Rafaels Ciekurs ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) dienesta brigāžu atbalsta centra “Krasts” vadītājs, kurš darba apvienošanas kārtībā ir arī NMP brigādes feldšeris.
Kopš agras bērnības vienmēr tiku vests uz cirku un leļļu teātri, bet, nedaudz paaudzies, astoņu gadu vecumā pirmo reizi nonācu Dailes teātrī. Mēs ar mammu sēdējām pēdējā rindā, ko teatrāļu valodā sauc par “gaļorku”. Mums uz abiem bija viena biļete, bet tādā vecumā mammas klēpī vairs nebija diez ko ērti, tāpēc sēdēju uz skatītāju zāles pakāpieniem. Vēl šodien atceros to izrādi – Rūdolfa Blaumaņa komēdiju “No saldenās pudeles” Kārļa Auškāpa režijā. Man, bērnam, īpaši smieklīga likās dziesma par to, ka katrs rīdzinieks ir cēlies no kūtspakaļas.
Un tieši tobrīd manī modās sapnis par to, ka arī es reiz gribētu būt daļa no teātra un tieši – Dailes teātra.
2010. gadā Kultūras akadēmija rīkoja uzņemšanu tikai Mihaila Gruzdova vadītajam Rīgas Krievu teātra aktieru kursam, taču es tik un tā gāju uz sagatavošanas kursiem. Bet kādu vakaru, pastaigājoties gar jūras krastu, sapratu, ka man vajag būt drošam par to, ka pats sev spēšu nodrošināt dzīves pamatvajadzības, neuztraucoties, vai režisori vispār paņems trupā, dos lomas un tamlīdzīgi.
Man ir nepieciešama pastāvība un regulāri ienākumi. Tāpēc izšķīros par labu medicīnai, lai gan mana teātra mīlestība ne brīdi nerima.
Studiju laikā, cik vien bieži iespējams, Dailes teātra “vakara” kasē pirku trīs latu biļetes un skatījos izrādes, apburts ar teātra mākslas skaistumu un degdams zināt, kas atklāsies aiz priekškara un kas notiek aizkulisēs.
“Cilvēks domā, Dievs dara!” Laimīgas sakritības rezultātā iepazinos ar darba biedru Madaru Zariņu, kurš kļuva arī par ciešu draugu dzīvē. Viņa “slimības vēsturē” bija Dailes teātra 8. studijas aktiera posms, bet skatuvi viņš bija pametis tieši zemā atalgojuma dēļ, un nu bija pārkvalificējies par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi.
Kopā strādājām reanimācijas brigādē, un, pateicoties ciešajai draudzībai, beidzot nonācu arī Dailes teātra aizkulisēs.
Esmu ļoti laimīgs par iespēju ar savu klātbūtni un profesionālajām zināšanām palīdzēt daudzu izrāžu norisei, dažbrīd pat glābt tās no atcelšanas, ja kādam aktierim bija uznācis vājums vai, piemēram, pazudusi balss. Esmu pat vēris priekškaru un laika gaitā pabijis visu lielo teātru aizkulisēs.
Šobrīd, kad strādāju frontes pirmajās līnijās, organizēdams dienestu darbu Covid-19 pandēmijas laikā, kas saņēmusi gūstā visu pasauli, ļoti jūtu līdzi visiem aktieriem, kam dīkstāves dēļ ir ne vien pamatīgi sarukuši ienākumi, bet kuri ir spiesti iztikt bez publikas aplausiem, stāvovācijām un pat kritiķu recenzijām. Rampas gaismas un aktiera dzīvi tajās varētu salīdzināt ar tādu dabas fenomenu kā fotosintēzi. Bez šīs gaismas aktieris nīkuļo visās nozīmēs, arī finansiāli. Cilvēks taču dzīvo no emocijām un bieži vien – tieši to dēļ. Ja tajās iestājas bads, seko saasinājums un pat veselības sarežģījumi.
Mana mediķa sūtība ir ne vien tos novērst, bet rūpēties, lai lietas līdz tiem vispār nenoved. Neatliekamajā medicīnā mūs vada trīs galvenie principi: glābt, saglabāt un ierobežot.
Lūk, ko es atbildu, kad man prasa, kas manī šobrīd uztur cīņas sparu un dziņu rīkoties – nepieciešamība atgriezties normālā ikdienas dzīvē, kuras neatņemama sastāvdaļa man ir arī teātris, opera, balets un koncerti.
Mani draugi, aktieri un mākslinieki, turieties! Mēs šo cīņu uzvarēsim un būsim kopā gan fiziski, gan garīgi, lai atkal piedzīvotu visu to emocionālās dzīves bagātību, ko tikai kopābūšana spēj uzburt.
