Raimonds Rudzāts: Latvijas sporta ekosistēma ir piesārņota. Vai to satīrīs?

Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad vienlaicīgi uz sāniem nolicies ir gan zirgs, gan kariete. Dīkā sēž gan zvaigznes un profesionāļi, gan fizkultūrieši un amatieri. Latvijas sporta dzīve ir apstājusies. Vismaz oficiāli. Neoficiāli – rosība ir kā skudru pūznī, kurā tikko ietriekts sprungulis. Visi domā, meklē, rēķina. Ko? Variantus izdzīvot. Runāt par izaugsmi kādu laiku būs muļķīgi.

Ja kaut kas spēj līdzsvarot uz paradoksu pāļiem stutēto Latvijas sporta sistēmu, tad tā ir šī pandēmija. Neatkarīgi no tā, kādi kuram iepriekš bijuši panākumi, kurš bijis izveicīgāks un rafinētāks varas gaiteņos, vai kurš vienkārši pirmais uzgājis iepriekš neartus tīrumus, – tagad visi Latvijas sporta ekosistēmas iemītnieki ir nogājuši no skatuves, līdzi ņemot katrs savas dekorācijas.

Oficiāli nenotiek nekas. Sporta objekti slēgti. Dažādi aizliegumi, tajā skaitā – tuvošanās, stājušies spēkā.

Neoficiāli – pienāk arvien vairāk ziņu par to, kā situāciju risina profesionālie sportisti. Sarunāšanu un acu pievēršanu valdība atcelt nevar, un Latvijas sporta elite to izmanto, lai turpinātu trenēties. Ainiņa apmēram šāda:

„Zāles atslēgas atradīsi paslēptas zem tepiķa, konvertu atstāj puķu podā, bet, ja redzēšu, ka esi iesaistījis mentus, tad mēs neesam pazīstami!”

Zīmīgi, ka pandēmijas laikā vienuviet Latvijā var sasmelt tik daudz sporta sabiedrības krējuma kā nevienu pavasari. Lai arī cietēji no pandēmijas ir visi, ciešanu mērogi būtiski atšķiras.

Jo ilgāka būs dīkstāve, jo lielāka būs to profesionālo atlētu daļa, kas pēc pandēmijas sportot turpinās vairs tikai hobija līmenī.

Lielākā riska grupa ir sporta spēļu spēlētāji, kuru eksistence ir atkarīga tikai un vienīgi no vietējo uzņēmēju un pašvaldību labvēlības. Proti, no tā, vai viņu pārstāvētajiem klubiem būs finansējums. Ieņēmumi no skatītāju biļetēm kā nopietna budžeta pozīcija Latvijā nekad nav eksistējusi. To, cik strauji viss var notikt, šajās dienās uz savas ādas izjūt Jūrmalas basketbolisti. Turklāt striķis trūka šķietami drošākajā vietā – pašvaldības pusē. Kas sagaida pārējās profesionālās sporta spēļu komandas, bail pat iedomāties…

Drošāka situācija individuālajiem atlētiem, kuriem bija (ir?) olimpisko spēļu potenciāls. Valsts finansējums viņu karjeras uzturēja pie dzīvības arī pirmspandēmijas laikā, tāpēc, visticamāk, kurss tiks ieturēts arī vismaz līdz tuvākajām olimpiādēm – attiecīgi 2021. un 2022. gadā.

Diskusijas par to, kādam nākotnē jābūt šim kursam, Izglītības un zinātnes ministrija bija plānojusi atsākt aprīlī. Pandēmija var atlikt to norisi, taču tās novitātes neizbēgami diskusiju ugunskuram piemetīs jaunas pagales, jo būs izgaismojušies arī dažādi precedenti.

Īpaši spilgti krīzes laikā atsedzas tas, ko Latvijas sporta vide līdz šim afišējusi tikai sev izdevīgā gaismā: proti, starptautisko federāciju (ne)izlēmība Covid-19 krīzes laikā. Tā starp rindām daudz pasaka par attiecīgo sporta veidu lomu pasaulē un pārliecību par to pastāvēšanu ilgtermiņā. Nez, kāpēc tie naudīgākie un populārākie arī bija visizlēmīgākie? Jo viņu pozīcijas ir stabilas. Taču tādu ir maz.

Tautas sports un tā aktīvisti no pandēmijas ir vienlaikus gan vislielākie cietēji, gan ieguvēji.

Cietēji, jo daudzas tautā iemīļotas organizācijas, aktīvistu kopas un tautas sporta pasākumi pandēmiju var arī nepārdzīvot. Ieguvēji, jo krīze un tai pakārtotie atbalsta mehānismi gribot negribot veiks vides sakārtošanu, aizslaukot puspelēkos elementus. 

To kā ieguvumu akcentē arī varas gaiteņu kuluāros – sak, sportot gribētāji un infrastruktūra jau nekur nepazudīs, pazudīs tikai „krīzes menedžeri”, kuri nebija pilnā apjomā izpildījuši saistības ar valsti. Vietā nāks citi –  jau bruņojušies ar zināšanām par to, kas var notikt nestundā un kādas darbības jau preventīvi ieteicams veikt, ja gribas savā virzienā sagaidīt glābšanas riņķi.  

Sporta treneriem, kuru ienākumus veidoja mēnesī novadīto nodarbību skaits, situācija ir gaužām neapskaužama un vienlaikus arī pamācoša.

Lielākā daļa nebija oficiālās darba attiecībās, Valsts ieņēmu dienestā reģistrējoties kā pašnodarbinātie vai patenta maksu maksātāji, tādējādi radot sev lielāku platību dažādiem manevriem ar nodokļiem un sociālajām iemaksām. Un šie vēl ir labākie piemēri, jo lielu īpatsvaru veidoja arī tādi, kuru rūpals balstījās tikai uz nedeklarētas skaidras naudas apriti.

Latvijas sporta ekosistēma bija piesārņota jau pirms pandēmijas. Globālā lielķeza un to pavadošais ārkārtas stāvoklis tikai izgaismo piesārņojuma vietas. Katrā krīzē ir arī savs skaistums. Gribas ticēt, ka pēc koronavīrusa dīkstāves Latvijas sporta nozare būs ieguvusi monolītākas aprises.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti