Starp bravo saucieniem, sajūsmu un piedzīvotā augstās mākslas baudījuma izgaršošanu nevilšus uznirst līdz galam nenoformulēts jautājums, kas sākotnēji skan vienā vārdā: „Zirgs…”. Tad Rīgā ieplūdušais aukstums atvēsina sakarsētās maņas un jautājums sāk iegūt tam ierasto gramatisko formu: Ko uz operas skatuves darīja zirgs?
Šis jaukais, pēc izskata visai krietni darba cēlienu šai saulē aizvadījušais lopiņš nebija uzaicināts uz „Rīgas 2014” atklāšanu dziedāt kopā ar izcilajiem solistiem – vācu tenoru Torstenu Kerlu, zviedru soprānu Elizabeti Stridu un vācu mecosoprānu Urzulu Hesi fon den Štaineni.
Zirgs, kas nedzied, rātni bakstīja purnu savam pieskatītājam krūtīs, cenšoties izdiedelēt vēl kādu gardumu, kas viņam pienākas par rātno mīņāšanos uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Iznācieni divas reizes – izrādes sākumā un beigās.
Vispārpieņemts dramaturģijas princips: ja uz skatuves ir bise, tad tai jāizšauj agri vai vēlu. Tiesa, neviens nav teorētiski izskaidrojis, kas notiek gadījumā, ja uz skatuves ir zirgs. Izšaut viņš nevar.
Aizšauties? Aizjoņot? Aizdrasēt? To gan, bet tāpat risks, uzvedot uz skatuves zirgu, izrādes veidotājiem visai liels neprognozējamās dzīvnieka reakcijas dēļ. Ko vēl var izšaut zirgs? Demonstratīvi nedziedāt un ar savu klātesmi būt nevis zirgs, bet simbols.
Vienīgā asociācija, ko zirgs spēja radīt ārpus tā, ka tradicionāli latviešu zemnieka mentālā būtība ir cieši pieķērusies zirgam – draugam un uzticamākajam līdzgaitniekam smagajā lauku ikdienā, bija vīzija no klasiskās mākslas. Iespējams, atāla operas zirga priekštece – vecvecvecmāmiņa bija balta ķēve, kas svēto ozolu birzī lemj likteni, kāpjot pāri vai uzkāpjot priekšā noliktam šķēpam vai zobenam.
Nespējot rast izeju savos maldu ceļos, meklēju atbildi medijos. Atradu Latvijas Radio ierakstu no preses konferences, kurā Dēlholma skaidro zirga lomu un pamato viņa atrašanos uz skatuves šī Latvijai tik nozīmīgā pasākuma laikā.
Režisore norāda: Zirgs ir viens no operas iestudējuma „Rienci: Triumfs un sakāve” centrālajiem tēliem. Arī operas pirmizrādē 1842.gadā Drēzdenē balts zirgs esot parādījies uz skatuves.
Ahā! Tātad nevis vācu tenors, bet gan zirgs ir galvenais. Tur pat zirgs noteikti smietos, ja kāds iedomātos pie galvenajiem vēl pieskaitīt abas jau minētās operdīvas un nepārspējamos latviešu baritonus – Rihardu Mačanovski, Krišjāni Norveli un Armandu Siliņu. Turklāt vēsture droši vien klusē par to, kāds bija zirga šāviens Drēzdenē…
„Baltais zirgs bieži vien mūsos saistās ar brīvību, lidojumu un dabu,” simbolisko nozīmi preses pārstāvjiem atklāja režisore.
Režisores skaidrojums mani sasniedza pavisam negaidīti tikai nākamajā dienā pēc pirmizrādes, kad, ejot pa ielu un kaujoties iekšējās pretrunās, pēkšņi skatiens pielipa automašīnas markas „Mustang” simbolam. Šo šausmīgo atklāsmi pastiprināja iestudējuma otrajā daļā uz ekrāna grafiski uzzīmētais, rikšojošais brīvības, lidojuma (jo krietni virs skatuves) un dabas simbols...
Brīvība? Lidojums? Daba? Atbilde: mežonīgie savvaļas mustangi Amerikā. Regulāra klišeju producēšana un iepludināšana citā kultūrvidē ir panākusi savu. Savu rātno un gadsimtiem uzticamo zirdziņu, bērīšu, kumeliņu vietā uz skatuves noliekam savvaļas brīvestību simbolizējošu mustangu.
Mūsu zirdziņš nebija pelnījis šādu nodevību, bet trakākais, ka šī nodevība notika tiešām mums nozīmīgā brīdī un vietā visas Vecās Eiropas acu priekšā. Nav svarīga multikulturālisma dvaša, kurai iedvesmu režisore smēlusies pie jātniekiem Spānijā, ja nodevība kā smaga nasta atlikušo laiku žņaugs mūsu sirdsapziņu. Viesmākslinieki aizbrauks producēt klišejas citviet, bet mēs paliksim un varbūt nejauši ieskatīsimies acīs katra latvieša mentālajam draugam, kurš neko nepārmetīs... Vien bakstīs savu purnu mums krūtīs, diedelējot auzas par rātnu mīņāšanos uz tās skatuves, kura saimniekam labpatīk.
Vēl tikai viena kritiska piezīme par iestudējumu. Pēc tam uzslavas.
Režisore saka - zirgs nav nekas jauns. Piebilstams - arī Vāgnera interpretācija, izmantojot stilizētus militāristu formastērpus, nav nekas jauns. Atceramies kaut vai „Reinas zeltu”… Arī uz publiku pavērstais kalašņikovs nav nekas jauns. Arī bērnu ekspluatēšana uz skatuves darbojas… Bērni un dzīvnieki. Spēlējam uz jūtām? Paldies!
Uzslavas?! Jā! Dramaturgam Mikum Čežem un viesdiriģentam Modestam Pitrenam par tiešām lielisko spēju piecu cēlienu operas stāstu jēgpilni izstāstīt divos cēlienos, nezaudējot novatorismu, ko operā ieprogrammējis pats dižais Vāgners. Latvijas Nacionālās operas solistiem, kuri veidoja ansambli brīžos, kad vācu tenors nespēja turēt līdzi abiem soprāniem.
Latvijas Radio raidījumu „Pa ceļam uz klasiku”, kurā ir atspoguļota preses konference, klausieties šeit. Uzslavas Latvijas Radio par lielisko tiešraidi no opernama un starpbrīdī sniegto informāciju, kas palīdzēja orientēties notiekošajā. Tajā pašā laikā diemžēl nav par ko slavēt Latvijas Televīzijas pieslēgšanos operai un šim grandiozajam notikumam. Skatītājam tika piedāvāti pa diviem fragmentiem no katras iestudējuma daļas, bet pārējā laikā – oficiālas runas un intervijas…
Turpinājumā – par draugu ķēdi, Centrāltirgus brīnumu un koncertu, kuru nespēja glābt pat pasaules līmeņa zvaigznes. Arī tur bija zirgs. Neredzams. Un arī tas neizšāva, jo kāds dramaturgs, laikam nebūdams informēts, ka mūsdienās jāšauj ne tikai bisēm, bet arī zirgiem, to aizmirsa ierakstīt scenārijā…
