Raimonds Rudzāts
Žurnālists, dokumentālās filmas "Džentlmeņu kods" režisors
Pārstāv regbija komandas RK "Sigulda" un RK "Fēnikss"
Sportā kopš 2 gadu vecuma, kad sāka iet līdzi tētim uz visiem treniņiem
Pirmkārt, telpās ir silti. Otrkārt, ir pieejams inventārs. Treškārt, virsū nelec klaiņojuši suņi. Ceturtkārt, pēc treniņa var nomazgāties un kafejnīcā nopirkt aukstu, veldzējošu sporta dzērienu par 1,60 eiro, kuru neatrodu parastajos pārtikas veikalos.
Svētdienas treniņu sāku ar mazu iesildošo skrējienu apkārt Siguldas Svētku laukumam.
To uzbūvēja (nobruģēja) par godu Siguldas 800 gadu svinībām, un pirmais lielais pasākums, ko tas uzņēma, bija „Prāta vētras” koncerts. Ceru, ka pēdējais Siguldā, jo ļaužu plūsma bija tik nenormāla, ka sastrēgumi pa ceļam uz Siguldu sākās jau Vangažos, bet piezvanīt nevienam nebija iespējams, jo bija pārslogots tīkls.
Pirms tam nebija nekāda Svētku laukuma – bija pļava pie panorāmas rata (priecē tautu kopš 1974. gada!), kurā mēdza notikt Latvijas čempionāta spēles beisbolā. Intereses pēc būs jāpameklē arhīvos, vai nav saglabājušies kādi kolorīti video sižeti…
Taču šodien mana sporta bāze būs Siguldas slavenās trepes.
Biežs tūristu apbrīnas un nopūtas objekts pie Siguldas gaisa trošu vagoniņa. Teju katrs Siguldas sportists, neatkarīgi no sporta veida, pa tām bērnībā ir dzenāts līdz vēmienam. Dažam labam šī vairāku simtu pakāpienu virtene ir bijis arī ceļa posms lielu panākumu kaldināšanā. Piemēram, olimpiskais un pasaules čempions bobslejā Jānis Strenga, ja bija nokavējis transportu, pa šīm kāpnēm pēc skolas mēdza klumpačot uz mājām.
Mani tās līdz olimpiskajam zeltam neaizvedīs, jo
pagaidām vienīgā disciplīna, kurā es varētu mēģināt konkurēt pasaules līmenī, ir citronu ēšana tīrajā, bet pagaidām šī disciplīna olimpiskajā programmā vēl nav iekļauta.
Toties ir bieza šaubu ēna pār pašām olimpiskajām spēlēm un to norisi. Dalībvalstu olimpiskās komitejas jau pamazām sāk lūgt spēles pārcelt, uz ko starptautiskās olimpiskās kustības virsvadītājs Tomass Bahs atbild, ka pārcelt par gadu nav iespējams, bet atcelt pavisam – pārlieku nežēlīgi.
Visa sporta nozare pašlaik ir aizturējusi elpu un mīņājas uz vietas. Sportisti sociālās distancēšanās/pašizolācijas/karantīnas laiku izmanto kā nu kurš. Es esmu izlikts uz ielas, taču savās problēmās neesmu vientuļš. Tā, piemēram, vienā pievakarē, Siguldā apmeklējot 1. pamatskolas stadionu, saskaitīju vairāk nekā 20 sportotājus. Lielākā daļa – bērni, kas spēlēja basketbolu.
Pa kaktiem dzirdu, ka profesionālie atlēti šur un tur tiek ielaisti patrenēties pa kluso.
Atsevišķas komandas pat joprojām organizē koptreniņus, taču ne viss izvēršas gludi. Ir dzirdēti gadījumi, kā policija izslēdz gaismu un visus izdzenā pa mājām.
Vieni no lielākajiem cietējiem šajā piespiedu celibātā ir sporta objektu saimnieki. Dīkstāves dēļ katru dienu tiek ciesti lieli zaudējumi.
Valsts sola parūpēties par sporta nozari, slīcējus ieceļot glābšanas laivā ar dažādiem fiskāliem atbalsta mehānismiem. Tomēr
ne visi slīcēji var lepoties ar izpildītām saistībām pret valsti, un tas var kalpot par iemeslu tam, ka dzīve pēc pandēmijas daudziem sporta klubiem var tā arī nepienākt.
Tiek gan apelēts pie principa: kad kuģis grimst, tad taču glābti tiek visi slīcēji! Realitāte šoreiz solās būt citāda un var ļoti būtiski mainīt situāciju ap sporta infrastruktūras pieejamību. Paredzams, ka diskusijas par to, cik tālu valdībai būtu jānāk pretī sporta nozares uzņēmumiem, ar ložmetēja intensitāti un troksni varētu aizsākties pēc 14. aprīļa. Un tā nesolās būt spēle vienos vārtos.
Pagaidām viss liecina, ka ārkārtas stāvoklis valstī tiks pagarināts. Tas nozīmē, ka par iekštelpu treniņiem es varu aizmirst uz vēl ilgāku laiku, bet treniņu nodrošinātājus sagaida vēl sūrākas dienas.
Neliels balzāms dvēselei varētu būt siltāks laiks. Man tas jūtami atvieglotu dzīvi, jo
pie zemajām temperatūrām vislielākā ķēpa ir ar savu vārīgo vietu sagatavošanu jeb iesildīšanu treniņam.
Kreisais ceļgals hroniski sāp jau divus mēnešus, labās kājas hamstrings jutīgs ir jau pusotru gadu, kreisais plecs jau sen lēmumus pieņem pats un ar mani tos iepriekš nesaskaņo… Sportisti mani sapratīs.
Siltais laiks atvieglotu arī iztikas nopelnīšanu no sporta objektiem izliktajiem fitnesa treneriem.
Cik sanācis ar šīs cunftes pārstāvjiem runāt, aina patlaban ir šāda: tā klientu daļa, kas nav iebarikādējusies mājās, vaicā par iespējām treniņus organizēt ārā. Iespējams, savs vārds par šādu perspektīvu būs sakāms valdībai, taču – ja pienāks bada laiki, tās rekomendācijas izmisušie cilvēki sāks nolikt arvien tālākos kaktos. Un daļai treneru bada laiki jau ir pienākuši…
Kas ir reālākais, ko varam lūgt šeit un tagad? Ja kādam ir šādas sviras – lūdzu, vismaz ieslēdziet pavasari!
