Ivars Zviedris
Parādi man savu māju, un es pateikšu, kas esi tu pats!
Toļika māju pie pašas robežas Vecumos daiļo putnu būru kolekcija. Viņš katru gadu uzbūvē vismaz vienu būri un kā gleznu pie sienas pienaglo suņu barības tukšo iepakojumu.
Savukārt netālu no pierobežas ciema Upītes ir Ivara mājas, kur kokos karājas zvēru galvaskausi un sētas stabi ir apzīmēti ar latviskām zīmēm.
Ivars stāsta, ka mazā bērzu birzītē blakus viņa mājai ir apmaldījušies vairāki cilvēki. Bez Ivara palīdzības no birzes ārā netiekot. Kādreiz viņa mājā ir slēpušies vjetnamieši. Žēlodams bēgļus, viņš nav dzinis tos prom.
Globalizācija, masām pieejami zinātniskie sasniegumi mūsdienās vietas padara līdzīgas citu citai. Par spīti vienādojošajiem procesiem, Latvijas austrumu pierobežu joprojām raksturo vēsturiskais latviešu mājokļa modelis – viensēta, kura ir ciešā saitē ar tās saimniekiem.
Viesturam ir pasaku septiņu zvaigžņu viesu māja Robežniekos pie Baltkrievijas robežas. Tā darināta stingri pēc "fen šui" likumiem. Pie mājas dzīvo nūtrijas, kuras Viesturs vedis koferī no Maskavas. Tur viņš esot tās saķēris metro stacijā. Un vēl viņš stāsta, ka nūtrijas bezpajumtniekiem Maskavā rokas grauž nost. Tās, protams, ir pasakas, kuras Viesturs stāsta pārliecinoši.
Cik jauki, ka zinātniskie sasniegumi un globalizācija vēl nav uzvarējusi pierobežas joslas pasakas!
Haralds Ozols
Diezgan skaidrs, ka katram sava mājvieta ir liels lepnums. Gan gadījumā, ja pie trīsstāvīgas mājas ārā būs baseins, gan arī tad, ja paša remontētā šuve padomju laika dzīvokļa sienā stāv vesela jau vairākus gadus. Gandrīz visās pierobežas mājās šis īpašnieku lepnums ir sakrājies kaudzē, augot cauri paaudžu paaudzēm.
Vectētiņa darītā māla krūze kūp uz tēva uzsistā galda, pie kura dēls sēž uz paštaisītā koka beņķa. Pierobežas mājas, kuras šādi ir apdzīvojušas vairākas paaudzes, kalpo kā šīs ģimenes enciklopēdija. Par gandrīz katru priekšmetu, piekarinātu attēlu vai pat tikai istabas augu mājvietas īpašniekam būs vesels stāsts. Arī "Klausītāja" varoņi Ērika un Viesturs mums atrādīja pilnu sienu ar savu radinieku attēliem, no kuriem daži bija tik seni, ka fotogrāfijas vietā karājās zīmēts portrets.
Protams, ka īpatnības parādās arī daudzajās māju iekārtošanas izpausmēs, gluži kā tas bija ar iepriekš apspriestajiem pierobežas svētkiem un to dekorācijām. Proti, vecās riepas un izlietotās alus pudeles izrādās vispopulārākais dekors mājās, kurās dzīvo radošākie pierobežnieki. Un, godīgi sakot, par spīti tam, ko varētu padomāt – pa gabalu pat izskatās visai labi.
Ir redzētas palmas, zoodārzi un pat cilvēku tēli, kas visi kopīgi dzīvo piemājas dārziņā. Iebraucējiem pierobežā tā ir unikāla iespēja apmeklēt vairākas mākslinieku rokām darinātas izstādes un galvenais, ka par brīvu.
Iedzīvotāji paši saka, ka mājas viņiem gandrīz vienmēr ir vaļā, jebkurš var nākt, blandīties un zagt, bet neviens to nedara. Varbūt ir laiks aizbraukt nozagt, ne gluži lietas, bet jaunas idejas, jo unikālās māju identitātes mūsu ikdienas dzīvi noteikti padarītu krāšņāku.
