinājums. Smalka jušana, vispirms radošā darbā sadzirdot asins dimdēšanu sevī, palīdz dzimt dimdēšanai. Mehāniski radoši izsmeltas komandas kompromisi dimdēšanu nogalina.
