Raimonds Rudzāts
Žurnālists, dokumentālās filmas "Džentlmeņu kods" režisors
Pārstāv regbija komandas RK "Sigulda" un RK "Fēnikss"
Sportā kopš 2 gadu vecuma, kad sāka iet līdzi tētim uz visiem treniņiem
Saprotot, ka mans sporta zāles abonements nu būs iesaldēts uz nenoteiktu laiku, treniņa beigās domās atvados no stieņiem, hantelēm, skrejceļa un visiem pārējiem Siguldas Sporta centra labumiem. Žēl par tām reizēm, kad cits citu sāpinājām. Es domāju, ka mums būs dots vairāk laika…
Mana šķiršanās drāma, protams, ir nenozīmīga, taču – aizslēdzot durvis man, Siguldas Sporta centrs aizslēdz durvis arī visiem pārējiem,
tajā skaitā lielai daļai mūsu ziemas olimpiskā desanta. Labi, ka viņiem sezona nesen kā beigusies – tāpat šie nebūtu bijuši nācēji. Taču – paies dažas nedēļas, un par gatavošanos jaunajai sezonai būs jāsāk domāt arī viņiem.
Vai tiešām es vairs neredzēšu, kā Martins Dukurs, pirms treniņa iesildoties ar futbola spēli, uz visiem kliedz, pieprasot Čempionu līgas finālspēles cienīgu koncentrēšanos un tehnisko izpildījumu?
Kur tagad trenēties?
Tas ir jautājums, kas nodarbina ne tikai mani, bet desmitiem tūkstošu aktīvu cilvēku visā Latvijā. Tajā skaitā arī tos, kas nav vēl atmetuši cerības vasarā soļot atklāšanas parādē Tokijas olimpiskajā stadionā.
16. marts, pirmdiena. Pirmā diena pēc izlikšanas no otrajām mājām
Maniem tradicionālajiem ik vakara treniņiem ir jānotiek jebkādos apstākļos. Biju jau sataisījies uz stadionu, bet lietus un riebīgais vējš manu entuziasmu nokāva. Nolēmu ķerties pie plāna B un doties uz vienu no retajām vietām visā Siguldas novadā, kur vēl var pacilāt dzelžus – manu vecāku garāžu. Ēkas bēniņos ir šis tas noglabāts. Pie reizes būšu bijis ciemos un pēc treniņa tikšu pie ceptiem kartupeļiem.
Sen nav būts, tāpēc iesildīšanās sākas ar inventāra noslaucīšanu. Pie reizes atradu arī savas vecās slēpes, kas nav vilktas kopš pamatskolas laikiem, veco televizoru ar visu antenu un daudzus citus sentimentālus priekšmetus. Vecajam velotrenažierim gan gadiem ilga uzturēšanās neapkurinātā telpā nav nākusi par labu – tas man nekāds sabiedrotais šodien nebūs.
Telefonā ieslēdzu „Spotify”, uzlieku kādu dzīvīgāku dziesmu izlasi un… Trenēties var, nekāda vaina! Par laimi,
man Latvijas gods ar savu sportisko formu nebūs jāaizstāv, tāpēc trūcīgais inventārs un ierobežotā platība lielu skādi nenodarīs.
Bet – ko darīt profesionāļiem? Grūti stādīties priekšā.
Labi situētais slānis šo to var paveikt mājas apstākļos. Tā, piemēram, Latvijas basketbola izlases kapteinis Jānis Blūms savā „Instagram” kontā publicēja kadrus no savas mājas pagrabstāvā ierīkotās trenažieru zāles. Taču pilnvērtīgam treniņu darbam ar to ir par maz, un cik vispār Latvijā ir tādu sportistu, kuriem ir iekārtota privātā trenažieru zāle?
17. marts, otrdiena. Otrā diena pēc izlikšanas no otrajām mājām
Atkal laiks vakara treniņam. Šodien laiks mīlīgāks – trenēšos ārā. Izskrienot dažu kilometru aplīti pa Siguldu, ap 19.00 vakarā secinu: 30 minūšu laikā man pretī pa trotuāru pārvietojās trīs cilvēki un garām pabrauca divas automašīnas.
Neomulīgi. Parasti šajā stundā būtu sastapis vismaz kādus 5-6 skrējējus, par gājējiem nemaz nerunājot.
Finišēju Siguldas 1. pamatskolas stadionā. Tajā valda piķa melna tumsa – apgaismojums ir izslēgts. Ikdienā te spietotu jaunie futbolisti, kuri uz sintētiskā zāliena apgūtu kājbumbas gudrības, bet skrejceļu būtu nosējuši viņu vecāki. Tagad – tumsa un tukšums.
Dodos vingrot uz stieņiem. Izrādās – neesmu viens. Trīs jaunieši uz velosipēdiem ir atbraukuši uz stadionu uzpīpēt
un apspriež savus vakara plānus: pie kura tad šovakar visi vāksies uz pasēdēšanu? Ko viņi beigās izlēma, vairs nedzirdēju, bet, kad dūms bija novilkts, prom viņi bija. Un es paliku lepnā vientulībā – tumšā, pamestā stadionā. Vārgi gaismas stari atspīdēja vien no tuvējo māju logiem.
Tā nu taisīju vēdera preses un pie sevis domāju: kas ir noticis ar šo pasauli? Un kas mūs sagaida? Kur es trenēšos rīt? Vai tuvākajās dienās tādas darbības nebūs ar likumu sodāmas?
Uz brīdi manas pārdomas iztraucēja nepieskatīts suns, kas pielavījās mani apošņāt… „Ar tādām situācijām tagad būs jārēķinās,” pie sevis nodomāju.
Atkal palicis vientulībā, atgriezos pie iepriekšējām pārdomām.
Kur enerģiju novada visi pārējie sportisti? Vienalga – profesionāļi, amatieri vai fizkultūrieši.
Kā lai nesajūk prātā tie atlēti, kuri vēl cer šogad startēt olimpiskajās spēlēs? It sevišķi tie, kuri vēl nav kvalificējušies, bet kuriem bija ļoti labas izredzes to paveikt. Kā galus savilkt taisās tie, kuru vienīgais iztikas avots ir grupu vai individuālo treniņu vadīšana? Liela daļa šo cilvēku nemaz nezina, kas ir cietā alga.
Trakākā pandēmijas atziņa pašlaik ir šāda: visapkārt ir tik daudz cietēju, ka izstrādājusies imunitāte pret tādu emociju izpausmi kā līdzjūtība. Tās vienkārši nav, jo cietēji ir (būs) visi.
Kā pandēmija mainīs profesionālo sportu? Praksē – ļoti. Būtībā – nekā.
Tik un tā beigās uzvarēs stiprākais…
