Reinis Ošenieks no ASV: Haoss Ņujorkā!

Rīga – Helsinki – Ņujorka. Lidojums ar visu reģistrēšanos Rīgā, pārsēšanos Somijā, un nosēšanos ASV mums prasīja lielu pacietību: kopš atvērās automātiskās durvis Rīgas lidostā līdz aizvērās tāda paša veida durvis Ņujorkas gaisa kuģu ostā, pagāja teju 16 stundas. Pagāja vēl divas, līdz ieripinājām koferus viesnīcas 8. stāva numuriņā. Pavakariņojām nepieklājīgi asus ēdienus kādā ķīniešu kafejnīcā, un jau pirms desmitiem vakarā miegs pavēlēja likties horizontāli.
 
Ņujorkas pulksteņi bija nosituši piekto stundu pēc pusnakts, kad miegu pārtrauca kādas kravas mašīnas skaļā motora rūkoņa. Laikam miegs ielēca vainīgās mašīnas kravas nodalījumā, aizbraucot nezināmā virzienā. Atgādinot par sevi, tas vairākas reizes dienas laikā vēl kaut kur pabrauca mums garām, taču uz viesnīcas numuriņu miegs atpakaļ atbrauca teju pēc 21 stundas. Tieši tik gara bija mūsu komandējuma otrā diena.
 
Pēc brokastīm ilgu laiku nācās “iestrēgt” viesnīcas numuriņā, gaidot atbildes, no kā bija atkarīgi turpmākās dienas plāni. Zinājām vien to, ka Kristapa Porziņģa spēle sākas astoņos vakarā. Plānoto došanos uz Centrālo parku nācās atlikt, jo ar e-pasta starpniecību turpinājās sarakste ar diviem cilvēkiem – NBC sporta žurnālistu Brūsu un NBA drafta naktī raudošā zēna tēti Gelu. Ar abiem biju norunājis tikšanos, taču otrdienas rītā neviens vēl nespēja dot precīzu atbildi. Kuru katru brīdi kāds no viņiem varēja atbildēt, tāpēc visu laiku nācās palikt sasaistē ar bezmaksas internetu. Pēc apmēram divu stundu gaidīšanas plāni beidzot bija skaidri. Devāmies uz Centrālo parku – tur bijām arī vasarā drafta laikā, šoreiz nolēmām apskatīt ainavas arī gadalaikā, kad lapu kokiem nav. Parkā bijām nolēmuši paprasīt garāmgājējiem, vai tie zina Kristapu Porziņģi un kur atrodas Latvija.

Pēc vairākām intervijām sapratām, ka atšķirībā no vasaras, kad tur pastaigājas daudz vietējo, ziemā Centrālais parks bija galamērķis pārsvarā tūristiem. Tāpēc nolēmām doties aprunāties ar cilvēkiem arī citur!

LTV operators Artūrs Liepiņš iemūžina Centrālā parka ainavas

​Vēlāk devāmies uz NBC televīziju, kur bija paredzēta tikšanās ar pieredzējušo sporta žurnālistu Brūsu Beku. Ar viņu iepazinos pirms NBA drafta. Saņēmuši caurlaides, sagaidījām Brūsu, un devāmies nelielā ekskursijā. Ēkā vairāk nekā 30 studijas – mūsu platuma grādos zināmākā varētu būt “The tonight show starring Jimmy Fallon” studija, ko bieži redzam video sižetos arī uz savām “Facebook” laika joslām. Ēkā simtiem kameru, un, iespējams, pirmo reizi tajā paviesojās arī divas no Latvijas Televīzijas. Tās tika vērstas Brūsa virzienā, kurš mums pastāstīja par Porziņģi.

Gribējām noskaidrot dažādas lietas par latviešu basketbolistu no profesionāļa, kas uz visu notiekošo noraugās ar ņujorkieša acīm.

Vēlāk mums bija iespēja redzēt Brūsa vadīto sporta apskatu tiešraidē. Lai nokļūtu studijā, bija nepieciešama divu atbildīgo personu piekrišana. Pēc tam, kad Brūss izskaidroja, no cik tālas vietas esam atbraukuši veidot reportāžas, uzreiz saņēmām pozitīvu atbildi. Dodoties iekšā studijā, mūs aicināja būt piesardzīgiem no robotiem. Jā – tur atrodas četras kameras, kas pārvietojas kā roboti, un bez operatoru palīdzības filmē notiekošo.

Reinis ar Artūru ar žurnālistiem Sibilu un Brūsu

Pēc NBC televīzijas apmeklējuma steigšus devāmies uz metro, lai laicīgi paspētu uz Porziņģa un "Knicks" spēli pret Vašingtonas "Wizards". Pie slavenās "Madison Square Garden" arēnas galvenās ieejas ieradāmies stundu pirms mača sākuma. Artūrs iemūžināja pāris kadrus ar cilvēku masām, kas dodas ieejas virzienā.

Ap arēnu daudz vīru, kas piedāvā iegādāties biļetes. Vēlāk uzzinājām, ka divi latvieši no viņiem nopirkuši viltotas biļetes. Lai arī tās izskatās kā oriģināli, svītru kods tomēr neatbilda patiesībai.

Pie ieejas apsargi konstatējuši, ka viltotas, un lūguši nekad neuzticēties šiem biļešu tirgotājiem. Latviešu līdzjutējiem nācās pirkt biļetes vēlreiz. Tikmēr ārā stindzinošs vējš, cilvēki raitā solī steidz nokļūt siltumā. Mums gan tas tik ātri neizdodas, jo necerēti ilgi nākas meklēt mediju ieeju, kur atstātas akreditācijas. Apsargam, kurš atrodas netālu no galvenās ieejas, prasām norādes, lai tiktu līdz mediju ieejai. Saņēmuši instrukcijas “taisni, pa labi un tad pa trepēm uz leju'', devāmies tālāk. Nākamais apsargs mūs sūtīja atpakaļ, sakot, ka jāiet citur. Tā mēs apstaigājām kopumā astoņus (!) apsargus, un bijām apgājuši apkārt teju visai arēnai... Pie vienas no ieejām stāvēja divas dāmas - policiste un apsardze, kas norādīja, ka jāiet atpakaļ! Pacietības mērs bija pilns. Dāmām teicu: “Kam vispār šeit var uzticēties, jo, meklējot mediju ieeju, esam apgājuši arēnai apkārt...”. Tas policisti sadusmoja. Viņa nekavējoties norādīja uz uniformas NYPD logotipu, sakot, ka Ņujorkas policijai vienmēr var uzticēties! Ar lieliem pūliņiem beidzot mediju ieeju atradām.
 
Tajā vairāki apsargi lika izkrāmēt visu no kabatām, pārbaudītas tika arī somas. Saņēmuši akreditācijas, kāpjam liftā. Katrā no tiem sēž arēnas darbinieks, kura uzdevums ir uzjautāt par vietu, kur vēlamies nokļūt, un nospiest attiecīgā stāva pogu. Mediju darba telpā daudz galdu, kur novietot datorus, brīvu vietu praktiski nav. Noliekam virsdrēbes un somas, un dodamies uz savām vietām, kas atrodas arēnas augšējā stāvā. Pie katras sēdvietas galda virsmā iebūvēti mazi TV ekrāni, kuros rāda spēles tiešraidi, tiesa, ar pāris sekunžu nobīdi. Uz arēnu nākas skatīties caur stiklu – visa mediju rinda ir norobežota ar stikla sienu.

Tas nedaudz atgādina sēdēšanu līdzās hokeja laukuma apmalei. Stikls nedaudz aizkavē skaņu (laikam žurnālistu darba apstākļu uzlabošanai), tādēļ nevar sajust arēnas īsto atmosfēru. To gan spējām sajust brīdī, kad izsauca Kristapu Porziņģi vai Karmelo Entoniju. No spēles gan redzējām pusotru ceturtdaļu, jo daudz nācās staigāt uz dažādām arēnas malām.

Puslaika pārtraukumā bijām sarunājuši tikties ar raudošā puisēna ģimeni. Zinot, cik ilgi meklējām mediju vietas, laicīgi devāmies tikšanās vietas meklējumos! Pa dažādiem gaiteņiem, trepēm un eskalatoriem, klausoties apsargu norādēs, nonācām pie īpašo viesu sektora kafejnīcas. Tur atkal priekšā vairāki apsargi. Ieraugot mūs, ceļš tika nobarikādēts, sakot, ka medijiem šeit ieiet liegts. Tomēr mums izdevās sarunāt, ka tiekam ielaisti. Satikām mazo puiku un viņa tēti, iepazināmies.

Nedaudz pafilmējuši desmitgadīgo puiku un viņa tēvu tribīnēs, dodamies meklēt preses konferences zāli un ceļu uz “Knicks” ģērbtuvi, kur pēc mača vienmēr pieejami spēlētāji. Atkal priekšā garš ceļš uz nezināmo. Vairāki apsargi rausta plecus, nezinot, kur īsti atrodas sportistu ģērbtuves. Radās sajūta, ka katrs nolikts savā postenī, un par citiem daudz neko nezina. Tad beidzot nonācām mediju telpā, kurai līdzās atradās preses konferences norises vieta.

Operatori jau ieņēmuši labākās vietas, lai arī "Knicks" jāspēlē vēl teju trīs minūtes. Spēles galotnei visi seko līdzi TV ekrānos, emocijas sit augstu vilni. Uz galdiem dažādi bezalkoholiskie dzērieni, bet ēdienu šķīvji, acīmredzot, tika iztukšoti jau puslaika pārtraukumā. Ar lielām nopūtām visi noraugās uz Galoveja neprecīzo tālmetienu pēdējās sekundēs un lēnām dodas uz preses konferences zāli. Pēc desmit minūtēm ierodas treneris, pāris jautājumu, un tālāk seko došanās uz ģērbtuvi. Līdz tai gaitenī trīs dažādās vietās mums pārbauda akreditācijas, stingra kontrole. Ieejot "Knicks" ģērbtuvē, ieraugām, ka vairums spēlētāju jau devušies prom. Teikšu atklāti – sabijos, ka prom aizgājis arī Porziņģis. Taču izrādījās, ka viņš ir milzīgās žurnālistu, kameru un mikrofonu kaudzes apakšā. Kā vēlāk teica liepājnieks – viņš un Karmelo Entonijs pēc katras spēles ir lielākā mediju ēsma.

Pēc intervijas ar Kristapu vēlējāmies sarunāt, lai viņš ļauj mūsu operatoram no arēnas izbraukt kopā ar viņu, taču mums šī iecere neizdevās. Pēc spēlēm pie spēlētāju stāvvietas izbrauktuves parasti stāv ļoti daudz līdzjutēju, tai skaitā latvieši. Kristaps atgādināja vienu gadījumu, kad, labu gribēdams, viņš pie līdzjutējiem apstājies. Atverot logu, līdzjutēju rokas sabira iekšā, sniedzoties pēc Porziņģa autogrāfa. Basketbolistam tur nācās pavadīt veselu stundu, līdz beidzot varēja braukt mājās. Nav viegls režīms – pēc nospēlētas spēles seko aptuveni pusstundu līdz stundu garas intervijas, pēc tam – aptuveni stundu ilgs brauciens līdz mājām. Tāpēc saprotama ir viņa vēlme neapstāties, jo līdzjutēji ASV tiešām ir traki uz bildēšanos, parunāšanos un autogrāfu medīšanu.
 
Atvadījāmies no Kristapa, un sekoja nākamais pārbaudījums – jātiek līdz tai mediju telpai, kurā nolikām savas mantas, arēnā ierodoties. Par laimi, tālu nebija jāmeklē, un drīz vien varējām doties uz metro. Pa ceļam ar operatoru mēģinājām definēt tās sajūtas, ko piedzīvojām savā pirmajā Porziņģa spēlē klātienē. Viss vienā lielā skriešanā, skaidrošanās ar apsargiem, amerikāņu stūrgalvība, no spēles praktiski nekādas baudas un intervija ar Kristapu vien desmit minūtes. Turklāt tik tāls ceļš mērots līdz Ņujorkai. Beigās ar operatoru, dodoties pazemē sava transporta meklējumos, nonācām pie secinājuma, ka tas noteikti nebija tas, ko bijām gaidījuši. Bet ar to ir jāsadzīvo, jo tikt pie Kristapa tagad kļūs arvien grūtāk.
 
Viesnīcā ieradāmies īsi pirms vieniem naktī. Skaipā sarunā ar "Rīta Panorāmu" izstāstīju par saviem iespaidiem un redzēto. Pēc tam steigšus samontēju interviju ar Kristapu, ko sūtīju uz Latviju. Tikko apskatījos saraksti ar kolēģi Latvijā – plkst. 3.18 es viņam rakstīju par to, ka sižets augšupielādējas uz servera, un pēc 40 minūtēm tam jābūt Latvijā! Tātad kopš brīža, kad iepriekšējā rītā pamodos, tomēr bija pagājušas nevis kā iepriekš rakstīju 21, bet gan 22,5 stundas. Izklausās diezgan traki, taču miega trūkumu neizjutu, jo visu laiku kaut ko darījām.
 
Nākamajā rītā nedaudz aizgulējāmies, piecēlāmies desmitos! Šīs dienas plānā bija tikšanās ar raudošo puisēnu, bet vakarā – došanās uz autogrāfu sesiju, kurā būs Porziņģis, un, iespējams, arī leģendārais Šakīls O'Nīls.
 
Saņēmuši norādes par Džordana ģimenes dzīvesvietu, devāmies turp. Tētis Gels mūs sagaidīja pie kādas augstceltnes un aizveda līdz savam dzīvoklim. Viņš ir ārsts, kurš palīdz cilvēkiem ar aptaukošanos, sastāda diētas un pat veic svara samazināšanas operācijas. To, ka ASV aptaukošanās ir tiešām liela problēma, var spriest pēc ģimenes materiālā stāvokļa. Un Gels nenoliedz – klientu un darba ir ļoti daudz. Satiekam arī Džordanu – puiku, kurš no raudošā bērna “NBA draftā” tagad pārvērties par lielāko Kristapa līdzjutēju. Viņa istabā milzīgs plakāts ar Porziņģa bildi, daudz mazākas fotogrāfijas, karodziņi, bumbas, un – pats galvenais - krekli. Šobrīd Džordana drēbju skapī jau ir 12 dažādi "Knicks" formas krekli ar latvieša uzvārdu.

Jā, arī es sākumā biju to pusē, kuri uzskata, ka tas nav normāli, ka deviņgadīgs puika var raudāt un paust savu neapmierinātību ar "Knicks" komandas izvēli drafta naktī. Taču, redzot cik daudz mazais Džordans zina un seko līdzi visam, kas notiek ar Ņujorkas komandu un spēlētājiem, domas mainījās. Tiešām ļoti sakarīgs un gudrs puika – to apliecina arī dažādas balvas, ko viņš teju katrā spēlē laimē basketbola zināšanu konkursā.
 
Džordana tēti jau biju brīdinājis, ka vēlāk dosimies uz ārpus Ņujorkas esošo lielveikalu, kur vakarā paredzēta autogrāfu sesija. Viņš dēlam bija nolēmis sagādāt pārsteigumu, nesakot, ka būs iespēja satikt Kristapu. Kopā aizbraucām uz lielveikalu!

Ar pusstundas nokavēšanos ieradās Porziņģis un O'Nīls. Jāsaka liels paldies Kristapa brālim Jānim, kurš mani informēja par šī pasākumu norisi jau labu laiku pirms ASV komandējuma. Tad arī lūdzu viņam, lai noskaidro, vai šo pasākumu mēs varēsim filmēt. Kad ieradāmies lielveikalā un sākām filmēt autogrāfu sesiju, ap mums nekavējoties sarosījās vairāki policisti. “Vai jums ir atļauja? Kas jūs esat? Kam jūs filmējat? Kurš jums deva apstiprinājumu?” Ar daudz jautājumiem tikām apbērti, bet bija pārliecība, ka viss ir saskaņots. Pārbaudījuši informāciju “savā galā”, mums tomēr ļauj filmēt. Pēc desmit minūtēm uzradās cits menedžeris, kurš dusmīgs mūs sāka izprašņāt ar identiskiem jautājumiem. Saņēmis atbildi, ka mums ir dots akcepts filmēt, šis vīrs neticēja. Apskraidīja vairākus cilvēkus, līdz viņa sejā parādījās smaids. “Jā, jūs drīkstat filmēt!”, noteica vīrietis, un, runājot rācijā, devās prom. Mēs ar operatoru noraustījām plecus un nopūtāmies – cik labi, ka pie mums Latvijā visi nav tik ļoti “uzvilkušies”, cik labi, ka mums nav nepieciešamas tik stingras atļaujas. Tostarp arī raudošā zēna tētis pirms tikšanās man divreiz lūdza, lai uzrakstu Jānim par to, ka gribu filmēt raudošo puiku un vai viņiem nekas nav pretī, ja Gela dēls stāstīs par Porziņģa izsvilpšanu. Tā, lūk.
 
Redzot NBA leģendu Šakīlu O'Nīlu, protams, gribējās viņu nointervēt. Viņam līdzās daudz apsargu, daudz menedžeru, aģentu.. Par laimi, sanāca aprunāties ar vienu no O'Nīla pārstāvjiem, kuram lūdzu iespēju īsi nointervēt Šaku. Saņēmu noraidošu atbildi. Kad pasākums noslēdzās, mēģināju vēlreiz. Atbilde bija tāda pati, bet šoreiz sekoja piebilde – vari mēģināt, kamēr policisti viņu vedīs uz izeju. Un mums tas izdevās! Līdzjutēju barā sekojām O'Nīlam un viņa pavadoņiem, līdz atradu īsto brīdi, kad uzdot jautājumu. Un – viņš atbildēja! Par spīti tam, ka man aiz muguras esošais policists mani visu laiku grūda mugurā, par spīti tam, ka operators uztriecās virsū vairākiem cilvēkiem, mēs tikām pie intervijas ar leģendu. Sajūtas neizsakāmas – kad biju mazāks skatījos uz šo vīru TV ekrānos, bet tagad es viņu intervēju. Protams, tas viss, pateicoties Porziņģim. Bez Kristapa panākumiem Šakīls noteikti nekad dzīvē nepateiktu frāzi “I love Porzingis! I love Latvia!”

Pēc pasākuma Gels kopā ar dēlu mūs uzaicināja pavakariņot. Ieturot maltīti, abi daudz centās uzzināt par Latviju. Bet mēs vēl nobrīnījāmies par mazo Džordanu – viņš tiešām zina NBA drēbi, ļoti aktīvi sekojot līdzi arī amerikāņu futbolam. Viesnīcā atgriezāmies pēc pusnakts. Bija iestājies 11. februāris, Latvijā jau bija tās pašas dienas rīts. Tā bija diena, precīzāk, vakars kad ēterā bija jābūt manai pirmajai speciālreportāžai. Video montāža un sūtīšana man prasīja visu nakti. No rīta, kad sižets bija sasniedzis Zaķusalu, modināju operatoru, lai dotos uz lidostu.
 
Par nākamās dienas iespaidiem un lidojumu uz Zvaigžņu spēles norises vietu Toronto lasiet nākamajā rakstā. Kad? Drīzumā... Visticamāk, pēc atgriešanās mājās no Zemgus Girgensona apciemošanas Bufalo!